Gastornis (Diatryma) — izmiris milzu nelidojošs putns: apraksts un fosilijas

Gastornis (Diatryma) — izsmeļošs apraksts par izmirušo milzu nelidojošo putnu: fosilijas, izplatība, dzīvesveids un atklājumu vēsture paleocēnā un eocēnā.

Gastornis, agrāk pazīstams kā Diatryma, ir izmirusi lielu nelidojošu putnu ģints. Tie dzīvoja kainožu perioda vēlajā paleocēnā un agrā eocēnā. Pirmās atliekas tika atrastas 19. gadsimta vidū.

Pagājušā gadsimta 70. gados slavenais amerikāņu paleontologs Edvards Drinkers Kope (Edward Drinker Cope) Ziemeļamerikā atklāja vēl vienu, pilnīgāku fosiliju kopu un nosauca tās par Diatryma.

Šo putnu fosilās atliekas ir atrastas Rietumeiropā un Centrāleiropā (Anglijā, Beļģijā, Francijā un Vācijā), kā arī Ziemeļamerikā. To dzīvesveids ir strīdīgs.

Izskats un izmēri

Gastornis bija liels, nelidojošs putns ar masīvu ķermeni, spēcīgām kājām un ļoti platām, dziļām žokļu kaula formām — milzīgu knābi, kas bija viens no tā raksturīgākajiem pazīmes. Pieauguša putna augstums iespējams sasniedza aptuveni 1,5–2 metrus, bet svara novērtējumi dažādos pētījumos atšķiras; grozās ap vairākiem desmitiem līdz pāri simtam kilogramu. Spārni bija samazināti un neatbilstoši lidošanai, savukārt kājas bija stipras, piemērotas staigāšanai un stāvēšanai.

Dzīvesveids un barošanās

Par Gastornis barošanās veidu zinātniskā sabiedrība strīdas. Agrāk tas bieži tika attēlots kā plēsīgs “milzu putns‑plēsējs”, kas medīja mazos mammāļus un citus dzīvniekus. Tomēr jaunākie funkcionālās morfoloģijas pētījumi, zobu trūkums, knābja forma un stabilo izotopu analīze liecina, ka liela daļa pierādījumu atbalsta herbivora vai visēdāja dzīvesveidu — tas varēja grauzt cietus augus, riekstus, sēklas un stumbrus, kā arī izmantot knābi aizsardzībai vai teritorijas pārvaldīšanai. Iespējams, ka dažkārt tas izmantoja arī barības atliekas vai mazugoļus.

Fosilijas un izplatība

Fosilās atliekas visbiežāk ietver ķermeņa skeleta fragmentus — galvaskausus, knābjus, kāju un iegurņa kaulus. Atradumi Rietumeiropā un Ziemeļamerikā ļauj rekonstruēt ģeogrāfisko izplatību plašā reģionā paleocēna un eocēna sākumā. Lielākā daļa atradumu nāk no nogulumiežiem, kas radušies pēc dinozauru izmiršanas perioda, kad zemesfauna un flóra aktīvi attīstījās un pildīja brīvās ekoloģiskās nišas.

Taksonomija un nosaukumi

Vēsturiski Eiropā šos putnus sauca par Gastornis, savukārt Ziemeļamerikā ieviesa nosaukumu Diatryma. Ilgu laiku pastāvēja diskusijas par to, vai atradumi no abiem kontinentiem pieder vienai un tai pašai ģintij. Mūsdienu taksonomiski analīze ir precizējusi attiecības, bet nosaukumu lietojums un sinonīmija dažos gadījumos joprojām tiek skatīta un koriģēta, atkarībā no jauniem atradumiem un sistemātikas pētījumiem. Dažos pētniecības darbos Gastornis tiek iekļauts plašākā grupā, kas dažkārt tiek saukta par Gastornithiformes.

Attiecības ar citiem putniem

Filogenētiskie pētījumi liecina, ka gastornīdiem var būt tuvākas attiecības ar ūdensputnu un zupu grupu (Galloanserae, piemēram, Anseriformes — pīles un zosu radinieki) nekā ar putnu plēsējiem. Tomēr precīzas attiecības vēl tiek pētītas un var mainīties, pieaugot fosilo datu un analīžu daudzumam.

Izmiršana un nozīme paleoekoloģijā

Gastornis pazuda aptuveni eocēna laikā, kad klimata izmaiņas, biotopu pārveidošanās un konkurence ar augstāk attīstītiem zīdītājiem un citiem putniem, iespējams, ietekmēja to izzušanu. Kā liels, dominējošs sauszemes putns paleocēna un eocēna ekosistēmās, gastornīdi palīdz atklāt, kā pēc dinozauru izmiršanas veidojās un diferencējās savvaļas kopienas.

Kur skatīt fosilijas

Gastornis (Diatryma) fosilijas glabājas un tiek izstādītas dažādos muzejos Eiropā un Ziemeļamerikā. Ekspozīcijas ļauj labāk saprast šī putna proporcijas un morfoloģiju, kā arī sniedz ieskatu paleontoloģijas darba procesā — no atraduma laukā līdz muzeja ekspozīcijai.

