Mājas cūka (Sus scrofa domesticus): bioloģija, uzvedība un audzēšana
Mājas cūka (Sus scrofa domesticus): padziļināta bioloģija, uzvedība un praktiski audzēšanas padomi — veselība, barošana, šķirnes un efektīva saimniekošana.
Cūkas ir Sus ģints zīdītāji. Tās ir mājas cūka un tās priekštece - Eirāzijas mežacūka (Sus scrofa), kā arī citas sugas. Cūkas pieder pie nagaiņu dzimtas Suidae dzimtas nagaiņu dzimtas.
Radniecīgas, bet ārpus dzimtas ir babirusa un cīruļcūkas. Cūkas, tāpat kā visi cūku dzimtas dzīvnieki, nāk no Vecās pasaules. Cūku mazuļus sauc par sivēniem. Cūkas ir visēdēji un ļoti sociāli un inteliģenti dzīvnieki.
Cūkām ir stingrs, mucas formas ķermenis un īsas kājas.
Mājas cūku gaļu lieto pārtikā, un to sauc par cūkgaļu. Ebreju un musulmaņu reliģijas, kā arī dažas kristiešu konfesijas uzskata, ka cūkgaļas lietošana uzturā ir nepareiza. Cūku audzētāji rūpējas par to, lai dzīvnieki nesaslimtu ar slimībām vai parazītiem, kas varētu kaitēt cilvēkiem.
Mājas cūkām ir dažādas krāsas, formas un izmēri. Parasti tās ir rozā krāsā, bet mazās cūkas, kas tiek turētas kā mājdzīvnieki (pot-bellied cūkas), dažkārt ir arī citās krāsās. Lai pasargātu sevi no saules stariem, cūkas rullējas dubļos. Daudzi cilvēki domā, ka cūkas ir netīras un smird. Patiesībā tās velkas dubļos, lai pasargātu no kukaiņiem un ērcēm. Tas arī palīdz uzturēt ādu mitru un karstās dienās pazemina ķermeņa temperatūru. Tās ir visēdājas, kas nozīmē, ka tās ēd gan augus, gan dzīvniekus.
Cūkas ir inteliģenti dzīvnieki. Tās pat spēj iemācīties spēlēt videospēles. Cūkas parasti izmanto kā darba dzīvniekus. Tās izmanto trifeļu medībām, ratiņu vilkšanai un sauszemes mīnu izšņakstīšanai. Pastāv cūku sacīkstes.
Taksonomija un domestikācija
Mājas cūka (Sus scrofa domesticus vai Sus domesticus pēc dažiem klasifikācijas modeļiem) ir Eirāzijas mežacūkas (Sus scrofa) domesticēta forma. Domestikācija notika neatkarīgi vairākās reģionos, un rezultātā radās daudz šķirņu, kas atšķiras pēc izmēra, krāsas un rakstura. Cūkas pieder pie Suidae dzimtas, kas ietver arī dažus savvaļas tuviniekus, piemēram, babirusus.
Ķermeņa uzbūve un jutīgi orgāni
Cūkām ir robusts, mucas līdzīgs ķermenis, īsas spēcīgas kājas un raksturīgs snuķis — nobīdāma degunzona, ko tās izmanto smakas uztveršanai, rakšanai un apkārtnes pētniecībai. Āda var būt dažādos toņos — no rozā līdz tumši brūnai vai melnai, bieži ar plankumiem. Matu sega parasti ir rupja; dažām šķirnēm tā ir retāka.
Cūku oža ir ļoti attīstīta, tāpēc tās lieliski atrod barību zem zemes (piemēram, trifelēm). Dzirdes un redzes uztvere ir pietiekama, taču orientēšanās un sociālā mijiedarbība vairāk balstās uz smaržu un skaņām.
Uzvedība un sociālā struktūra
Cūkas ir ļoti sociālas — savvaļā tās veido grupas, ko sauc par barībām vai cūku grupām, parasti vadītātas no mātēm (sivēnmātes). Vīriešu dzimuma īpatņi var dzīvot vienatnē vai nelielās grupās. Mājas cūkas saglabā daudz no savas sociālās uzvedības: tās komunicē ar skaņām (grūkot, rēcot, čabinot), ķermeņa valodu un smaržu atzīmēm.
