Šariats

Vārda nozīme un izcelsme

Dažādu reliģiju pārstāvji, kuri runā arābu valodā, lieto vārdu sharīʿah, lai apzīmētu reliģisko tradīciju, kas izriet no praviešu mācībām. Tuvajos Austrumos kristieši un jūdi to lieto, lai apzīmētu savu reliģiju. Daudziem musulmaņiem vārds "šariats" nozīmē vienkārši "taisnīgums". Viņi teiks, ka jebkurš likums atbilst šariātam, ja vien tas palīdz veidot taisnīgāku un labklājīgāku sabiedrību.

Lielākā daļa musulmaņu uzskata, ka šariats ir jāinterpretē islāma tiesību ekspertiem. Arābu valodā vārds šarīʿah attiecas uz Dieva atklāsmi, kas nemainās. Turpretī uzvedības noteikumus, ko radījuši zinātnieki, mēģinot izprast Dieva atklāsmi, sauc par fiqh. Šie noteikumi var mainīties, un islāma zinātnieki par tiem bieži vien nav vienisprātis.

Zinātnieki nav vienisprātis par vārda "šariats" izcelsmi. Daži apgalvo, ka "šariāts" cēlies no sena arābu valodas vārda, kas nozīmē "ceļš, kas jāievēro". Tas to padarītu līdzīgu halakha (ceļš, pa kuru jāiet), ebreju valodas vārdam, kas apzīmē ebreju likumus. Citi pētnieki uzskata, ka vārds "šariats" sākotnēji nozīmēja "ceļš uz ūdensceļu". Viņi saka, ka ceļa uz ūdens caurumu zināšana varēja glābt cilvēka dzīvību sausajos tuksnešos, kur senatnē dzīvoja daudzi arābi, un tāpēc šis vārds sāka apzīmēt Dieva norādījumus cilvēkam.

Klasiskais likums

Klasiskā tiesību teorija

Islāma zinātnieki, kas dzīvoja pirmajos islāma gadsimtos, izstrādāja dažādas šariata interpretācijas metodes. Lielākā daļa no viņiem bija vienisprātis, ka šariata noteikumi jābalstās uz šādiem galvenajiem avotiem:

1. Korāns, ko, kā tic musulmaņi, Dievs atklāja Muhamedam ar eņģeļa Gabriela (Džibrila) starpniecību.
2. Muhameda darbības un vārdi, ko sauc par sunnu un kas saglabājušies krājumos, kurus sauc par hadīsiem.
3. Konsenss, kad visi tiesību eksperti ir vienisprātis par kādu tiesību jautājumu.
4. qiyās jeb juridiskā argumentācija pēc analoģijas.

Šariata noteikumu atvasināšanu no Korāna un hadīsiem sauc par ijtihadu. Šariata noteikumi klasificē darbības vienā no šādām kategorijām:

• Fard (darbība, kas ir jāveic)
• Mustahabb (ieteicamā rīcība)
• Mubah (darbība, kas ir atļauta)
• Makruh (darbība, kas tiek nicināts)
• Haram (aizliegta darbība)

Šariāts islāmā tiek uzskatīts par Dieva atklātu likumu, kuru nevar mainīt. No otras puses, tā interpretācija, ko sauc par fiqh, ir tiesību zinātnieku darbs, kuru juridiskie viedokļi bieži vien atšķiras. Dažas šariāta daļas ir līdzīgas tam, ko cilvēki Rietumos sauc par "likumu", savukārt citas daļas labāk saprotamas kā noteikumi, kā dzīvot saskaņā ar Dieva gribu.

Islāmā ir vairākas juridiskās domas skolas, no kurām vissvarīgākās ir sunnītu islāmā pārstāvētās hanafi, maliki, šafī'i un hanbali skolas, kā arī šiītu islāmā pārstāvētā Ja'fari skola.

