Zināʾ (zina): definīcija, islāma likumi un sankcijas

Zināʾ (زِنَاء) vai zina (زِنًى vai زِنًا) ir islāma likums par nelikumīgām seksuālām attiecībām starp vīrieti un sievieti, kuri nav noslēguši laulību ar nikahu. Par zināʾ parasti uzskata gan ārlaulības seksu, gan pirmslaulību seksu, un tas ietver arī laulības pārkāpšanu (seksuālas attiecības ārpus laulības). Termins tiek lietots klasiskajā jurisprudencē arī plašāk — dažos tekstos tajā ietilpst netiklība (seksuālas attiecības starp divām neprecētām personām) un dažkārt arī homoseksualitāte (seksuālas attiecības starp viena dzimuma partneriem) — taču šīs problēmas traktējums un sodi var atšķirties pēc skolas un laikmeta.

Pozīcija islāma jurisprudencē un pierādīšana

Četrās sunnītu fiqh (islāma jurisprudences) skolās — Hanafi, Maliki, Šafii un Hanbali — kā arī divās šiītu fiqh skolās (galvenokārt Džaʿfari un zaidīšu tradīcijās) termins zinaʾ tiek uztverts kā smags grēks, ko dažkārt klasificē kā hudud noziegumu — t. i., sodus, kuri klasiskajā tradīcijā tiek uzskatīti par «Dieva norādītiem» un kuriem ir stingras pierādīšanas prasības.

Klasiķi noteica ļoti augstu pierādījumu slieksni, lai piemērotu hudud sodus par zinaʾ:

• Four aculiecinieki: četri nevainojami aculiecinieki, kuri tieši redzējuši dzimumaktu (daudzi skaidrojumi to interpretē kā liecināšanu par faktisku kopulāciju, ne tikai par kopābūtni); lieciniekiem tradicionāli jābūt pilngadīgiem, rīcībspējīgiem un ticīgajiem.
• Atzīšanās: atkārtota, brīvprātīga atzīšanās pie jebkura tiesneša vai publiski, ko dažas skolas pieņem kā pierādījumu.
• Grūtniecība: neprecētas sievietes grūtniecība tika klasiskajā praksē bieži traktēta kā praktisks pierādījums par zinaʾ, jo tā skaidri norāda, ka bija dzimumattiecības.

Risks izvarošanas upuriem un apmelošana

Ja sieviete ziņo par izvarošanu, bet nespēj sniegt klasiskajiem juristiem pieņemamu liecinājumu skaitu, prakse dažos gadījumos ir novedis pie traģiskiem rezultātiem — izvarošanas upuri var tikt apsūdzēti par zinaʾ vai sodīti. Dažās juridiskajās tradīcijās šādos gadījumos tiek lietoti tiesvedības mehānismi, piemēram, taʿzīr (tādas sodu kategorijas, ko tiesnesis nosaka pēc izsveršanas), vai tiek prasīts citāds pierādījums par izvarošanu.

Savukārt apsūdzība par zinaʾ bez pierādījumiem klasiskajā jurisprudencē tiek uzskatīta par apmelošanu (Qadhf, القذف). Par bezpamatīgu apsūdzību klaustonīgās tradīcijas noteica bargus sodus — piemēram, 80 rīkstes — lai aizsargātu reputāciju un novērstu maldināšanu.

Sodi: hudud, rajm un taʿzīr

Classiskā terminoloģijā ir svarīgas šādas atšķirības:

• Hudud — ja tiek pierādīta zinaʾ saskaņā ar stingrajām prasībām, dažās skolās par laulības pārkāpšanu (adultery — ja iesaistīta laulāta persona) tiek noteikts rajm (akmeņošana līdz nāvei), bet par neprecētu personu ārlaulības dzimumsakariem klasiskā rīcība balstās uz Korāna 24:2, kur minēts sods 100 rīkstes.
• Rajm — akmeņošana ir ieteikta vai pieņemta kā sods par laulības pārkāpšanu atsevišķos hadīsu un fiqh tekstos; tās juridiskais pamatojums un piemērošana ir bijusi un joprojām ir strīdīgi jautājumi.
• Taʿzīr — ja hudud pierādījumu nav, tiesnesim tiek atstāta diskrecija noteikt proporcionālu sodu (piespiedu darbs, naudas sodi, ieslodzījums u. c.). Mūsdienā daudzās jurisdikcijās zinaʾ tiek sodīta tieši pēc valsts kriminālkodeksa ar taʿzīr tipa sankcijām.