Cūkas ir ziņkārīgas, rotaļīgas un ātri mācas — tās var iemācīties izpildīt komandas, reaģēt uz savu vārdu un pat apgūt vienkāršas problēmu risināšanas uzdevumus.
Barošanās un uzturs
Kā visēdāji, cūkas barojas ar augiem, sēklām, saknēm, augu atliekām, kā arī ar kukaiņiem, tārpiem, maziem rāpuļiem un sadzīves atlikumiem, ja tas ir pieejams. Mājas audzēšanā nepieciešams nodrošināt līdzsvarotu barību ar pietiekamu proteīnu, šķiedrvielām, vitamīniem un minerālvielām.
- Jauni sivēni: prasīs pienu no govs vai speciālu piena aizstājēju un, vēlāk, augstāku enerģijas un proteīna saturu barībā.
- Pilngadīgas cūkas: barības devas pielāgo pēc svara, vecuma un lietojuma (gaļas ražošana, grūsnība, laktācija).
- Ūdens: pastāvīgi jābūt svaigam, tīram ūdenim — cūkas dzer daudz.
Reprodukcija un dzīves ilgums
Mātītes sasniedz dzimumgatavību ap 6–8 mēnešu vecumu atkarībā no šķirnes un barošanas. Grūsnība ilgst aptuveni 114 dienas (3 mēneši, 3 nedēļas un 3 dienas). Viens metiens var būt no 6 līdz vairāk nekā 12 sivēniem. Sivēni aug ātri; mājās audzētās cūkas var sasniegt galveno audzēšanas svaru dažu mēnešu laikā.
Cūku dzīves ilgums lauksaimnieciskos apstākļos bieži ir īsāks (daži gadi), savukārt privātos dārzos vai kā mājdzīvnieki tās var nodzīvot 10–15 gadus vai ilgāk.
Audzēšana un kopšana
- Mājoklis: jānodrošina sauss, labi vēdināts un drošs novietojums ar atbilstošu gultu (siena, salmi). Nepieciešama iespēja brīvai pārvietošanai un rotaļām.
- Temperatūra: cūkas slikti regulē siltumu — vasarā tām nepieciešama ēna un dubļvieta vai ūdens, lai atdzist, ziemā — siltums un sauss patversme.
- Veselība: regulāras vakcinācijas un parazītu kontroles programmas, veterinārā pārbaude pie jaunām zivju ievešanas vai slimības simptomiem.
- Drošība: žogi jābūt drošiem — cūkas var rakt un brist cauri vaļējas barjeras.
Slimības un cilvēkiem bīstamas infekcijas
Cūkas var saslimt ar vairākām slimībām, kas ietekmē to veselību un gaļas drošumu. Piemēram, afrīkāņu cūku mēris (ACM) ir smaga vīrusu slimība, kas var iznīcināt ganāmpulkus. Ir arī baktēriju un parazītu izraisītas saslimšanas, kā arī zoonozes — slimības, ko var nodot cilvēkiem. Tāpēc audzētāji seko biosigurnības pasākumiem un veterinārajai aprūpei, lai mazinātu riskus.
Šķirnes un izmēri
Ieraduma un audzēšanas rezultātā radušās daudzas šķirnes: smagas gaļas šķirnes, komerciālās sterveidās šķirnes un mazas dekoratīvās (pot-bellied) šķirnes, ko tur kā mājdzīvniekus. Krāsojums un izmēri var būt ļoti dažādi — no ļoti lielām gaļas cūkām līdz nelielām pot-bellied cūkām, kas sver dažu desmitu kilogramu.
Lietojums cilvēkam
Cūkas tiek izmantotas pārtikas ražošanai (cūkgaļa), bet arī kā darba dzīvnieki un trifeļu meklētājas. Dažās situācijās tās apmāca mīnu meklēšanai un pat kā terapijas dzīvniekus. Tāpat cūkas tiek turētas kā mājdzīvnieki — tām ir sociāls temperaments, tomēr prasības aprūpei nebūt nav vieglas.
Kultūras un reliģiskie aspekti
Tā kā ebreju un musulmaņu tradīcijās cūkgaļa ir aizliegta, cūku audzēšana un patēriņš tām populācijām nav izplatīts. Tomēr daudzās citās kultūrās cūkas ir svarīgs lauksaimniecības resurss un pārtikas avots.
