Skats

Process

Gaisma nonāk dzīvnieka acīs, un acs daļa, ko sauc par lēcu, nosūta informāciju no gaismas uz acs aizmugurējo daļu, ko sauc par tīkleni. Tīklene sastāv no gaismjutīgām šūnām, kas, gaismai nonākot šūnā, raidīs signālu pa redzes nervu. Redzes nervs ir nervu šķiedru kūlītis no visas tīklenes.

Kad informācija no gaismas atstāj tīkleni, tā nonāk smadzenēs. Tā ceļo pa redzes redzes smadzeņu chiasmu, līdz nonāk redzes smadzeņu garozā smadzeņu aizmugurē. Pēc tam informācija tiek apstrādāta, lai noteiktu objektu formas un krāsas. Pēc šīs informācijas un atmiņas var noteikt, kāds ir objekts. Piemēram, tā var atšķirt koku no mājas. Ceļš, pa kuru plūst šāda veida informācija, tiek saukts par ventrālo plūsmu.

Smadzenes var arī noteikt, kur atrodas objekti. Piemēram, tās var noteikt, cik tālu atrodas kāds objekts (to sauc par roku un acu koordināciju). Tas ir nepieciešams, ķerot bumbu. Ceļš, pa kuru plūst šāda veida informācija, tiek saukts par muguras plūsmu.

Kas ir redze?

Galvenā vizuālās uztveres problēma ir tā, ka tas, ko cilvēki redz, nav vienkārši attēla tulkojums uz tīklenes. Pirmkārt, mēs redzam pasauli labajā pusē, lai gan attēls uz tīklenes ir otrādi (jo tas ir izgājis caur lēcu). Tāpēc ir grūti izskaidrot, kas notiek, lai radītu to, ko mēs patiesībā redzam. Atslēga, kuras apzināšanās prasīja gadsimtiem ilgi, ir tā, ka smadzenes apstrādā no acīm saņemtos datus un apvieno tos ar atmiņām un minējumiem, un tas viss notiek zibenīgā ātrumā. Rezultātā rodas pasaules pieredze, kas katram cilvēkam šķiet kā vienkārša realitāte. Tomēr, lai gan tās pamatā ir realitāte, patiesībā tā ir prāta konstrukcija, ko izveidojušas smadzenes.

Vēsture

Daudzām antīkās pasaules personībām bija idejas par vīziju. Platonam, Aristotelam, Eiklīdam, Ptolemejam un Galēnam bija savas idejas, taču lielākoties tās bija spekulācijas. Tās nebalstījās uz zinātniskām metodēm.

Alhazens (965-1040) veica pētījumus un eksperimentus par vizuālo uztveri. Viņš paplašināja Ptolemajs darbu par binokulāro redzi un komentēja Galēna anatomiskos darbus.

Tiek uzskatīts, ka Leonardo da Vinči (1452-1519) bija pirmais, kurš atklāja acs īpašās optiskās īpašības. Viņš rakstīja: "Cilvēka acs funkcijas ... daudzi autori aprakstīja noteiktā veidā. Bet es atklāju, ka tā ir pavisam citāda." Viņa galvenais eksperimentālais atklājums bija tāds, ka skaidra un skaidra redze ir tikai redzes līnijā - optiskā līnijā, kas beidzas foveja. Lai gan viņš nelietoja šos vārdus burtiski, patiesībā viņš ir mūsdienu foveālās un perifērās redzes nošķiršanas tēvs.

Hermanis fon Helmholcs izpētīja cilvēka aci un secināja, ka tā optiski ir diezgan vāja. Viņam šķita, ka nekvalitatīvā informācija, ko acs uzkrāj, padara redzēšanu neiespējamu. Tāpēc viņš uzskatīja, ka redze var būt tikai neapzinātas secināšanas rezultāts. Smadzenes izmantoja ne tikai informāciju no acīm, bet arī informāciju no iepriekšējās pieredzes. Pieredzētā pasaule tiek veidota no pieņēmumiem un secinājumiem, kas balstīti uz nepilnīgiem datiem, izmantojot iepriekšējo pieredzi par pasauli.

Labi zināmu pieņēmumu piemēri, kas balstīti uz vizuālo pieredzi, ir šādi:

• gaisma nāk no augšas
• objekti parasti netiek skatīti no apakšas
• sejas tiek redzētas (un atpazītas) vertikāli.
• tuvāki objekti var aizsegt skatu uz attālākiem objektiem, bet ne otrādi.
• figūrām (t. i., priekšplāna objektiem) mēdz būt izliektas robežas.

Vizuālo ilūziju pētījumi (gadījumi, kad secināšanas process ir kļūdains) ir devuši daudz informācijas par to, kādus pieņēmumus izdara vizuālā sistēma.

Saistītās lapas

• Neiroloģija
• Oftalmoloģija
• Krāsu aklums
• Achromatopsija