Kontinentālais šelfs ir kontinenta daļa, kas atrodas zem ūdens. Ledus laikmetu ledus laikmetos šelfs bija sauszemes daļa, bet starpledus laikmetos atradās zem ūdens. Pašlaik mēs atrodamies starpleduslaikmetā.

Katrs kontinents atrodas jūrā kā sala. Lielākā salas daļa atrodas virs ūdenslīnijas, un mēs to redzam kā kontinentu. Tomēr daļa no tās ir zem ūdenslīnijas. Aiz kontinentālā šelfa grunts iestiepjas daudz lielākā dziļumā.

Kontinentālais šelfs ir sekls okeāns. Tā dziļums ir dažāds, līdz pat 140 metru dziļumam. Tā platums ir ļoti atšķirīgs. Pie kustīgas kontinentālās plātnes priekšējās malas šelfa ir maz vai tā nav vispār. Kā piemēru var minēt Amerikas rietumu malu. Plātnes pasīvās malas šelfs būs plats un sekls. Platākais šelfs ir Sibīrijas šelfs Ziemeļu Ledus okeānā: tā platums ir 1500 km (930 jūdzes).

Dziļums un robeža

Parasti kontinentālais šelfs pāriet kontinentālā nogāzē (shelf break) — vietā, kur grunts sāka strauji pazust dziļumā. Šī shelf break parasti atrodas ap 100–200 metru dziļumu; daudzos avotos minēts robeždziļums ap 200 m. Tomēr konkrētais dziļums un vieta ir atkarīga no ģeoloģijas un iepriekšējām jūras līmeņa svārstībām, tāpēc vietām šelfa dziļums var būt mazāks (piem., tuvu 140 m), bet citur var būt lielāks.

Platums un ģeoloģiskie faktori

Šelfa platums ir ļoti mainīgs. Tas var būt niecīgs vai pat trūkt pilnīgi pie aktīvām kontinentālajām robežām, kur tās plātnes ietvertas okeānā (piemēram, Amerikas rietumkrasts). Pretstatā tam, pie pasīvām kontinentālajām malām šelfi mēdz būt plati un seklāki. Platākais zināmais šelfs ir Sibīrijas šelfs Ziemeļu Ledus okeānā, kura platums sasniedz aptuveni 1500 km.

Veidošanās un vēsturiskie apstākļi

  • Ledus laikmeti un jūras līmeņa svārstības: ledājs un ledus laikmeti mainīja krasta līnijas — ledus laikā ūdens bija iesprostots ledū vai sauszemes platības bija izņemtas, bet starpleduslaikmetos tās varēja būt appludinātas.
  • Sedimentu nogulsnēšanās: upes, vējš un ledāji nogulda smiltis, mālus un citas daļiņas uz šelfa, veidojot biezas nogulumu kārtas.
  • Tektoniskā aktivitāte: reģionos ar aktīvām plātņu robežām šelfs var būt šaurs vai trūkt, savukārt mierīgākās plātnes malas nodrošina plašus, sekļus šelfus.

Ekosistēmas un resursi

Kontinentālie šelfi ir īpaši ražīgi jūras biotopi, jo saules gaisma sasniedz seklo ūdens slāni, ļaujot attīstīties planktonam un augiem, kas baro lielu zivju un citu organismu daudzumu. Nozīmīgākie aspekti:

  • Bagātīgas zvejas zonas (piem., Grand Banks, Ziemeļjūra).
  • Naftas un dabasgāzes depozīti — daudzas eļļas laukus atrod uz vai netālu no kontinentālā šelfa.
  • Minerālu resursi: smiltis, grants, sāls, un potenciāli dziļūdens minerāli tuvāk klintīm un nogāzēm.
  • Kultūras un inženiertehniskas izmantošanas jomas: zemūdens kabeļi, cauruļvadi, un enerģētikas infrastruktūra.

Juridiskā nozīme

Starptautiskā jūras tiesību kontekstā (piem., Apvienoto Nāciju Konvencija par jūras tiesībām, UNCLOS) kontinentālajam šelfam ir īpaša nozīme — piekrastes valstīm ir suverēnas tiesības uz jūra esošajiem resursiem uz sava kontinentālā šelfa. Parasti šīs tiesības stiepjas līdz 200 jūras jūdzēm no bāzeslīnijas; tomēr, ja ģeoloģiskā kontinenta šelfa nogulumu robeža stiepjas tālāk, valstis var pretendēt uz papildu zonu, iesniedzot pierādījumus Pagaidu komisijai.

Piemēri

  • Sibīrijas šelfs — ļoti plats, Ziemeļu Ledus okeānā (piem. Sibīrijas šelfs Ziemeļu Ledus okeānā).
  • Grand Banks pie Ziemeļamerikas — vēsturiski nozīmīga zvejas zona.
  • Ziemeļjūra — bagāts resursiem šelfa reģions Eiropas ziemeļrietumos, kur izvietota liela daļa naftas un gāzes ieguves.

Kopsavilkums

Kontinentālais šelfs ir zemūdens kontinenta daļa ar būtisku lomu ekoloģijā, ekonomikā un starptautiskajās tiesībās. Tā dziļums un platums var strauji mainīties atkarībā no ģeoloģijas un vēsturiskajiem klimata apstākļiem; parasti šelfs beidzas pie shelf break aptuveni 100–200 m dziļumā, bet vietām šī robeža var būt sekla vai izteikti plata.