Šariata nozares

Šariata iedalījumus arābu valodā sauc par "atzariem" (furu). Galvenās nozares ir ibadat (rituāli vai pielūgsmes akti) un mu'amalat (cilvēku savstarpējās attiecības vai sociālās attiecības). Šīs nozares ir sadalītas daudzās mazākās nozarēs, no kurām dažas ir uzskaitītas turpmāk:

1. Pielūgsmes akti jeb al-ibadat, ko dēvē par islāma 5 pīlāriem: ticības apliecināšana, lūgšana, gavēšana, labdarība un svētceļojums.
2. Cilvēku mijiedarbība jeb al-mu'amalat, kas ietver:
1. Finanšu darījumi
2. Dotācijas
3. Mantojuma tiesību akti
4. Laulība, laulības šķiršana un bērnu aizgādība
5. Ēdieni un dzērieni (tostarp rituālā kaušana un medības).
6. Soda sankcijas
7. Kara darbība un miers
8. Tiesu jautājumi (tostarp liecinieki un pierādījumu veidi).

Pielūgsmes akti

Islāma pieci pīlāri ir šādi:

1. Apstiprinājums (Šahada): Nav cita Dieva, izņemot Dievu, un Muhameds ir Viņa vēstnesis.
2. Lūgšana (Salah): piecas reizes dienā
3. Gavēšana (Sawm Ramadāna laikā)
4. Labdarība (Zakats)
5. Svētceļojums uz Meku (Hadžs)

Ir divi svētki, kas tiek uzskatīti par sunnu.

1. Eid ul-Fitr
2. Eid ul-Adha

Šo svētku laikā tiek izmantoti daži īpaši rituāli:

• Sadaqah (labdarība) pirms Eid ul-Fitr lūgšanas.
• Lūgšana un sprediķis Eid dienā.
• Takbirs (Dieva slavināšana) pēc katras lūgšanas Tašrikas dienās (sk. zemsvītras piezīmi par definīciju).
• Pēc Eid ul-Adha lūgšanas Tašriq dienās upurē nevainojamu, atbilstoša vecuma četrkājainu ganību dzīvnieku. Dzīvnieku nedrīkst izšķiest; tā gaļa ir jāpatērē.

Uztura likumi

Islāma likumos ir uzskaitīti tikai daži konkrēti ēdieni un dzērieni, kas nav atļauti.

1. Cūkgaļa, asinis un atkaulota gaļa nav atļauta. Cilvēkiem nav atļauts ēst arī dzīvniekus, kas nokauti kāda cita cilvēka vārdā, izņemot Allah.
2. Apreibinošas vielas (piemēram, alkoholiskie dzērieni un narkotikas) parasti nav atļautas.

Lai gan islāma likumi aizliedz ēst jau mirušu gaļu, tas neattiecas uz zivīm un siseņiem. Tāpat hadīsos ir aizliegts izmantot dzīvniekus ar asiem knu zobiem, putnus ar nagiem un nagiem kājās, pieradinātus ēzeļus, kā arī jebkuru gabalu, kas nogriezts no dzīvā dzīvnieka.

Upurēšana

Islāmā ir daži īpaši noteikumi par dzīvnieku nogalināšanu.

1. Dzīvnieks jānogalina vishumānākajā veidā - ātri pārgriežot rīkli.
2. Dzīvnieks nedrīkst būt slims.
3. Dzīvnieks nedrīkst būt bijis pakļauts ekskrementu, tārpu un citu piemaisījumu iedarbībai.
4. Pirms iepakošanas no dzīvnieka jāizsūc visas asinis.