Labi zināmi fakti un intelekts
Cūkas ir pazīstamas kā ļoti inteliģenti dzīvnieki — tās spēj atrisināt vienkāršas mācību uzdevumus, atpazīt savus saimniekus un mācīties trikus. Ir dokumentēti gadījumi, kad cūkas pat ir spējušas apgūt interaktīvus uzdevumus, piemēram, videospēļu saskarnes demonstrējumos.
Vides ietekme un ilgtspēja
Cūku audzēšana var radīt gan labumu (pārtikas ražošana, darba iespējas), gan izaicinājumus (siltumnīcefekta gāzu izmeši, notekūdeņu apsaimniekošana, zemi bojājoša raktuvju darbība). Ilgtspējīga audzēšana ietver pareizu kūtsmēslu apsaimniekošanu, barošanas optimizāciju un dzīvnieku labturības principu ievērošanu.
Padomi cilvēkiem, kas vēlas turēt cūku
- Izpētiet likumdošanu — dažās vietās ir ierobežojumi par mājdzīvnieku cūku turēšanu.
- Plānojiet telpas — cūkām nepieciešama vieta, drošība un iespēja rakt un izklaidēties.
- Sadarbojieties ar veterināru — vakcinācijas, parazītu profilakse un padomi par barošanas režīmu ir būtiski.
- Domājiet par ilgtermiņu — cūkas var dzīvot vairākus gadus, tās nesakrāj tikai īslaicīgai lietošanai.
Ja vēlaties padziļināt informāciju par atsevišķiem tematiem (šķirnes, veselības aprūpe, audzēšanas metodes), varu sagatavot detalizētāku pārskatu pēc jūsu izvēles.
Vīrietis ar velosipēdu ved cūku Zambijā
Vilciens ar pasaulē populārākās cūkas attēlu, šajā gadījumā - Peppa Pig.
Mājdzīvnieka mājas cūka, kas guļ uz paklāja
Aprūpe
Cūkām ir nepieciešama silta, tīra vieta zem jumta, kur gulēt, un tās nedrīkst būt pārblīvētas. Tās regulāri jāpārbauda, vai nav slimas. Cūkām nepieciešams daudz ūdens. Vairāk nekā pusi to ķermeņa svara veido ūdens. Cūkām jādod visa barība, ko tās spēj apēst, un parasti pieaugušām cūkām tas ir četri līdz pieci kilogrami dienā. Laba barība cūkām ir kukurūza, taču tām ir jābūt arī olbaltumvielu piedevām.
Cūkas ir sastopamas visā pasaulē gan saimniecībās, gan savvaļā, un tās ir arī populāri mājdzīvnieki. Cūkas audzē un kauj to gaļas (cūkgaļas) dēļ.
Jautājumi un atbildes
J: Kāds ir cūku zinātniskais nosaukums?
A: Cūkas ir Sus ģints cūkas, un tās pieder pie pārnadžu dzimtas nagaiņu dzimtas Suidae. To priekštece ir parastā Eirāzijas mežacūka (Sus scrofa).
J: Kā sauc cūku mazuļus?
A: Cūku mazuļus sauc par sivēniem vai mazuļiem.
J: Kuras reliģijas aizliedz ēst cūkgaļu?
A: Ebreju un musulmaņu reliģijas, kā arī dažas kristīgās konfesijas uzskata, ka cūkgaļas ēšana ir nepareiza.
J: Kā cūkas aizsargājas no saules gaismas?
A: Lai pasargātu sevi no saules stariem, cūkas rullējas dubļos. Tas arī palīdz uzturēt ādu mitru un karstās dienās pazemina ķermeņa temperatūru.
Vai cūkas ir visēdāji?
Jā, cūkas ir visēdāji, kas nozīmē, ka tās ēd gan augus, gan dzīvniekus.
J: Vai cūkas ir inteliģenti dzīvnieki?
A: Jā, cūkas ir ļoti sociāli un inteliģenti dzīvnieki. Tās pat spēj iemācīties spēlēt videospēles.
J:Kādiem nolūkiem cilvēki izmanto mājas cūkas?
A:Mājas cūkas parasti izmanto kā darba dzīvniekus. Tās izmanto trifeļu medībām, ratiņu vilkšanai un kājnieku mīnu izšņaušanai. Cūku sacīkstes ir arī izklaides veids.
Meklēt