Terora putni (Phorusrhacidae) — izmirušie milzīgie plēsīgie putni

Terora putni — Phorusrhacidae: izmiruši milzīgie plēsīgie putni, līdz 3 m augsti, ar asi izliektu knābi, ātru skrējienu un nāvējošu trieciena spēku.

Terora putni, jeb Phorusrhacidae dzimtas putni, bija lieli, plēsīgi un nelidojoši putni. Tie dominēja kā galvenie plēsēji Dienvidamerikā kainozojā, aptuveni pirms 62–2 miljoniem gadu. Viņu augstums parasti svārstījās no aptuveni 0,6 m līdz 3 m (2–10 pēdas), atkarībā no sugas, un tie attīstīja raksturīgu, spēcīgu ķermeņa uzbūvi, kas piemērota skrējienam un medībām.

Izskats un adaptācijas

Phorusrhacidae raksturoja garas, spēcīgas kājas ar labi attīstītām muskulatūras vietām, īsākas spārnu lapiņas un liels, izliekts knābis. Knābis bija ciets un asāks pret gals, kas ļāva to izmantot gan ķermeņa satveršanai, gan sitieniem un durstīšanai. Daudzi pārstāvjiem bija pneimatizētas (gaisa piepildītas) kaulu struktūras, kas ļāva saglabāt salīdzinoši zemu ķermeņa svaru, neskatoties uz lielo izmēru. Lielajām sugām bija masīvi galvaskausi, palielināti muskuļu piekares punkti un spēcīgas kakla daļas, kas palīdzēja nodot sitiena spēku no kakla uz knābi.

Lielākās un labi zināmās sugas

Titanis walleri, viena no lielākajām un labi zināmajām formām, ir atklāta arī Teksasas un Floridas fosilijās Ziemeļamerikā. Tas norāda, ka phorusrhacidi izmantoja Lielo Amerikas mijmaiņu — migrāciju starp Dienvid- un Ziemeļameriku — lai izplatītos ziemeļos Lielās Amerikas mijmaiņas laikā. Tas notika pēc tam, kad aptuveni pirms trim miljoniem gadu izveidojās vulkāniskais Panamas jūras tilts.

2012. gadā aprakstītajai sugai Kelenken guillermoi no vidējā miocēna (aptuveni 15 miljoniem gadu) piederēja līdz šim atrastais garākais gandrīz neskartais putna galvaskauss — apmēram 71 cm (28 collas). Knābis bija aptuveni 46 cm (18 collas) garš un izteikti izliekts āķa formā, līdzīgs ērglim. Balstoties uz skeleta proporcijām, šis putns, iespējams, sasniedza aptuveni 3 m (9,8 pēdas) augstumu. Lielākā daļa phorusrhacid sugām bija mazākas (60–90 cm garas), taču to ekoloģiskā loma bieži bija dominējošs sauszemes plēsējs.

Uzvedība un medību stratēģijas

Terora putni, spriežot pēc skeleta anatomijas, bija ātri un veikli skrējēji — dažos aprēķinos spēja sasniegt ātrumu līdz 48 km/h (30 mph). Tie, visticamāk, kombinēja ātruma un sitiena spēka taktikām: vajāja vai izbiedēja upuri ar ātru skrējienu, pēc tam izšķirošā brīdī izmantoja smagu, izliekto knābi, lai satvertu, plēstu vai sadragātu upura ķermeni. Dažas laboratoriskas simulācijas (piemēram, Discovery Channel pneimatiskie modeļi) parādīja, ka lielāko formu knābis teorētiski varēja radīt milzīgu sitiena un perforācijas spēku — tomēr šādas simulācijas tiek uzskatītas par hipotētiskām, un to rezultāti tiek diskusēti starp paleontologiem.

Paleoekoloģija un izmiršana

Terora putnu fosilijas galvenokārt atrastas Dienvidamerikā, bet arī Ziemeļamerikā (kā minēts Titanis gadījumā). Tie aizņēma dažādas ekoloģiskās nišas — no atklātām stepēm līdz mežainiem reģioniem. Izmiršanas cēloņi, visticamāk, bija dažādu faktoru kombinācija: klimatiskas izmaiņas, biotopu transformācijas, upuru fauna maiņa un konkurence ar ievērojami daudzveidīgākiem un specializētākiem plēsējiem (piemēram, ieplūstošajiem plēsīgajiem zīdītājiem pēc Ameriku savienojuma). Dažu pēdējo sugu pazušana ir datēta līdz pleistocēnam; citu sugu aiziešana notika agrāk miocēnā vai pliocēnā.

Galvenās ģints un piemēri

• Phorusrhacos — viens no pirmajiem aprakstītajiem un tipiskiem dienvidamerikāniem; vidēja līdz liela izmēra plēsējs.
• Titanis — ziemeļamerikā atklāta ģints, parāda iespēju izplatīties pāri kontinentiem.
• Kelenken — slavena ar milzīgu galvaskausu un spēcīgu knābi; viens no lielākajiem zināmajiem terora putniem.
• Andalgalornis — miocēna/pliocēna pārstāvis ar īpaši robustu galvaskausu un kaklu.
• Mesembriornis — vidēja lieluma formas ar ātru skrējienu un iespējamu sociālu uzvedību.
• Patagornis — izplatīts Dienvidamerikā, labi pārstāv fosiliskos ierakstus.
• Psilopterus — salīdzinoši mazāki phorusrhacid pārstāvji, iespējams, trokšņaināki un mežainākiem biotopiem piemēroti plēsēji.
• Brontornis — tradicionāli tika pieskaitīts līdzīgām grupām, taču tā taksonomisks statuss ir diskutabls; daži pētnieki to neuzskata par īstu phorusrhacid.

Phorusrhacidae paliek interesanta un dinamiska pētniecības joma paleontoloģijā — jaunu fosiliju atklāšana, morfoloģiskās analīzes un biomehāniskie pētījumi turpina precizēt šo plēsīgo, bieži iespaidīgo putnu dzīvesveidu, izplatību un evolūciju.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir termits?

J: Cik augsti bija šausmu putni?

J: Kur ir atrastas šausmu putnu fosilijas?

J: Kāds bija lielākais līdz šim atrastais putna galvaskauss?

Jautājums: Cik ātri varēja skriet šausmu putni?

J: Kāds ierocis tiem bija?

Meklēt pēc burta