Teleosti (kaulzivis) — evolūcija, bioloģija un sugu daudzveidība

Uzzini teleostu (kaulzivju) evolūciju, bioloģiju un milzīgo sugu daudzveidību — no mezozoja fosilijām līdz mūsdienu 20 000 sugām un to unikālajām adaptācijām.

Mūsdienās dominējošās zivis ir teļveidīgās zivis. Tās radās mezozoja laikmetā, un to skaitā ir aptuveni 30 000 dzīvu sugu (dažādos avotos minēts ~20 000–30 000). Senākās teleostu fosilijas datējamas ar triasa beigām, bet īsts sugu eksplozijas periods notika mezozoja un kainozoja laikmetā, kad tās ievērojami dažādojās. Teleosti attīstījās no tādām primitīvākām kaulainajām zivīm, piemēram, tauriņplekstēm (Holostei), un šī evolūcija noveda pie formu un dzīvesveidu milzīgas dažādības. 96 % no visām zināmajām zivju sugām ir teleostu sugas, kas padara šo grupu par visveiktspējīgāko starp zivīm.

Tās evolūcijas secībā ierindojas kā mugurkaulnieki, žaunveidīgās zivis (Gnathostomata), kaulainās zivis (Osteichthyes) un raju dzimtas zivis (Actinopterygii). Teleostu radiācija ietver daudzus taksonomiskus līmeņus, un šo grupu veido gan mazas, gan ļoti lielas sugas, kas aizņem gandrīz visus ūdens biotopus — no dziļūdens okeāniem līdz nelieliem saldūdens strautiem.

Evolūcija un fosilais ieraksts

Teleostu izcelsme un attīstība ir labi atspoguļota fosilajos atradumos. Pirmās teleostu formas parādījās triasa beigās, bet galvenā sugu dažādošanās notika juras un krietni vēlāk kreācijas periodā un kainozoja sākumā. Šajās ģeoloģiskajās ēras teleosti pielāgojās dažādiem barošanās veidiem, dzīvesvietām un reprodukcijas stratēģijām, kas ļāva tiem izplatīties un dominēt jūrās un saldūdeņos.

Anatomija un pielāgošanās

Viena no raksturīgākajām teleostu īpatnībām ir kustīgs žoklis un izmaiņas tā muskulatūrā. Šīs izmaiņas ļauj žokli daļēji izstumt no mutes uz āru, palielinot spējību veidot vakuumu un iesūkt upuri — tas ir svarīgs elements suku un ligzdošanās veidā un ļāvis izveidoties daudzveidīgām barošanās stratēģijām. Dažām grupām (piemēram, ciklidiem) ir attīstījušās arī īpašas rīkles žokļa (pharyngeal jaws), kas palīdz apstrādāt cietu barību.

Citas būtiskas īpašības:

• Plauškasta vai swimbladder — daudzi teleosti izmanto to kā peldspējas regulēšanas orgānu; dažādās grupās tas ir funkcionāli dažāds (gāzu apmaiņas, elpošana vai tikai buoyancy kontrolēšana).
• Muskulatūras un skeleta modifikācijas, kas ļauj efektīvu peldēšanu, manevrēšanu un ātru šaušanu pēc barības.
• Dažādas zvīņu struktūras (ganoidiskas, cikloidiskas, ctenoidiskas), kas aizsargā ķermeni un ietekmē ātrumu un hidrodinamiku.

Reprodukcija un dzīves cikli

Teleostu reprodukcijas stratēģijas ir ārkārtīgi dažādas: lielākā daļa ir olu dējēji (ovipāri), daži dzemdē dzīvus mazuļus (vivipāri vai ovovivipāri), un ir plaši pārstāvētas tēviņu vai mātīšu gādājošās aprūpes formas. Ikri var būt peldoši vai nogulsnējami, un daudzas sugas izmanto ligzdošanu, teritoriju aizsardzību un sezonālas migrācijas (piemēram, laši) reprodukcijai.

Sugu daudzveidība un ekoloģiskā loma

Teleosti aizņem gandrīz visus saldūdens un jūras biotopus. Tie var būt planktonēdāji, bentofāgi, plēsēji, filtrētāji vai visēdāji. Dažas grupas, kas ilustrē teleostu dažādību:

• Ostariophysi — satur daudz saldūdens sugu un ir pazīstami ar šoku signāliem (alarm substances).
• Acanthopterygii — iekļauj daudzas mūsdienu planktonu plēsējas un piekrastes zivis.
• Perciformes — viena no lielākajām kārtām ar milzum daudz sugu dažādos ekosistēmās.

Nozīme cilvēkam un saglabāšana

Teleosti ir būtiski komerciālajai zvejai, akvakultūrai un akvāriju industrijai — daudzas populārākās ēdamās un dekoratīvās zivis pieder tieši šai grupai. Tajā pašā laikā industrializācija, piesārņojums, invazīvas sugas un klimata pārmaiņas apdraud daudzus teleostu populācijas. Saglabāšana prasa gan dzīvotņu aizsardzību, gan viedo pārvaldību zvejniecības un akvakultūras praksēs.

Teleosti ir evolucionāri veiksmīga un funkcionāli daudzveidīga grupa, kuras pētījumi sniedz ieskatu adaptīvās radiācijas mehānismos, ekoloģiskajās mijiedarbībās un pārtikas resursu ilgtspējīgas izmantošanas iespējas.

Izcelsmes datums

Teleostu izcelsmes datums ir sarežģīta problēma. Ir pieejami divu veidu pierādījumi. Ir fosiliju liecības, kurās pirmais teleosts ir no vēlā triasa perioda.

Šis datums ir nedaudz vēlāks par molekulārās diverģences laika aplēsēm (molekulārais pulkstenis). Nesen publicētajā darbā konstatēts, ka fosiliju datumi un molekulārā pulksteņa datumi ir savstarpēji līdzīgi. Šie pētnieki norāda:

"Diverģences laiki, kas aprēķināti, izmantojot relaksētu molekulāro pulksteņu analīzi, ļauj iegūt visaptverošu aktinopteriju diversifikācijas laika skalu, kas ir ārkārtīgi tuva vecumiem, kas iegūti no fosiliju ierakstiem".

Osteichthyes

Actinopterygii 400 mija daļa no "Chondrostei" Tādējādi bijušais "Chondrostei" ir parafilētisks (nevis klods), un jaunākajos pētījumos tas ir sadalīts. Polypteridae (bihiri) daļa no "Chondrostei" Acipenseriformes (stores, airzivis) Neopterigiji 360 mija Holostei (tauriņplekstes, skavas) 275 mija Teleostei 210 mija Sarcopterygii Actinistia (Coelacanths) Dipnoi (plaušu zivs) Tetrapodi Abinieki Amniota Zīdītāji Sauropsīdi (rāpuļi, putni)

Raju dzimtas zivju evolūcija

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir teleosts?

J: Kad radās teleostveidīgie?

J: Kas ir Holostei klods?

Jautājums: Kad datējami senākie teleostu fosiliju paraugi?

J: Kā teleosti attīstījās mezozoja un kainozoja periodā?

J: Cik procentu no visām zināmajām zivju sugām ir teleosti?

J: Kāda teleostu adaptācija uzlabo to spēju satvert ātri kustīgu upuri?

Meklēt pēc burta