Gastornis

Apraksts

Gastornis parisiensis bija vidēji 1,75 m garš, bet lieli īpatņi varēja sasniegt pat 2 m augstumu. Gastornis bija milzīgs knābis ar nedaudz āķveidīgu virsotni, kas, iespējams, liecina, ka tas bija plēsējs. Gastornim bija lielas, spēcīgas kājas. Tam bija lielas kājas ar maziem nagiem. Fosilie pēdu nospiedumi liecina, ka tas bija zālēdājs.

Paleobioloģija

Izplatīšana

Lai gan Ziemeļamerika un Eiropa bija atdalītas krīta perioda beigās, kaut kur vēl bija saglabājies sauszemes robeža. Tas ir tāpēc, ka Eiropas un Ziemeļamerikas diatrimas bija ļoti līdzīgas. Arī citas putnu un zīdītāju ģintis paleocēnā un eocēnā sastopamas abpus (mūsdienu) Ziemeļatlantijas okeānam. Tas ir pierādījums tam, ka Eiropu un Ziemeļameriku savulaik daļēji savienoja sauszeme agrīnajā kainozojā.

Paleoekoloģija

Savā laikā Gastornis dzīvoja blīvā mežā un mitrā līdz sausā subtropu vai pat tropu klimatā. Ziemeļamerika un Eiropa joprojām atradās diezgan tuvu, un Grenlande, iespējams, bija klāta ar sulīgiem mežiem un pļavām. Gastornis senču sauszemes izplatību varēja bloķēt tikai šauri šaurumi, kuru garums nepārsniedza dažus 100 km. Ziemeļamerikas sauszeme bija savienota. To Eiropas areāls bija arhipelāgs, ar Alpiem un augstu jūras līmeni paleocēnā un eocēnā. Ģeogrāfiski tas bija aptuveni līdzīgs mūsdienu Indonēzijai.

Gastornis ir attēlots kā plēsīgs. Tomēr daži apšauba, ka šis putns bija pietiekami veikls, lai noķertu strauji kustīgu upuri, un šaubās par to, vai knābis bija piemērots plēsējiem. Iespējams, ka Gastornis bija mednieks no aizmugures vai izmantoja medību paņēmienus, lai vajātu vai no aizmugures noķertu upuri. Ja Gastornis būtu bijis plēsējs, tam būtu bijuši vajadzīgi kādi līdzekļi, lai medītu upuri biezā mežā.

Varēja būt arī tā, ka tie galvenokārt bija maitēdāji, visēdāji vai pat zālēdāji. Gastornis lielais knābis būtu bijis piemērots sēklu smalcināšanai un veģetācijas noplēšanai. Taču tas šķiet pārāk spēcīgs, lai uzturā izmantotu tikai veģetāru barību. Neatkarīgi no tā, ko šie putni ēda, knābis, iespējams, tika izmantots arī sociālai izrādīšanai - tā klātbūtne visās zināmajās fosilijās liecina, ka tam nebija seksuālas izrādīšanas funkcijas. Šīs pretrunīgās hipotēzes, kuras nav iespējams nošķirt no pierādījumiem, padara Gastornis paleobioloģiju neskaidru.

Līdzīgi gigantiski putni cenozojā bija Dienvidamerikas terora putni (phorusrhacids) un Austrālijas mihirungi (Dromornis). Pirmie noteikti bija plēsēji, un ir aizdomas, ka arī otrie bija plēsēji. Savukārt skrējējputni, mūsu laika nelidojošie milzu putni, pārtiek no augiem, sīkiem mugurkaulniekiem un bezmugurkaulniekiem.

Gastorni bija vieni no lielākajiem, ja ne paši lielākie putni, kas dzīvoja paleogēna periodā. Tiem bija maz dabisko ienaidnieku un nopietnu konkurentu. Ja šie milzīgie putni bija aktīvi mednieki, tad tiem bija jābūt nozīmīgiem augstākā ranga plēsējiem, kas līdz pat eocēna vidum dominēja Ziemeļamerikas un Eiropas mežu ekosistēmās.

Eocēna vidū Eirāzijā un Ziemeļamerikā parādījās lielie kreodontveidīgie un mezonychidālie plēsēji. Šo jauno plēsēju parādīšanās sakrīt ar Gastornis un tā radinieku izzušanu. Iespējams, tas notika tāpēc, ka zīdītāju plēsējiem pastiprinājās tendence medīt kopā baros (īpaši hjenām līdzīgajiem kreodontiem). Mums nav zināms neviens putns, kas svēra vairāk par pusmetrisko tonnu. Iespējams, tie nevarēja attīstīties līdz lielākiem izmēriem. Ja tā, tad tie nevarētu konkurēt ar milzīgu apjomu, kā to bieži spēj zīdītāji.

Gastornis skelets


Gastornis galvaskauss.

Fosiliju pēdas

Paleocēna beigu nogulumos Spānijā un eocēna sākuma nogulumos Francijā Provansā ir atrasti milzīgu olu čaumalu fragmenti. Domājams, ka tās ir Gastornis.

Daži no šiem fragmentiem bija pietiekami pilnīgi, lai rekonstruētu 24 x 10 cm (aptuveni 9,5 x 4 collas) izmērus ar 2,3-2,5 mm (0,09-0,1 collas) biezu čaulu. Tas ir aptuveni uz pusi mazāks izmērs nekā strausa olai, un pēc formas tas ļoti atšķiras no apaļākām skrējējputnu olām.

Lielie putni

• Kasuārs
• Ziloņu putni
• Aepyornis
• Moa
• Dinornis
• Terora putni
• Phorusrhacos
• Brontornis
• Dromornis