Migrējošie siseņu roji — definīcija, kaitējums un bioloģija

Siseņu rojs ir dažu Acrididae dzimtas īsspārnu kukaiņu sociālā un migrējošā fāze, kad individuāli kukaiņi pāriet no vientuļā (solitārā) uz sabiedrisko (gregāro) dzīves veidu. Šādā fāzē īpatņi veido blīvus, koordinētus pulkus — rojus — kas pārvietojas kopā un barojas intensīvi. (Oriģinālajos tekstos var parādīties neviennozīmīgas atsauces, piemēram zirnekļu, pīļu, kukainīšu vai rāšanās, taču bioloģiski runa ir par īsspārņiem, proti, siseņu un tuvu radinieku sugu grupām.) Šādus rojus parasti veido liels skaits siseņu, un tie var nodarīt lielu kaitējumu vietās, kur tie pārceļas, apēdot labību un citas kultūraugus.

Bioloģija un dzīves cikls

Siseņu pāreja uz roju veidošanos notiek tad, kad to populācijas blīvums un mijiedarbība palielinās. Šī pāreja ietver uzvedības un fizioloģiskas pārmaiņas (sauktas par fasepolifenismu): kukaiņi kļūst pakļāvīgāki kopdzīvei, mainās krāsojums, attīstās spēja ilgi lidot un populācija sāk veidot koordinētus barus.

Vislabāk zināmais piemērs ir migrējošā krupjiņa (Locusta migratoria), taču vairāki citi īsspārņu sugu grupējumi var izrādīt līdzīgu uzvedību. Kad populācijas kļūst pietiekami blīvas, tās kļūst kopīgas un migrējošas. Kā nimfas tās veido grupas, bet kā pieaugušie īpatņi — barus vai saimes. Gan grupas, gan saimes ir nomadiskas; tās strauji izposta laukus un nodara ievērojamus postījumus ražai. Pieaugušie īpatņi ir spēcīgi lidotāji un var pārlidot īsos posmos paši vai, lielākos attālumos, tikt nesti ar vēju — reizēm simtiem vai tūkstošiem kilometru.

Kaitējums un ekonomiskā ietekme

Siseņu roji var iznīcināt kultūraugus ātri un plašā teritorijā, jo tie ēd praktiski visu zaļo masu, ar kuru saskaras. Tas var izraisīt vietējas pārtikas trūkumu, lauksaimniecības zaudējumus un ekonomiskas krīzes reģionos, kuros lauksaimniecība ir galvenais iztikas avots. Postījuma apmērs atkarīgs no roja lieluma, migrācijas maršruta un lauka aizsardzības pasākumu efektivitātes.

Profilakse un kontroles metodes

• Uzraudzība un agrīna brīdināšana: veicot regulārus monitoringa apsekus, izmantojot laukstransporta novērojumus, satelītu datus un vietējo saimnieku ziņojumus, iespējams noteikt populāciju pieauguma zonu un iejaukties agrīni.
• Khimiskā kontrole: selektīvie insekticīdi var efektīvi samazināt roja izplatību, ja tie tiek lietoti ātri un mērķtiecīgi. To lietošana jāplāno uzmanīgi, ņemot vērā vidi un cilvēku veselību.
• Bioloģiskie līdzekļi: biopesticīdi (piem., patogēni sēņu vai baktēriju preparāti) tiek attīstīti kā videi draudzīgāka alternatīva.
• Mehāniskie un kultūras pasākumi: barjeras, zāģēšana, augu atliekas apstrāde, sējumu rotācija un citi lauksaimniecības paņēmieni var samazināt iznākšanu no olām vai dzimumpieaugumu.
• Starptautiska sadarbība: jo roji šķērso valstu robežas, svarīga ir reģionāla koordinācija, informācijas apmaiņa un palīdzība skartiem reģioniem.

Cilvēki un kultūra

Kukaiņi dažās kultūrās tiek patērēti kā pārtika. Pie tam kukaiņi ir uzturvielām bagāts proteīna avots. Tekstā saglabāta norāde, ka kukaiņi ir ēdami kukaiņi, un dažās valstīs tie tiek uzskatīti par delikatesi — tos var cept, kaltēt vai citādi sagatavot uzturā. Vēsturiskās liecības un etnogrāfiskie ieraksti apliecina to lietošanu pārtikā dažādos reģionos.

Dažos reliģiskos un vēsturiskos avotos siseņu roji tiek pieminēti kā postoša nelaime: Vecās Derības Joēla grāmatā siseņu roji aprakstīti kā sērga, kas var nopietni ietekmēt cilvēku dzīvi un saimniecību.

Dažu sugu izcelsme, reģionālā izplatība un to iespējama izmiršana laika gaitā joprojām ir pētnieku interese — gan taksonomiskās, gan ekoloģiskās nozīmes dēļ. Pētījumi par siseņu bioloģiju, migrāciju un kontroles metodēm turpina attīstīties, lai samazinātu to negatīvo ietekmi uz lauksaimniecību, vienlaikus saglabājot ekosistēmu līdzsvaru.

Meklēt pēc burta