Paleocēns — definīcija un pārskats: klimats, izmiršanas, evolūcija
Paleocēns: detalizēts pārskats par klimata svārstībām, masveida izmiršanām un evolūciju — atklāj, kā radās mūsdienu dzīvība.
Paleocēns ir pirmais ģeoloģiskais laikmets paleogēnā. Tā sākums sekoja izmaiņām, kas notika pēc krīta perioda beigām un ilga aptuveni 10 miljonus gadu (apmēram 66–56 miljoni gadu pirms mūsu ēras). Tai sekoja eocēna laikmets.
Notikumi un izmiršanas
Paleocēns sākās un beidzās ar nozīmīgiem biotiskajiem satricinājumiem — laikmetu ieskāva izmaiņas un izmiršanu, bet katra no tām bija atšķirīga. Laikmetu iesāka masveida izmiršana pie K–Pg (agrāk saukta K/T) robežas, ko galvenokārt saista ar meteorīta triecienu (Čiksulubas krāteris) un ar to saistītajām sekām, kā arī ar lielu vulkānisku aktivitāti — Dekāna slazdus tagadējās Indijas teritorijā. Šie notikumi radīja plašu sugu zudumu, tostarp non‑aviālo dinozauru izzušanu un dažu citu rāpuļu grupu samazināšanos.
Klimats
Pēc īslaicīgas krīzes un lokālas atdzišanas Klimats paleocēnā kopumā bija siltāks nekā mūsdienās — valda pazīstama “siltumnīcas” (greenhouse) situācija. Polos nebija pastāvīgu ledus cepuru, un siltas jūras straumes cirkulēja visu planētu, arī pie poliem. Augstākas globālās temperatūras, augsts CO2 līmenis un paaugstināts jūras līmenis veicināja plašu koksnes un mežu izplatību pat augstās platuma zonās. Laikmeta gaitā klimats variēja: agrīnā paleocēnā bija salīdzinoši vēsāks periods, bet uz beigām — pirms pārejas uz eocēnu — notika strauja sasilšana, kas saistīta ar paleocēna–eocēna termālo maksimumu (PETM).
Paleocēna–eocēna termālais maksimums (PETM) un okeāna apstākļi
Laikmeta noslēgumu iezīmēja paleocēna - eocēna termālais maksimums, kas saistīts ar strauju atmosfēras un okeāna siltuma pieaugumu, izmaiņām oglekļa ciklā un plašām ekosistēmu pārmaiņām. PETM laikā dziļūdens apstākļos tika novērota dziļūdens okeāna anoksiskais fenomens, proti, okeāna dziļumos samazinājās skābekļa, kas radīja spiedzienu uz dziļūdens faunu. Tas izraisīja bentisko foraminiferu, masveida izmiršanu, lēšot 35–50 % sugu zudumu, un vienlaikus ietekmēja sauszemes faunu, tajā skaitā lielu zīdītāju grupu izmaiņas un pielāgošanos.
Dzīvība — jūra un sauszeme
Pēc sākotnējā sugu zaudējuma jūras faunas un floras daudzveidība sākusi atjaunoties. Agrīnā paleocēnā jūras fauna bija relatīvi nabadzīgāka, tomēr laikmeta gaitā tropiskajos reģionos atkal veidojās bagātīga jūras dzīve un attīstījās koraļļu rifi. Pēc krīta perioda beigās notikušā jūras rāpuļu krituma jauni lielie plēsēji jūrā daļēji kļuva par haizivīm. Tāpat jau krīta beigās bija izzuduši amonīti, un mainījās daudzu planktona grupu, tai skaitā foraminiferu, sastāvs un daudzveidība.
Sauszemē palaecēna laikā notika nozīmīga zīdītāju radiācija — izzuda dominējošo dinozauru vietu ieņēma dažādi mazi un vidēji lieli zīdītāji, kas sāka aizpildīt dažādas ekoloģiskās nišas. Radās priekšsnieguma grupas, no kurām vēlāk attīstījās mūsdienu zīdītāju klases: primātu pirmtēvi, dažādas grauzēju un pārtikas sugas, dažādi plēsēji un augēdāji. Lielākā daļa modernā tipa grupu (piem., daudzas putnu līnijas, rāpuļu un kukaiņu grupas) sāka stabilizēties un izplatīties.
