Valodniecība
Lingvistika ir mācība par valodu. Cilvēkus, kas pēta valodu, sauc par valodniekiem.
Lingvistikā ir piecas galvenās daļas: skaņu izpēte (fonoloģija), vārdu daļu, piemēram, "un-" un "-ing", izpēte (morfoloģija), vārdu kārtības un teikumu veidošanas izpēte (sintakse), vārdu nozīmes izpēte (semantika) un runas neizteiktās nozīmes izpēte, kas ir atšķirīga no teiktā burtiskās nozīmes (piemēram, sakot "man ir auksti", lai kāds izslēgtu ventilatoru (pragmatika).
Ikdienā lingvistiku var izmantot dažādos veidos. Daži valodnieki ir teorētiskievalodnieki un pēta valodas teoriju un idejas, piemēram, vēsturiskā lingvistika (pētījumi par valodas vēsturi un tās izmaiņām) vai pētījumi par to, kā dažādas cilvēku grupas var dažādi lietot valodu (sociolingvistika). Daži valodnieki ir lietišķās valodniecības speciālisti un izmanto valodniecību, lai kaut ko darītu. Piemēram, kriminālistikas lingvistiku izmanto noziegumu izmeklēšanā, bet datorlingvistiku izmanto, lai palīdzētu datoriem saprast valodu, piemēram, runas atpazīšanā.)
Specialitātes
Plašākā kontekstā lingvistika ietver evolucionāro lingvistiku, kas aplūko valodas izcelsmi; vēsturisko lingvistiku, kas pēta valodas pārmaiņas; sociolingvistiku, kas pēta saikni starp valodas variācijām un sociālajām struktūrām; psiholingvistiku, kas pēta valodas reprezentāciju un funkcijas prātā; neirolingvistiku, kas pēta valodas apstrādi smadzenēs; valodas apguvi - kā bērni vai pieaugušie apgūst valodu; un diskursa analīzi, kas ietver tekstu un sarunu struktūru.
Lai gan lingvistika ir zinātnisks pētījums par valodu, ar valodu ir saistītas un krustojas vairākas citas intelektuālās disciplīnas. Piemēram, semiotika ir vispārīga pētniecība par zīmēm un simboliem gan valodā, gan ārpus tās. Literatūras teorētiķi pēta valodas lietojumu literatūrā. Lingvistika papildus balstās uz tādām dažādām jomām kā akustika, antropoloģija, bioloģija, datorzinātne, cilvēka anatomija, informātika, neirozinātne, filozofija, psiholoģija, socioloģija un runas un valodas patoloģija, kā arī informē par tām. Diskursa analīze ir veselu sarunu vai tekstu izpēte.
Daudzi valodnieki salīdzina valodas, lai atrastu līdzīgas īpašības. Tas ļauj atrast kopīgas iezīmes visām pasaules valodām, kā arī apgūt valodas, kas ir radniecīgas valodu saimē. Par valodniekiem, kuri pēta, kā valodas ir strukturētas un kā tās darbojas, saka, ka viņi pēta teorētisko valodniecību.
Cita valodniecības daļa ir saistīta ar izpratni par to, kā valodas tiek lietotas sabiedrībā vai pasaulē. Sociolingvistika pēta, kā valoda tiek lietota sabiedrībā, bet vēsturiskā lingvistika pēta, kā valodas mainās laika gaitā un kādas valodas bija pagātnē. Viena no vēsturiskās valodniecības daļām ir etimoloģija, kas pēta vārdu vēsturi.
Lingvistikas daļa, kuras mērķis ir noskaidrot, kā valodas darbojas prātā, ir pazīstama kā psiholingvistika.
Vēsture
Agrīnie valodnieki
Indijā valodas mācības aizsākās ar Pāṇini, 5. gadsimtā p.m.ē. dzīvojošo gramatiku, kurš sarakstīja 3959 sanskrita gramatikas noteikumus, kuros aprakstīja sanskrita dažādu veidu patskaņus un līdzskaņus, kā arī darbības vārdu un lietvārdu klases. Tuvajos Austrumos 760. gadā pēc Kristus dzimšanas Sibawayh (سیبویه) uzrakstīja grāmatu par arābu valodu Al-kitab fi al-nahw (الكتاب في النحو, Grāmata par gramatiku) un bija pirmais zināmais autors, kurš runāja par atšķirībām starp skaņām un fonēmām.
Lingvistika Rietumos aizsākās tikpat agri kā Austrumos, taču rietumu lingvistika tolaik vairāk līdzinājās filozofijai un mazāk valodas pētniecībai. Platons bija pirmais rietumu filozofs, kurš savā darbā "Kratilā" rakstīja par semantiku, apgalvojot, ka vārdi pārstāv jēdzienus, kas ir mūžīgi un pastāv ideju pasaulē. Vārds etimoloģija pirmo reizi tika lietots, lai runātu par vārda nozīmes vēsturi.