Ģimenes dzīve

• Musulmaņu sieviete var precēties tikai ar musulmani, un musulmanis var precēties tikai ar musulmani vai Ahl al-Kitāb. Viņš/viņa nevar precēties ar ateistu, agnostiķi vai politeistu.
• Nepilngadīgas musulmaņu meitenes tēvam vai aizbildnim ir nepieciešama viņas piekrišana, kad viņš organizē viņas laulību. Un precēties drīkst tikai tad, kad viņa ir pilngadīga.
• Laulība ir līgums, kas paredz, ka vīrietis apmaksā vai apsola apmaksāt daļu no sievai nepieciešamajiem kāzu un apgādāšanas izdevumiem. To sauc par Mahr vai Meher.
• Musulmaņu vīrietis var būt precējies ar ne vairāk kā četrām sievietēm vienlaikus, lai gan Korānā ir uzsvērts, ka tā ir atļauja, nevis noteikums. Korāns ir norādījis, ka precēties ar vienu ir vislabāk, ja jūs baidāties, ka nevarēsiet īstenot taisnīgumu starp savām sievām un attiecīgajām ģimenēm. Tas nozīmē, ka viņam jāspēj izmitināt katru sievu un viņas bērnus citā mājā, viņš nedrīkst dot priekšroku vienai sievai salīdzinājumā ar otru.
• Sieviešu dzimuma mantiniece manto pusi no vīriešu dzimuma mantinieka mantojuma. Saskaņā ar islāmu atbildība par ģimenes ienākumiem un tēriņiem gulstas uz vīrieša pleciem. Jebkura bagātība, ko nopelna sieviete, ir paredzēta tikai viņas pašas lietošanai. Sievietes manto arī no savas tuvākās ģimenes un ar vīra starpniecību arī no radiniekiem.

Noziegums un sods

Šariāts atzīst trīs noziegumu kategorijas:

1. Korānā minētie pārkāpumi (hudud), kas tiek uzskatīti par "Dieva prasību" pārkāpumiem un kuriem ir noteikti sodi.
2. Noziedzīgi nodarījumi pret personu (slepkavība un miesas bojājumu nodarīšana), par kuriem paredzēts noziegumam līdzīgs sods (kisas) vai kompensācijas maksājums (dija).
3. Cita aizliegta rīcība, kad musulmaņu tiesnesis izmanto savu rīcības brīvību piespriežot sodu (ta'zir un siyasa).

Lai gan pastāv domstarpības par to, kuri noziegumi ir hudud noziegumi, parasti tie ir zādzība, laupīšana, zina (sekss ar aizliegtiem partneriem), nepatiesa apsūdzēšana par zina un alkohola lietošana. Par šiem noziegumiem paredzētie sodi ir no 80 sitieniem ar pātagu līdz pat nāvei. Tomēr klasiskie juristi izstrādāja ļoti stingrus noteikumus, kas ierobežo šo sodu piemērošanas gadījumus, tāpēc daudzos gadījumos notiesāt kādu saskaņā ar šiem noteikumiem kļuva gandrīz neiespējami. Piemēram, lai kādu varētu sodīt, ir jābūt četriem pieaugušiem vīriešu dzimuma musulmaņiem, kas ir liecinieki hudud noziegumam, vai atzīšanās jāatkārto četras reizes. Ja noziedznieku nevarēja notiesāt par hudud noziegumu, viņš tomēr varēja saņemt tazir sodu.

Saskaņā ar šariata likumiem slepkavība, miesas bojājumi un kaitējums īpašumam - tīši vai netīši - tiek uzskatīti par civiltiesisku strīdu. Cietušajam, cietušā mantiniekam(-iem) vai aizbildnim ir dota iespēja vai nu piedot likumpārkāpējam, pieprasīt Qisas (vienlīdzīgu atriebību), vai pieņemt kompensāciju (Diyya). Saskaņā ar šariata tiesībām kompensāciju Diyya cietušais vai cietušā ģimene saņem naudā.

Par atkrišanu no ticības soda ar nāvi, ja vien atkritušais nepiekrīt atgriezties islāmā.

