Hadīss (arābu: حَدِيْث, izrunā: "ha-deeth") ir stāstījums par kādu notikumu no islāma pravieša Muhameda dzīves. Angļu valodā vārds hadith tiek lietots arī kā daudzskaitļa vārds šo stāstījumu grupai, lai gan arābu valodā daudzskaitļa vārds ir a-HAA-deeth. Hadīsus izmanto kopā ar Korānu, lai interpretētu šariatu. Sunnīti ievēro kutub al-Sittah, savukārt šiīti - kutub al-Arba'a.

Abu Hurairah stāstīja visvairāk sunnītu hadīsus.

Kas veido hadīsu

Katrs hadīss sastāv no diviem galvenajiem elementiem:

  • Isnād (sānijs, ķēde) — stāstījuma pārmantošanas ķēde, proti, saraksts ar cilvēkiem, kas pārtulkoja stāstu no vienas paaudzes uz nākamo līdz sasniedz Muhamedam. Isnāda uzticamība ir viens no galvenajiem kritērijiem, pēc kuriem vērtē hadīsa autentiskumu.
  • Matn (saturs) — pats stāstījuma teksts: vārdi, rīcība vai piekrišana/protestēšana, ko piedēvē pravietim. Matna analīze ietver satura salīdzināšanu ar citiem stāstījumiem un Korānu, loģikas un konteksta novērtēšanu.

Hadīsu klasifikācija pēc autentiskuma

Tradicionālā zinātne par hadīsiem izstrādājusi vairākus statusus, kurus izmanto, lai novērtētu stāstījumu uzticamību. Galvenie no tiem:

  • Ṣaḥīḥ — autentisks hadīss ar pilnīgu, nepārtraukto isnādu un uzticamiem, godīgiem, labas atmiņas stāstītājiem; bez pretrunām.
  • Ḥasan — labs hadīss, kuram trūkst neliela daļa no ṣaḥīḥ standartiem (piemēram, nedaudz vājāka atmiņa), bet tomēr piemērojams jurisprudencē.
  • Ḍaʿīf — vāja autentiskuma pakāpe; var būt pārtraukts isnāds, neticams stāstītājs vai pretrunas ar uzticamiem avotiem.
  • Mawḍūʿ — viltots hadīss, zināmi pierādījumi par fabriķēšanu vai melīgu attiecinājumu pravietim.

Hadīsu vākšana un kanonizācija

Sākotnēji hadīsi tika nodoti mutiski un apmainīti personiski. Līdz 8.–9. gadsimtam (2.–3. islāma gadsimtā) sāka parādīties sistemātiskas pieejas to vākšanai, pierakstīšanai un kritiskai pārbaudei. Galvenie sunnītu hadīsu krājumi, kuri tradicionāli tiek saukti par kutub al-Sittah, parasti tiek minēti šādi: Sīra al-Bukhari (Imam al-Bukhari), Sahih Muslim (Imam Muslim) un tālākie krājumi no Abu Dawud, al-Tirmidhi, al-Nasa'i un Ibn Majah (saraksti var nedaudz atšķirties, atkarībā no skolas).

Šiītu galvenie hadīsu krājumi bieži saucami par kutub al-arba'a (Četras grāmatas) — piemēram, al-Kāfī (Al-Kulayni), Man Lā Yaḥḍuruhu al-Faqīh (Ibn Babawayh), Taḥdhīb al-Aḥkām un Al-Istibsar (abi rakstījuši šejhs Tusi).

Hadīsu loma šariatā un jurisprudencē

Hadīsi kopā ar Korānu veido galvenos avotus šariata interpretācijai un islāma jurisprudencei (fiqh). Tos izmanto, lai:

  • precizētu rituālus (piem., lūgšanu soļi, attīrīšanos),
  • skaidrotu morāles normas un ikdienas uzvedību,
  • papildinātu Korāna likumus ar konkrētiem piemēriem un praktiskām vadlīnijām,
  • izskaidrotu pravieša dzīvi un pēcteču (sahaba) rīcību kā paraugu.

Hadīsu zinātne un kritika

Ilmīnas (hadīsu zinātnes) daļa koncentrējas uz ilm al-rijāl — stāstītāju biogrāfiju zinātni. Šī pieeja pēta katra isnāda dalībnieka:

  • godīgumu (ādāla),
  • atmiņas vai precizitātes spējas (dhabt),
  • laika un vietas atbilstību (vai pārvietošanās un satikšanās bija iespējama),
  • konsekvences salīdzināšanu ar citiem avotiem.

Tiek izmantoti arī teksta līmeņa (matna) kritēriji: loģikas, satura saskaņas ar Korānu un citām drošām tradīcijām pārbaude. Rūpīga hadīsu pārbaude ir centrāla islāma tiesu lēmumu pieņemšanā un teoloģijas attīstībā.

Abu Hurairah — kāpēc viņš stāstīja tik daudz

Abu Hurairah (radijallāhu ʿanhu) tradicionāli tiek uzskatīts par vienu no visražīgākajiem hadīsu stāstītājiem starp sahaba (pravieša sabiedrotajiem). Iemesli, ko min hadīsu zinātnieki un hronisti:

  • viņa dedzība mācībām un ciešā piekļuve pravietim pēc konversijas,
  • lielā atmiņa un ieradums reģistrēt informāciju mutiski,
  • ilga dzīve un aktīva stāstīšanas darbība pēc pravieša nāves, kas deva iespēju transmitēt daudz stāstījumu citiem uzticamiem transmitētājiem.

Jāatzīmē, ka kādās mūsdienu vai vēsturiskās diskusijās tiek apspriesti daži viņam piedēvētie stāsti, tomēr tradicionālā hadīsu kritika plaši pieņem lielu daļu viņa narratīvu, un daudzi no viņa stāstītajiem hadīsiem ir iekļauti galvenajās krājumos.

Piezīmes par tulkojumu un terminoloģiju

Vārdi un termini, piemēram, hadīss, sunnah, isnād, matn, tiek transliterēti dažādi atkarībā no valodas tradīcijas. Lasītājam ir noderīgi iepazīties ar pamatterminiem, jo tie tiek izmantoti juridiskos un teoloģiskos tekstos, kur būtiska ir precīza terminoloģija.

Kopumā hadīsi ir centrāls avots islāma prakses un mācību izpratnei. To pētīšana ietver gan ticības kopienas tradicionālu pieeju, gan kritisku vēsturisku analīzi — abas puses veiksmīgi papildina izpratni par pravieša dzīvi un islāma attīstību.