Laikmeta faunas līdzība ar mūsdienām
Jūras faunas kopumā kļuva arvien līdzīgāka mūsdienu faunām, taču dažas svarīgas grupas vēl nebija pilnībā attīstījušās — atsevišķi jūras zīdītāji parādījās vēlāk, eocēnā, bet dažu haizivju dzimtu, piemēram, Carcharhinidae., plašāka diversifikācija notika pēc paleocēna.
Strīdīgi atradumi un fosiliju interpretācija
Ir bijuši strīdīgi atradumi, kas liek domāt par vēlīnām non‑aviālu dinozauru liecībām, taču lielākā daļa paleontologu uzskata, ka non‑aviālie dinozauri neizdzīvoja ilgstoši pēc K–Pg izmiršanas. Dažos gadījumos atsevišķas “paleocēna” dinozauru fosilijas, piemēram, minētās hadrozaura kājas kauls, kas atrasts no paleocēna slāņiem Ņūmeksikā, var būt reworkotas (t.i., vecākas fosilijas tika atsviestas uz jaunākiem nogulumiem) vai kļūdaini datētas. Šādas novecojušas formas var būt fosilizētas agrāk, pēc tam ar erozija atsedzētas un vēlāk ierakņotas jaunākā iežu slānī, radot maldinošu iespaidu par laikmetu sadalījumu.
Laikmeta sadalījums
- Danijs (agrīnais paleocēns) — aptuveni 66–61,6 Ma
- Selandijs (vidējais paleocēns) — aptuveni 61,6–59,2 Ma
- Tanetijs (vēlais paleocēns) — aptuveni 59,2–56 Ma
Kopumā paleocēns ir periods, kurā Zeme atgūstas no masveida izmiršanas, klimats pārorientējas uz siltāku režīmu un sākas modernāku ekosistēmu un grupu (īpaši zīdītāju un daudzu mūsdienu jūras organismu) radiācija. Šis laikmets ir būtisks, lai izprastu, kā pēc katastrofālām pārmaiņām biosfēra atkārtojas un veido jaunu bioloģisko daudzveidību.
Paleocēna posmi
Paleocēnu iedala trīs posmos:
| Posms | Laiks pirms miljoniem gadu |
| Thanetian | 59.2 – 56 |
| Selandija | 61.6 – 59.2 |
| Danian | 66 – 61.6 |
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir paleocēns?
A: Paleocēns ir pirmais ģeoloģiskais laikmets paleogēnā. Tā sākās pēc krīta perioda beigām un ilga aptuveni 10 miljonus gadu.
Kāds notikums iezīmēja paleocēna sākumu?
A: Paleocēna sākumu iezīmēja K/T izmiršanas notikums, ko izraisīja meteorīta trieciens (Čiksulubas krāteris) un milzīgs vulkāna plūdu bazalta izvirdums, kas radīja Dekāna slazdus tagadējās Indijas teritorijā.
J: Kas izraisīja šo izmiršanu?
A: Šo izmiršanu izraisīja meteorīta trieciens (Čiksulubas krāteris) un milzīgs vulkāna plūdu bazalta izvirdums, kas radīja Dekāna slazdus tagadējās Indijas teritorijā.
J: Cik ilgi tas ilga?
A: Paleocēns ilga aptuveni 10 miljonus gadu.
J: Kas sekoja pēc tā?
A: Paleocēnam sekoja eocēna laikmets.
J: Kā tas beidzās?
A: Paleocēns beidzās ar izmiršanu, kas pazīstama kā paleocēna - eocēna termālais maksimums, kas bija okeāna anoksisks notikums (DOAE). Tas nozīmē, ka skābekļa līmenis dziļūdens formās, piemēram, bentiskās foraminiferās, bija zems, izraisot masveida izmiršanu 35-50 % apmērā. Šajā laikā notika arī lielas pārmaiņas zīdītāju tipos uz sauszemes.
Meklēt