Kopsavilkums

• Gastornis/Diatryma — liels, nelidojošs paleocēna/eocēna putns ar masīvu knābi.
• Fosilijas atrastas Eiropā (Anglijā, Beļģijā, Francijā, Vācijā) un Ziemeļamerikā.
• Barošanās veids ir diskutēts; mūsdienu pierādījumi vairāk liecina par herbivoru vai visēdāju dzīvesveidu nekā strikti plēsīgu uzvedību.
• Tas sniedz svarīgu informāciju par paleoekoloģiju un putnu evolūciju tūlīt pēc dinozauru laikmeta beigām.

Paleobioloģija

Izplatīšana

Lai gan Ziemeļamerika un Eiropa bija atdalītas krīta perioda beigās, kaut kur vēl bija saglabājies sauszemes robeža. Tas ir tāpēc, ka Eiropas un Ziemeļamerikas diatrimas bija ļoti līdzīgas. Arī citas putnu un zīdītāju ģintis paleocēnā un eocēnā sastopamas abpus (mūsdienu) Ziemeļatlantijas okeānam. Tas ir pierādījums tam, ka Eiropu un Ziemeļameriku savulaik daļēji savienoja sauszeme agrīnajā kainozojā.

Paleoekoloģija

Savā laikā Gastornis dzīvoja blīvā mežā un mitrā līdz sausā subtropu vai pat tropu klimatā. Ziemeļamerika un Eiropa joprojām atradās diezgan tuvu, un Grenlande, iespējams, bija klāta ar sulīgiem mežiem un pļavām. Gastornis senču sauszemes izplatību varēja bloķēt tikai šauri šaurumi, kuru garums nepārsniedza dažus 100 km. Ziemeļamerikas sauszeme bija savienota. To Eiropas areāls bija arhipelāgs, ar Alpiem un augstu jūras līmeni paleocēnā un eocēnā. Ģeogrāfiski tas bija aptuveni līdzīgs mūsdienu Indonēzijai.

Gastornis ir attēlots kā plēsīgs. Tomēr daži apšauba, ka šis putns bija pietiekami veikls, lai noķertu strauji kustīgu upuri, un šaubās par to, vai knābis bija piemērots plēsējiem. Iespējams, ka Gastornis bija mednieks no aizmugures vai izmantoja medību paņēmienus, lai vajātu vai no aizmugures noķertu upuri. Ja Gastornis būtu bijis plēsējs, tam būtu bijuši vajadzīgi kādi līdzekļi, lai medītu upuri biezā mežā.

Varēja būt arī tā, ka tie galvenokārt bija maitēdāji, visēdāji vai pat zālēdāji. Gastornis lielais knābis būtu bijis piemērots sēklu smalcināšanai un veģetācijas noplēšanai. Taču tas šķiet pārāk spēcīgs, lai uzturā izmantotu tikai veģetāru barību. Neatkarīgi no tā, ko šie putni ēda, knābis, iespējams, tika izmantots arī sociālai izrādīšanai - tā klātbūtne visās zināmajās fosilijās liecina, ka tam nebija seksuālas izrādīšanas funkcijas. Šīs pretrunīgās hipotēzes, kuras nav iespējams nošķirt no pierādījumiem, padara Gastornis paleobioloģiju neskaidru.

Līdzīgi gigantiski putni cenozojā bija Dienvidamerikas terora putni (phorusrhacids) un Austrālijas mihirungi (Dromornis). Pirmie noteikti bija plēsēji, un ir aizdomas, ka arī otrie bija plēsēji. Savukārt skrējējputni, mūsu laika nelidojošie milzu putni, pārtiek no augiem, sīkiem mugurkaulniekiem un bezmugurkaulniekiem.

Gastorni bija vieni no lielākajiem, ja ne paši lielākie putni, kas dzīvoja paleogēna periodā. Tiem bija maz dabisko ienaidnieku un nopietnu konkurentu. Ja šie milzīgie putni bija aktīvi mednieki, tad tiem bija jābūt nozīmīgiem augstākā ranga plēsējiem, kas līdz pat eocēna vidum dominēja Ziemeļamerikas un Eiropas mežu ekosistēmās.

Eocēna vidū Eirāzijā un Ziemeļamerikā parādījās lielie kreodontveidīgie un mezonychidālie plēsēji. Šo jauno plēsēju parādīšanās sakrīt ar Gastornis un tā radinieku izzušanu. Iespējams, tas notika tāpēc, ka zīdītāju plēsējiem pastiprinājās tendence medīt kopā baros (īpaši hjenām līdzīgajiem kreodontiem). Mums nav zināms neviens putns, kas svēra vairāk par pusmetrisko tonnu. Iespējams, tie nevarēja attīstīties līdz lielākiem izmēriem. Ja tā, tad tie nevarētu konkurēt ar milzīgu apjomu, kā to bieži spēj zīdītāji.

Gastornis skelets


Gastornis galvaskauss.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Gastornis?

J: Kad Gastornis dzīvoja?

J: Kad tika atrastas pirmās Gastornis atliekas?

J: Kas atklāja pilnīgāku Gastornis fosiliju kopumu Ziemeļamerikā?

J: Kur ir atrastas Gastornis fosilās atliekas?

J: Kas ir strīdīgs attiecībā uz Gastornis dzīvesveidu?

J: Vai Gastornis ir nelidojošs putns?

Meklēt pēc burta