Zināšanas: definīcija, pierādījumi, epistemoloģija un zinātniskā metode

Zināšanas: definīcija, pierādījumi, epistemoloģija un zinātniskā metode — skaidri, praktiski un kritiski skaidrojumi par to, kā iegūt, pamatot un novērtēt patiesību.

Zināšanas parasti tiek saprastas kā patiesas un pārbaudāmas informācijas kopums, kas atšķiras no subjektīva viedokļa vai nepamatotas pieņēmuma. Citiem vārdiem — informācija, kas ir pareiza un kuru var pamatot ar pierādījumiem, bieži tiek saukta par zināšanām. Tomēr filozofijā un zinātnē pastāv precizējumi par to, kas tieši kvalificējas kā pietiekama pamatotība: daži uzsver empīrisku pieredzi, citi — loģisku atbilstību vai uzticamus metodiskus procesus.

Kāda ir zināšanu daba

Zināšanas var būt dažādas pēc rakstura:

• Propozicionālas zināšanas — zināt, ka kaut kas ir tā (piem., "zināt, ka Paris atrodas Francijā").
• Procedurālas zināšanas — zināt, kā darīt kaut ko (piem., braukt ar velosipēdu).
• Pazīšanas jeb iepazīšanas zināšanas — personiska pazīšana ar kādu vai kaut ko (piem., pazīt kādu vietu vai cilvēku).

Filozofs Gilberts Ryle izcēla atšķirību starp to, ko viņš formulēja kā "zināt, ka" un "zināt, kā". Šīs atšķirības palīdz saprast, ka zināšanas var būt gan teorētiskas, gan praktiskas, gan tiešas, gan netiešas; tās var būt arī dažādos līmeņos formālas vai sistemātiskas.

Epistemoloģija un klasiskā definīcija

Filozofijā zināšanu pētniecību sauc par epistemoloģiju. Tradicionāli zināšanas tiek definētas kā pamatota patiesa pārliecība. Šo pieeju slavēja arī Platons. Tomēr 20. gadsimtā Edmunds Getjē (Gettier) parādīja, ka pastāv situācijas, kurās persona var būt pamatoti pārliecināta un patiesība var būt, taču tomēr šķietami trūkst reālas zināšanas — šo grūtību sauc par Getjē problēmu. Tas ir iedrošinājis epistemologus meklēt papildu nosacījumus vai alternatīvas teorijas, piemēram, reliabilismu, koherencismu, fundamentālismu vai tikumu epistemoloģiju.

Apgalvojumi, loģika un drošas patiesības

Visas zināšanas tiek izteiktas kā apgalvojumi vai teikumi. Daži apgalvojumi ir analītiski vai tautoloģiski — to patiesība izriet no terminu vai definīciju lietojuma. Piemēram, mēs varam droši teikt, ka aplim ir 360 grādi, jo tas izriet no apļa definīcijas. Tomēr lielākā daļa mūsu zināšanu par pasauli nav tādas — tās ir atkarīgas no novērojumiem un pieņēmumiem.

Apgalvojumi (propozīcijas), kas ir loģiski derīgas secināšanas rezultāts, var saglabāt patiesību, ja premisas ir patiesas. Aristoteļa silogisma ideja bija parādīt, ka šāda veida argumentācija ir formalizējama:

• Ja visi gulbji ir balti un šis ir gulbis, tad tam jābūt baltam.

Tas parāda, ka loģiskais rezultāts seko no premisām. Taču loģiskā pareizība nenodrošina, ka premisas atbilst realitātei — realitātē var izrādīties, ka ne visi gulbji ir balti (piem., "melnais gulbis" kā pretpiemērs). Šī atšķirība starp loģisku derīgumu un empīrisku patiesību ir būtiska, it īpaši apspriežot deduktīvo un induktīvo secināšanu. Indukcijas jautājums (kā no atsevišķiem novērojumiem secināt vispārīgus likumus) tika īpaši izcelts Deivida Hjūma darbos kā problēma, kas liecina par to, ka daudz mūsu zināšanu ir probabilistiskas, nevis absolūtas.

Kā iegūst un pārbauda zināšanas: zinātniskā metode

Visplašāk pieņemtais veids, kā iegūt ticamas, pārbaudāmas zināšanas, ir zinātniskā metode. Tā parasti ietver vairākus soļus:

• novērojumu un problēmas definēšana,
• hipotēzes izvirzīšana,
• prognožu un eksperimentu izstrāde,
• datu vākšana un analīze,
• hipotēzes pārskatīšana vai noraidīšana,
• publicēšana, kolēģu pārbaude un neatkarīga replikācija.

Zinātnē svarīgas ir arī idejas par falsificējamību (Kārla Poppera uzsvērtais princips), testējamību, reproducējamību un empīrisku atbilstību. Tomēr, kā pareizi norāda kritiskie domātāji un epistemologi, zinātniskās zināšanas ir parasti provizoriskas: tās ir labākais skaidrojums, ko mums pieejami pierādījumi atbalsta šajā brīdī, bet tās var tikt koriģētas ar jauniem datiem vai labākiem teorētiskiem izskaidrojumiem. Šo domu raksturo arī apgalvojums, ka zinātnes filozofi ir vienisprātis — zinātniskās teorijas ir labākie pieejamie modeļi, nevis pēdējās absolūtās patiesības.

Pamatotības teorijas un diskusijas

Epistemoloģijā tiek apspriesti dažādi jautājumi par to, kas padara pārliecību par "pamatotu". Galvenās pieejas ietver:

• Fundamentalismu — daži ticējumi ir pašpietiekami pamatoti (pamati), uz kuriem var būvēt citas zināšanas;
• Koherencismu — ticējumi iegūst pamatotību, ja tie iekļaujas plašākā iekšēji saskaņotā pārliecību tīklā;
• Reliabilismu — ticējumu uzskatā par zināšanām, ja tie radušies uzticamā, patiesību parasti novedinošā procesā;
• Internālisms un eksternalisms — diskusijas par to, vai pamatotībai nepieciešama pieejamība apzinātai domai (internālisms) vai var pietikt ar ārējiem faktoriem, kas nodrošina ticamību (eksternālisms).

Kopsavilkums

Zināšanas nav viennozīmīgs jēdziens: tās aptver gan teorētisku izpratni, gan praktiskas prasmes, gan personisku pazīšanu. Filozofijā parasti tiek uzsvērti trīs elementi — patiesība, pārliecība un pamatotība — taču praktiskie un teorētiskie izaicinājumi (piem., Getjē problēma, indukcijas problēma) rāda, ka, lai pilnībā saprastu, kas ir zināšanas, nepieciešams plašs instrumentu kopums: loģika, empīriskā pārbaude, metodoloģiska skaidrība un kritiska refleksija. Zinātniskā metode nodrošina strukturētu ceļu uz ticamām atziņām, taču tās atziņas paliek provizoriskas un atvērtas uzlabojumiem jaunu pierādījumu vai labāku teoriju gaismā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir informācija?

J: Kā Platons definēja zināšanas?

J: Kāds ir visplašāk izplatītais veids, kā atrast ticamas zināšanas?

Vai visas zinātniskās zināšanas ir absolūta patiesība?

J: Kāds bija Raila viedoklis par atšķirību starp "zināt, ka" un "zināt, kā"?

J: Kuriem apgalvojumiem noteikti ir taisnība?

J: Ko parāda Aristoteļa silogisms?

Meklēt pēc burta