Lapsa ir mazs plēsīgs zīdītājs. Tās medī un ēd dzīvu barību, galvenokārt trušus un grauzējus (vāveres un peles). Tās var ēst arī zirnekļus, putnu olas un pat augļus un ogas. Dažkārt tie ēd arī līņus. Lapsu dzimtas suņu dzimtas Canidae mazākie pārstāvji. Papildus aktīvai medībai lapsas arī bieži izmanto atrastu barību (rigot) un ēd atkritumus vai cilvēku atstātas ēdiena atliekas, īpaši pilsētvidē.
Suģas un taksonomija
Divpadsmit sugas pieder monofilā "īsto lapsu" ģintij Vulpes. Vēl ir aptuveni 25 dzīvas vai izmirušas sugas, kuras dažkārt dēvē par lapsām. Starp labi pazīstamām sugas ir sarkanalapsa (Vulpes vulpes), ziemeļu lapsa jeb polārlapsa, kā arī feneks un mazā tuksneša lapsa. Dažas sugas ir plaši izplatītas un adaptējušās pie cilvēka, citas ir endēmiskas vai apdraudētas.
Izskats un anatomija
Lapsa ir ar smailām ausīm, šauru purnu un kuplu asti. To ķermeņa izmēri un svars var būt ļoti atšķirīgi atkarībā no sugas — no ļoti mazām tuksneša sugām līdz lielākajai sarkanalapsai. Mētelis var mainīties pēc sezonas un lokalitātes: ziemā tas bieži kļūst biezāks un gaišāks. Spēcīgas aizmugurējās kājas palīdz lekt un ātri mainīt virzienu, bet aste kalpo gan kā izolācijas slānis, gan līdzsvara instruments skriešanas un lecienu laikā.
Barošanās un medību paradumi
Lapsas ir galvenokārt gaļēdāji, bet bieži ir oportunistiskas — ēd to, kas pieejams. Tās medī galvenokārt mazas zīdītājas, putnus un viņu olas, taču uzturā ietilpst arī bezmugurkaulnieki, augļi un dažreiz līnis. Lapsas izmanto klaidošanas, slēpšanās un pēkšņa uzbrukuma taktiku; bieži var vērot raksturīgu lēcienu uz priekšu, medot peles zem sniega vai zāles. Dažas sugas krāj barību ziemai, atslēdzot gabalus zem lapām vai zemē.
Uzvedība un reprodukcija
Lapsas parasti ir uzmanīgas un veiklas. Lapsas būtībā ir daļēji vientuļnieces — tās izraugās teritorijas, ko iezīmē ar smaržas marķējumiem. Tomēr ģimenes vienības veidojas pārošanās sezonā un brāļu un māsu lokā, kad kopā tiek audzināti mazuļi. Lapsu mātīti sauc par lapseni, bet tēviņu - par suni. Saistībā ar pārnēsāšanos un mazuļu audzināšanu tēviņi bieži palīdz nodrošināt barību. Grūsnība ilgst apmēram 49–58 dienas, un metieni parasti sastāv no 2–12 mazuļiem, atkarībā no sugas un barošanās apstākļiem.
Saziņa un teritorijas iezīmēšana
Lapsas sazinās, izmantojot balss signālus (kliedzieni, raustīšanās skaņas), ķermeņa valodu un smaržas zīmes. Urīns, fekālijas un sekrēti no speciālām dziedzeriem tiek izmantoti, lai iezīmētu teritoriju un sazinātos ar citiem indivīdiem. Aste un ķermeņa poza bieži nodod informāciju par noskaņojumu vai briesmēm.
Izplatība un attiecības ar cilvēkiem
Lapsas sastopamas visos kontinentos (izņemot Antarktīdu), galvenokārt mežos, krūmājos un tuksnešainos reģionos. Tās nav Austrālijas pirmiedzīvotājas, bet kaut kādā veidā ievestas. Lapsas labi adaptējas arī pilsētvidēm, kur tās izmanto parku, dārzu un atkritumu resursus. Cilvēku un lapsu mijiedarbība var būt konfliktējoša — lapsas apdraud mājputnus, var izplatīt slimības un tiek bieži medītas vai noķertas. Apvienotajā Karalistē bija izplatīts sporta veids, kad cilvēki ar zirgiem un suņiem medīja lapsas. Tagad tas ir aizliegts.
Aizsardzība un draudi
Daudzas lapsu sugas nav tieši apdraudētas un to populācijas ir stabilas vai pat pieaugošas, pateicoties augstai adaptivitātei. Tomēr dažas sugas vai lokālās populācijas saskaras ar draudiem: dzīvotņu zudumu, medībām, slimībām (piemēram, trakumsērga) un ceļu bojājumiem. Atsevišķas salas vai reģioniem raksturīgas sugas var būt īpaši neaizsargātas un prasa mērķtiecīgu aizsardzību.
Kopsavilkumā, lapsas ir daudzveidīgas, izturīgas un gudras radības, kuras spēju pielāgoties dažādām vidēm padara tās par vieniem no veiksmīgākajiem plēsējiem mazo zīdītāju grupā. Tās spēlē svarīgu lomu ekosistēmās, regulējot gliemežu un grauzēju populācijas, bet vienlaikus rada izaicinājumus savstarpējai sadarbībai ar cilvēkiem.
