Gastornis, agrāk pazīstams kā Diatryma, ir izmirusi lielu nelidojošu putnu ģints. Tie dzīvoja kainožu perioda vēlajā paleocēnā un agrā eocēnā. Pirmās atliekas tika atrastas 19. gadsimta vidū.
Pagājušā gadsimta 70. gados slavenais amerikāņu paleontologs Edvards Drinkers Kope (Edward Drinker Cope) Ziemeļamerikā atklāja vēl vienu, pilnīgāku fosiliju kopu un nosauca tās par Diatryma.
Šo putnu fosilās atliekas ir atrastas Rietumeiropā un Centrāleiropā (Anglijā, Beļģijā, Francijā un Vācijā), kā arī Ziemeļamerikā. To dzīvesveids ir strīdīgs.
Izskats un izmēri
Gastornis bija liels, nelidojošs putns ar masīvu ķermeni, spēcīgām kājām un ļoti platām, dziļām žokļu kaula formām — milzīgu knābi, kas bija viens no tā raksturīgākajiem pazīmes. Pieauguša putna augstums iespējams sasniedza aptuveni 1,5–2 metrus, bet svara novērtējumi dažādos pētījumos atšķiras; grozās ap vairākiem desmitiem līdz pāri simtam kilogramu. Spārni bija samazināti un neatbilstoši lidošanai, savukārt kājas bija stipras, piemērotas staigāšanai un stāvēšanai.
Dzīvesveids un barošanās
Par Gastornis barošanās veidu zinātniskā sabiedrība strīdas. Agrāk tas bieži tika attēlots kā plēsīgs “milzu putns‑plēsējs”, kas medīja mazos mammāļus un citus dzīvniekus. Tomēr jaunākie funkcionālās morfoloģijas pētījumi, zobu trūkums, knābja forma un stabilo izotopu analīze liecina, ka liela daļa pierādījumu atbalsta herbivora vai visēdāja dzīvesveidu — tas varēja grauzt cietus augus, riekstus, sēklas un stumbrus, kā arī izmantot knābi aizsardzībai vai teritorijas pārvaldīšanai. Iespējams, ka dažkārt tas izmantoja arī barības atliekas vai mazugoļus.
Fosilijas un izplatība
Fosilās atliekas visbiežāk ietver ķermeņa skeleta fragmentus — galvaskausus, knābjus, kāju un iegurņa kaulus. Atradumi Rietumeiropā un Ziemeļamerikā ļauj rekonstruēt ģeogrāfisko izplatību plašā reģionā paleocēna un eocēna sākumā. Lielākā daļa atradumu nāk no nogulumiežiem, kas radušies pēc dinozauru izmiršanas perioda, kad zemesfauna un flóra aktīvi attīstījās un pildīja brīvās ekoloģiskās nišas.
Taksonomija un nosaukumi
Vēsturiski Eiropā šos putnus sauca par Gastornis, savukārt Ziemeļamerikā ieviesa nosaukumu Diatryma. Ilgu laiku pastāvēja diskusijas par to, vai atradumi no abiem kontinentiem pieder vienai un tai pašai ģintij. Mūsdienu taksonomiski analīze ir precizējusi attiecības, bet nosaukumu lietojums un sinonīmija dažos gadījumos joprojām tiek skatīta un koriģēta, atkarībā no jauniem atradumiem un sistemātikas pētījumiem. Dažos pētniecības darbos Gastornis tiek iekļauts plašākā grupā, kas dažkārt tiek saukta par Gastornithiformes.
Attiecības ar citiem putniem
Filogenētiskie pētījumi liecina, ka gastornīdiem var būt tuvākas attiecības ar ūdensputnu un zupu grupu (Galloanserae, piemēram, Anseriformes — pīles un zosu radinieki) nekā ar putnu plēsējiem. Tomēr precīzas attiecības vēl tiek pētītas un var mainīties, pieaugot fosilo datu un analīžu daudzumam.
Izmiršana un nozīme paleoekoloģijā
Gastornis pazuda aptuveni eocēna laikā, kad klimata izmaiņas, biotopu pārveidošanās un konkurence ar augstāk attīstītiem zīdītājiem un citiem putniem, iespējams, ietekmēja to izzušanu. Kā liels, dominējošs sauszemes putns paleocēna un eocēna ekosistēmās, gastornīdi palīdz atklāt, kā pēc dinozauru izmiršanas veidojās un diferencējās savvaļas kopienas.
Kur skatīt fosilijas
Gastornis (Diatryma) fosilijas glabājas un tiek izstādītas dažādos muzejos Eiropā un Ziemeļamerikā. Ekspozīcijas ļauj labāk saprast šī putna proporcijas un morfoloģiju, kā arī sniedz ieskatu paleontoloģijas darba procesā — no atraduma laukā līdz muzeja ekspozīcijai.
Kopsavilkums
- Gastornis/Diatryma — liels, nelidojošs paleocēna/eocēna putns ar masīvu knābi.
- Fosilijas atrastas Eiropā (Anglijā, Beļģijā, Francijā, Vācijā) un Ziemeļamerikā.
- Barošanās veids ir diskutēts; mūsdienu pierādījumi vairāk liecina par herbivoru vai visēdāju dzīvesveidu nekā strikti plēsīgu uzvedību.
- Tas sniedz svarīgu informāciju par paleoekoloģiju un putnu evolūciju tūlīt pēc dinozauru laikmeta beigām.