Klasiskā tiesību sistēma

Muftis

Islāma zelta laikmeta laikā šariatu interpretēja islāma tiesību eksperti (muftiji), no kuriem lielākā daļa bija neatkarīgi reliģijas zinātnieki. Ikviens varēja uzdot viņiem jautājumu par likumu, un no viņiem tika gaidīta bezmaksas atbilde. Viņu juridiskos atzinumus sauca par fatvām.

Kadi tiesas

Ja radās juridisks strīds par ģimenes vai finanšu jautājumiem, to izskatīja tiesa, kuru vadīja kadi (tiesnesis). Arī šiem tiesnešiem bija juridiskā izglītība, un viņus amatā iecēla valdnieks. Vienkāršās lietās qadi pasludināja spriedumu, pamatojoties uz savām zināšanām šariātā. Sarežģītākās lietās viņi vispārīgi izklāstīja lietas detaļas un lūdza muftiju sniegt juridisku atzinumu.

Mazalim tiesas

Krimināllietas parasti izskatīja maẓālimtiesas. Šīs tiesas kontrolēja valdnieka padome. Mazālim tiesām bija jāievēro "šariata gars". Šajās tiesās bija klāt kadi un muftiji, lai pārliecinātos, ka spriedumi nav pretrunā ar to. Tomēr šajās tiesās ne vienmēr ievēroja likuma burtu, un tām bija mazāk juridisku ierobežojumu nekā kadiju tiesām. Mazalim tiesas izskatīja arī sūdzības pret valsts amatpersonām. Mazalim tiesu mērķis bija "labot netaisnības", kuras nevarēja novērst, izmantojot kadi tiesu procedūras. Mazāk smagus noziegumus bieži izskatīja vietējā policija un tirgus inspektori saskaņā ar vietējām paražām, kas tikai vāji saistītas ar šariatu.

Ne-musulmaņi

Islāma valdījumā dzīvojošajām nemusulmaņu kopienām bija atļauts ievērot savus likumus. Valdība neiejaucās to iekšējās tiesiskajās lietās, izņemot gadījumus, kad starp dažādu reliģiju pārstāvjiem radās strīds. Šādas lietas izskatīja kadi. Šādos gadījumos šariata noteikumi deva musulmaņiem zināmas juridiskas priekšrocības salīdzinājumā ar nemusulmaņiem. Tomēr nemusulmaņi bieži uzvarēja lietās pret musulmaņiem un pat pret augstām valsts amatpersonām, jo cilvēki uzskatīja, ka šariāts ir dievišķā taisnīguma atspoguļojums, kam jāaizstāv vājie pret spēcīgajiem.

Šariāts mūsdienu pasaulē

Mūsdienās lielākā daļa musulmaņu pasaules daļu nonāca Eiropas lielvaru ietekmē vai kontrolē. Tas izraisīja būtiskas izmaiņas šo zemju tiesību sistēmās. Dažos gadījumos tas notika tāpēc, ka musulmaņu valdības vēlējās padarīt savas valstis spēcīgākas un Eiropas valstis uzskatīja par paraugu tam, kādai vajadzētu izskatīties modernai valstij. Citos gadījumos tas notika tāpēc, ka eiropieši, kas kolonizēja šīs zemes, piespieda tās atteikties no atsevišķām islāma tiesību normām un to vietā ievērot Eiropas likumus.

