Televīzija — definīcija, darbības princips un vēsture

Uzzini, kas ir televīzija — definīcija, darbības princips un vēsture: no katodstaru laikmeta līdz mūsdienu platekrāniem, straumēšanai, kabeļtelevīzijai un satelītiepskatiem.

Televīzija (saukta arī par televizoru) parasti nozīmē gan ierīci ar ekrānu, gan vispārēju televīzijas apraides sistēmu — saturu, kas nonāk līdz skatītājam. Televizori uztver apraides signālus un pārveido tos attēlos un skaņā. Vārds "televīzija" cēlies no vārdiem tele (grieķu valodā - tālu) un vision (redze).

Kā darbojas televīzija

Vienkāršoti — kamerās uzņemtais attēls un mikrofoniem uztvertais skaņas signāls tiek pārveidoti elektriskos signālos, kuri tiek šifrēti vai modulēti un nosūtīti pa gaisu, kabeli vai satelītu. Televizors saņem šo signālu, dekodē to (ja nepieciešams, izmantojot speciālus dekoderus vai uztvērējus), un tad uz ekrāna atveido attēlu un atskaņo skaņu. Mūsdienās digitālās pārsūtīšanas metodes izmanto saspiešanu, kas ļauj pārraidīt vairāk kanālu un augstākas kvalitātes attēlu (piem., HD vai 4K).

Izskats un ierīces veidi

Dažreiz televizors var izskatīties kā kaste. Vecākiem televizoriem bija liela katodstaru lampa lielā koka rāmī, un tie atradās uz grīdas kā mēbeles. Tie bija smagi, ekrāns bija noapaļots un ierīce aizņēma daudz vietas. Mūsdienu televizori ir daudz vieglāki un plakanāki — pārsvarā izmanto modernus paneļu displejus (piem., LCD/LED, OLED, QLED), kas ļauj iegūt plānāku korpusu un labāku attēla kvalitāti.

Skaņas un attēla avoti

Televizors var rādīt attēlus no daudziem televīzijas tīkliem. Televīzijas programmu skatīšanai var izmantot arī datorus un mobilās ierīces. Sākotnēji visi televizori izmantoja antenu (jeb antenu). Tā uztvēra televīzijas programmas no apraides stacijām. Televīzijas stacija varēja atrasties daudzu jūdžu vai kilometru attālumā, un to joprojām var uztvert, ja signāls ir pietiekami spēcīgs.

Bez tiešas apraides saturu var iegūt arī no ierīcēm vai pakalpojumiem:

• filmas un ieraksti no VCD un DVD atskaņotājiem vai videomagnetofoniem;
• Kabeļtelevīzija un satelīttelevīzija, kas nodrošina lielāku kanālu skaitu un bieži — maksas pakalpojumus;
• Video spēļu konsoles ir savienojamas ar lielāko daļu mūsdienu televizoru;
• straumēšanas pakalpojumi un video pēc pieprasījuma (VOD), kas darbojas caur internetu;
• daži datori var izmantot televizoru arī kā datora monitoru.

Attēls: melnbalts, krāsains, formāti

Visos televizoros ir ekrāni, kuros tiek skatīts attēls. Līdz pagājušā gadsimta 50. gadiem tie parasti bija "melnbalti", tāpēc viss izskatījās pelēks; vēlāk ieviesās krāsainā televīzija. Lielākajai daļai 20. gadsimta ekrānu bija arī noapaļoti stūri — tas saistīts ar tolaik izmantotajām katodstaru lampām, kuras bija kā smagas stikla burkas, kuru viena puse bija izspiesta, lai veidotu ekrānu.

Mūsdienās parasti tiek izmantoti plakanie paneļu displeji. Tie parasti ir plakani taisnstūri ar taisnām malām. Šis garais taisnstūris vairāk atgādina kinoteātra ekrāna formu. To sauc par platekrānu. Platekrāna formāts bieži atbilst attiecībai 16:9 (salīdzinājumam: ja platekrāna televizors būtu 30 cm garš, tā platums būtu aptuveni 53 cm). Lai tas darbotos vislabāk, arī TV raidījumi un filmas tiek veidotas platekrāna formātā. Platekrāna televizori var būt dažādos izmēros, bet tiem ir tāds pats formāts.

Vēsture īsumā

Televīzijas attīstība sākās 20. gadsimta 20. gados. Pirms tam bija izmēģinājumi ar mehāniskajām skenēšanas kamerām; pirmajos demonstrējumos iesaistījās tādi izgudrotāji kā John Logie Baird. Par nozīmīgiem soļiem uzskatāmi arī Philo Farnsworth un Vladimir Zworykin, kuri strādāja pie elektroniskajiem risinājumiem. Sākotnēji iekārtas bija dārgas un attēli — zemas izšķirtspējas. Līdz 20. gadsimta 50. gadiem tehnoloģija bija pietiekami uzlabota, lai televīzija kļūtu plaši pieejama mājsaimniecībās. Turpmākajos gadu desmitos attīstījās krāsainā televīzija, kabeļtelevīzija, satelīttelevīzija un vēlāk — ciparu apraide un HD/Ultra HD formāti.

Digitālā ēra un mūsdienas

21. gadsimta sākums ir arī laiks, kad ciparu televīzijas pārraide kļuva izplatītāka nekā analogā televīzija. Ciparizācija sniedza vairāk priekšrocību: lielāks kanālu skaits, stabilāka attēla un skaņas kvalitāte, iespēja pārraidīt HD signālu, interaktīvas pakalpojumu platformas un teksta/veselības/ziņu papildinformāciju. Tika izveidoti dažādi standarti (piem., DVB, ATSC, ISDB), kas atšķiras pa reģioniem.

Mūsdienās arvien izplatītāki kļūst "viedie televizori" (Smart TV), kuros darbojas lietotnes, tiek nodrošināta piekļuve straumēšanas servisiem un interneta saturam. Tāpat populāri ir multimediālie risinājumi: televīzors pieslēgts spēļu konsolei, datoram vai ārējam straumēšanas atskaņotājam.

Praktiskie aspekti un drošība

Televizora izvēlē svarīgi apsvērumi:

• ekrāna izmērs un forma (platekrāns, attiecība 16:9 vai citas);
• izšķirtspēja (HD, Full HD, 4K utt.);
• ekrāna tehnoloģija (LCD/LED, OLED u.c.);
• savienojamība (HDMI, audio un video izejas/infrastruktūra), kā arī atbalstītie video formāti un kodeki;
• enerģijas patēriņš un vides apsvērumi — vecu CRT televizoru izmantošanā jābūt uzmanīgiem, jo tie satur svina un citus bīstamus materiālus un jānodod pārstrādei.

Televīzija joprojām ir viens no galvenajiem informācijas, izklaides un kultūras avotiem — no ziņām un dokumentālajām programmām līdz televīzijas seriāliem, sporta pārraidēm un interaktīvām izklaidēm.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir televizors?

J: No kurienes nāk vārds "televīzija"?

J: Kā izskatījās vecāki televizori?

J: Ko var rādīt mūsdienu televizori?

J: Kādas krāsas bija 20. gadsimta sākuma ekrāni?

J: Kad digitālā pārraide kļuva izplatītāka nekā analogā pārraide?

Meklēt pēc burta