Lori un loriķetes — nektāraēdošie papagaiļi: bioloģija, uzvedība, izplatība

Atklāj lori un loriķešu krāšņo pasauli — nektāraēdošo papagaiļu bioloģija, uzvedība un izplatība Austrāzijā, Polinēzijā un Austrālijā.

Lori un loriķetes (Loriini cilts) ir mazas līdz vidēja lieluma lielizmēra papagaiļi. Tiem ir īpašas mēles ar birstītēm, ar kurām tie barojas ar ziedu nektāru un mīkstiem augļiem, vēlams, ogām.

Tās ir monofiliska papagaiļu dzimtas Psittacidae grupa. Sekvences analīze un morfoloģija liecina, ka šī grupa atrodas citu grupu vidū.

Tās ir plaši izplatītas visā Austrālijas un Āzijas reģionā, tostarp Dienvidaustrumāzijā, Polinēzijā, Papua-Jaungvinejā, Austrumtimorā un Austrālijā, un lielākajai daļai no tām ir ļoti koši krāsots apmatojums.

Šie pētījumi liecina, ka lori un loriketes veido vienu grupu, kas ir cieši radniecīga pupuķu papagaiļiem un vīģu papagaiļiem.

Bioloģija un morfoloģija

Lori un loriķetes ir pielāgojušās nektāra ēšanai. Viņu mēle ir gara un elastīga, ar blīvi sakārtojām birstītēm (keratinizētiem izaugumiem) — tas ļauj viņiem ķert un sūkt ziedu nektāru un savākt putekšņus. Tāpat tie lieto mīkstiem augļiem, ziedu putekšņiem, sīkiem kukaiņiem un dažkārt lianu sulām.

• Izskats: košas krāsas — sarkani, zaļi, dzelteni un zilgani toņi, bieži ar kontrastējošām galvas vai krūšu krāsām.
• Izmērs: sugas variē — no pavisam maziem līdz vidēji lieliem papagaiļiem; šķirnes un dzimumi var atšķirties pēc krāsojuma un izmēra.
• Fizioloģija: īpašā mēle un īpašas gremošanas īpatnības ļauj lietot lielu nektāra un putekšņu daudzumu, kas dažām sugām padara tās arī par efektīviem apputeksnētājiem.

Uzvedība un bioloģiskā ekoloģija

Lori parasti ir ļoti aktīvi un sabiedriski putni. Tie bieži barojas gan pa pāriem, gan lielākos baros; uz ziediem var redzēt vairākas sugas kopā. Daudzas lori sugas ir dienas aktivitātes putni un labprāt izmanto kokosvaļas vai stāvus koku zarus, lai piekļūtu ziediem un augļiem.

• Barošanās: uzturs ietver nektāru, putekšņus, mīkstus augļus, sīkus bezmugurkaulniekus un dažreiz lapu sulas.
• Ligzdošana: visbiežāk ligzdo koku dobumos; dažas sugas izmanto arī klintis vai cilvēku radītās būves. Ligzdošanas sezona un olas skaits atšķiras starp sugām, bet parasti ligzdā ir mazs skaits (bieži 1–3 olas) un vecāki kopīgi rūpējas par mazuļiem.
• Saziņa: lori un loriķetes ir vokāli — viņiem ir dažādi saucieni, kliedzieni un troksnainas sarunas, kas palīdz uzturēt saikni lielos baros.

Izplatība un biotopi

Lori un loriķetes ir sastopami plašā ģeogrāfiskā teritorijā — no Dienvidaustrumāzijas un Filipīnām caur Papuu un Austrāliju līdz Polinēzijas salām. Tie okupē dažādus biotopus:

• tropu un subtropu lietusmeži
• mežu malām un krūmājam
• savvaļas augļu kokos un ziedu bagātos koku stādos
• dažās vietās arī cilvēku apdzīvotās ainavās — parkos un dārzos, ja pieejams barības avots

To izplatība ir atkarīga no sezonālām ziedēšanas un augļu ražošanas periodiem — putni var veikt īsākas pārvietošanās, lai atrastu barību.

Taksonomija un evolūcija

Loriini tiek uzskatīta par monofiletisku grupu Psittacidae dzimtā; molekulārie pētījumi un morfoloģiskie dati liecina par ciešām saiknēm ar dažām citām papagaiļu grupām, tai skaitā pupuķiem un vīģu papagaiļiem. Sistematika tiek regulāri precizēta, jo jaunās ģenētiskās analīzes precizē sugu un dzimumu sadalījumu. Grupā ietilpst apmēram 50–60 sugas un vairāki ģints līmeņa atzari.

Aizsardzība, draudi un cilvēka ietekme

Lai gan daudzas lori sugas ir plaši sastopamas un stabilas, daļai sugu draud izzušana. Galvenie draudi:

• habitat loss — mežu izciršana un zemes izmantošanas maiņa lauksaimniecībai un attīstībai;
• nelegāla tirdzniecība — daži koši krāsotie lori tiek vākti un eksportēti mājputnu tirgiem;
• invazīvie plēsēji un slimības, kas var ietekmēt izolētas populācijas;
• klimata pārmaiņas, kas ietekmē ziedu un augļu pieejamību un migrācijas reģistrus.

Vairākas sugas tiek aizsargātas nacionālajos likumos un starptautiski ar CITES noteikumiem, kas regulē sugu tirdzniecību. Aizsardzības pasākumi ietver biotopu saglabāšanu, monitoringu un audzēšanas programmas, kas palīdz atjaunot apdraudētas populācijas.

Lori kā mājdzīvnieki un ekoloģiskā nozīme

Lori ir populāri mājdzīvnieki, pateicoties košajam izskatam un enerģiskajam raksturam, taču tie prasa specifisku aprūpi — īpašu nektāra vai speciāli sastādītu diētu, regulāru tīrīšanu, daudz aktivitāšu un sociālas mijiedarbības. Nepiemērota barošana var novest pie veselības problēmām, tāpēc potenciālajiem saimniekiem jāizglītojas par sugas vajadzībām un jāizvēlas atbildīga audzēšana vai adopcija.

Ekoloģiski lori un loriķetes ir nozīmīgi apputeksnētāji, jo, barojoties ar nektāru un putekšņiem, tie pārnēsā ziedputekšņus starp augiem, tā veicinot mežu un augļu kokaugu reprodukciju.

Rezumējot: lori un loriķetes ir specializēti, krāsaini un sociāli papagaiļi ar unikālām pielāgošanām nektāra un putekšņu uzturam. Viņu saglabāšana prasa gan biotopu aizsardzību, gan atbildīgu attieksmi pret tirdzniecību un mājdzīvnieku turēšanu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir lori un loriķetes?

J: Kāda veida mēles ir lorijām un lorikēm?

J: Vai lorijas un loriketes ir monofiliska grupa?

J: Kur ir izplatītas lorijas un loriketes?

J: Vai lorijām un loriketēm ir koši krāsots apmatojums?

J: Ar kādām citām grupām lorijas un loriketes ir cieši saistītas?

J: Ko secības analīze un morfoloģija liecina par lorijām un lorikēm?

Meklēt pēc burta