Agrīnās juridiskās reformas

Mūsdienās musulmaņu pasaulē krimināllikumus plaši aizstāja ar kodeksiem, kas tika veidoti, iedvesmojoties no Eiropas likumiem. Arī tiesu procedūras un juridiskā izglītība tika pielīdzināta Eiropas praksei. Lielākās daļas musulmaņu lielākās daļas valstu konstitūcijās šariāts ir tā vai citādi pieminēts. Tomēr klasiskie šariata noteikumi galvenokārt tika saglabāti ģimenes tiesībās. Agrākos laikos šariatu interpretēja neatkarīgi zinātnieki, kuri bieži vien nesaskaņoja viens ar otru, un visi viņu viedokļi nekad netika pierakstīti vienuviet. Mūsdienu laikmetā likumus kontrolēja valdība. Dažādas valstis izveidoja savus tiesību kodeksus, kuros likumi bija skaidri formulēti. Valdības vēlējās, lai ģimenes likumi labāk atbilstu modernajai pasaulei, taču tās joprojām vēlējās, lai cilvēki tos uzskatītu par likumiem, kas balstīti šariātā. Lai to panāktu, zinātnieki, kas pierakstīja šos likumus, nolēma izvēlēties noteikumus no dažādiem juridiskajiem viedokļiem, kas bija pieejami klasiskajās tiesību grāmatās. Kad daži no viņu izvēlētajiem likumiem nesakrita ar pašreizējām sabiedrības normām, valdība mēģināja atrisināt šo problēmu, izveidojot papildu tiesas procedūras. Piemēram, kad dažās pavalstīs ģimenes likumi šķita netaisnīgi pret sievietēm, valdība izveidoja procedūras, kas apgrūtināja vīriešiem negodīgi izmantot šos likumus.

Nesen veiktās juridiskās reformas

20. gadsimta pēdējā ceturksnī daudzi musulmaņi visā pasaulē bija vīlušies savās valdībās. Šīs valdības bija pārņēmušas Rietumu veidus savā tiesību sistēmā un citos jautājumos, taču daudzi cilvēki uzskatīja to rīcību par apspiešanu, korumpētību un neefektivitāti. Arvien vairāk musulmaņu sāka domāt, ka situācija uzlabosies, ja viņu valdības atgriezīsies pie islāma tradīcijām. Viņi sāka pieprasīt šariāta atgriešanos, un konservatīvi noskaņotie sabiedrības pārstāvji vēlējās, lai valdība cīnītos ar noziedzību, izmantojot visas tradicionālās metodes, tostarp hududas sodus. Dažās valstīs valdība ieviesa dažus klasisko krimināltiesību elementus tiesību kodeksā. Tomēr dažās no šīm valstīm (piemēram, Irānā un Sudānā) augstākā tiesa reti apstiprināja bargākus hududas sodus, savukārt citās valstīs, kas pieņēma hududas likumus (piemēram, Pakistānā un Nigērijā), augstākā tiesa tos nekad neapstiprināja.

Dažās valstīs progresīvi musulmaņu reformatori ir spējuši mainīt šariata ģimenes tiesību interpretāciju, lai padarītu tos taisnīgākus pret sievietēm.

Saūda Arābija

Saūda Arābija ir izņēmuma gadījums musulmaņu pasaules tiesību vēsturē. Tā vienmēr ir turpinājusi izmantot šariatu dažādās tiesību jomās un nekad nav kodificējusi savus likumus. Tās tiesneši vienmēr ir centušies ievērot tradicionālos šariata noteikumus par noziegumu izskatīšanu, un viņi bieži piemēro bargus sodus, kas izraisa starptautiskus protestus. Tomēr šie sodi ne vienmēr ir noteikti šariātā. Saūda Arābijas tiesneši ievēro klasisko principu, kas nosaka, ka, ja vien iespējams, ir jāizvairās no hudud sodiem, un sodi, kurus viņi piemēro, parasti ir tazir sodi, kas ir atstāti viņu pašu ziņā. Saūda Arābija bieži tiek kritizēta par publiski izpildītajām nāvessodiem, un pēdējās desmitgadēs to skaits ir palielinājies. Sodu izpildes biežums palielinājās, jo valdība un tiesas nolēma vērsties pret vardarbīgiem noziegumiem, kas 70. gados kļuva biežāki, kā tas notika arī ASV un Ķīnā.

Publiska demonstrācija ar aicinājumu ieviest šariata likumus Maldīvijā, 2014. gada septembris.

Saistītās lapas

• Irth, farā'iḍ vai wasāyā
• Fatva
• Zakats - labdarībai paredzētās bagātības daļas maksājums.