Mūsdienu prakse un ētiskās debates

Mūsdienās valstu prakse ļoti atšķiras. Dažas musulmaņu lielvalstis ir iekļāvušas zina noteikumus savos kriminālkodeksos un dažviet piemēro stingrus sodus, savukārt citas izmanto taʿzīr vai nepiemēro klasiski paredzētos hudud sankcijas. Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas un daudzi mūsdienu juristi kritizē hudud piemērošanu, īpaši akmeņošanu un gadījumus, kad izvarošanas upuri tiek sodīti par zinaʾ.

Akadēmiskajā un tiesu prakse diskusijā tiek bieži uzsvērti šādi punkti:

• stingra pierādījumu prasība kā aizsardzība pret kļūdainu notiesāšanu,
• vajadzība atzinīgi vērtēt ziņošanas mehānismus izvarošanas gadījumos un nodrošināt, lai upuri netiktu krimināli sodīti,
• juridiskās drošības un taisnības nodrošināšana mūsdienu tiesu sistēmās (ieskaitot forensiku un procesa garantijas),
• dažu tiesinieku un mūsdienu skolotāju ierosinājumi par juridisku reformu, lai aizvietotu klasiski bargos sodus ar taisnīgākiem un humanitārākiem risinājumiem.

Praktiskas un normatīvas prasības

Klasiķi par zinaʾ sprieda pēc papildus nosacījumiem: pārkāpējam jābūt pilngadīgam, saprātīgam un brīvam (nevis piespiestam vai psihoaktīvā stāvoklī). Ja kāds tiek piespiests atzīties, atzīšanās netiek pieņemta kā derīgs pamats hudud sodam. Mūsdienu tiesu prakse dažviet izmanto arī citus pierādījumu veidus — medicīnisku, DNA u. c. — tomēr to klasifikācija par hudud vai taʿzīr var atšķirties.

Vārda Zina atšķirība

Iepriekš minēto zina nozīmi nedrīkst jaukt ar sievietes vārdu Zina vai Zeina (زينة). Šim vārdam ir cita valodas sakne (grieķu xen- nav tiešs etimoloģisks avots šeit — bet vārdi ir atšķirīgi). Vārda nozīme parasti ir cita ("viesis, rotājums" u. c.), to izrunā atšķirīgi (Zīnah vai Zaynah) un parasti arī raksta citādi.

Kopsavilkums: zinaʾ tradicionāli ir plašs juridisks un morāls jēdziens, kas attiecas uz nelegālām seksuālajām attiecībām saskaņā ar šariatu. Tomēr tā juridiskā definīcija, pierādīšanas kārtība un sodi ir atkarīgi no konkrētās fiqh skolas, tiesu prakses un laikmeta — mūsdienā pastāv plašas diskusijas par to, kā aizsargāt upurus, nodrošināt taisnīgumu un piemērot sodus, kas atbilst cilvēktiesību principi.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir zināʾ?

J: Kā šariata likumos tiek sodīti zināʾ?

J: Kāda veida pierādījumus var izmantot, lai pierādītu zina nodarījumu?

Jautājums: Kas notiek, ja nav pietiekami daudz aculiecinieku, kas liecinātu tiesā?

Jautājums: Vai Zina ir radniecīgs kādam citam vārdam ar līdzīgu rakstību?

Jautājums: Vai vīrieši tiek apsūdzēti biežāk nekā sievietes, kad runa ir par apsūdzībām saistībā ar Zina?

Meklēt pēc burta