Optiskā ilūzija
Optiskā ilūzija (saukta arī par vizuālo ilūziju) ir ilūzija, kas parāda attēlus, kuri atšķiras no parastās realitātes.
Acu iegūtā informācija tiek apstrādāta smadzenēs, lai radītu uztveri. Tas ir normāli, bet šādos gadījumos izskats neatbilst stimulējošā avota fiziskajam mērījumam.
Ir trīs galvenie vizuālo ilūziju veidi:
- burtiskas optiskās ilūzijas, kas rada attēlus, kuri atšķiras no objektiem, kas tos veido.
- fizioloģiskās ilūzijas: tās ir spilgtuma, krāsas, izmēra, stāvokļa, slīpuma, slīpuma, kustības pārmērīgas stimulācijas ietekme uz acīm un smadzenēm.
- kognitīvās ilūzijas, neapzinātu secinājumu rezultāts (smadzenes pieņem nepareizu lēmumu).
Lielākās daļas ilūziju vispārējais izskaidrojums ir veids, kā smadzenes apstrādā maņu datus, lai radītu jēgpilnu uztveri. Ievērojamais 19. gadsimta psihologs Hermanis fon Helmholcs (Hermann von Helmholtz) uztveri raksturoja kā "neapzinātus secinājumus no maņu datiem un iepriekšējās pieredzes". Ričards Gregorijs runāja par to, kā smadzenes izvirza hipotēzi par to, kas tur ir, un dažkārt hipotēze ne gluži piepildās. Viņa izstrādātais uztveres modelis ir mijiedarbība starp maņu orgānu datiem un iepriekšējām zināšanām un pieredzi.
Pētnieks Marks Čangizi (Mark Changizi) no Renselera Politehniskā institūta Ņujorkā uzskata, ka optiskās ilūzijas rodas "nervu aizkavēšanās" dēļ. Kad gaisma nonāk tīklenē, paiet aptuveni viena desmitā daļa sekundes, pirms smadzenes signālu pārvērš vizuālā pasaules uztverē. Zinātnieki ir zinājuši par šo kavēšanos un ir apsprieduši, kā cilvēki to kompensē. Daži uzskata, ka mūsu motoriskā sistēma kaut kādā veidā pārveido mūsu kustības, lai kompensētu kavēšanos.
Changizi apgalvo, ka cilvēka vizuālā sistēma ir attīstījusies, lai kompensētu nervu aizkavēšanos, radot attēlus par to, kas notiks vienu desmitdaļu sekundes nākotnē. Šī prognozēšana ļauj cilvēkiem reaģēt uz notikumiem tagadnē, ļaujot cilvēkiem veikt refleksīvas darbības, piemēram, noķert lidojošo bumbu un vienmērīgi manevrēt pūlī. Ilūzijas rodas tad, kad mūsu smadzenes mēģina uztvert nākotni, bet šis uzskats neatbilst realitātei.
Būtībā Helmholca, Gregorija un Čangizi idejas ir līdzīgas. Mēs mehāniski nepārvēršam maņu datus pasaules attēlā, kā daži uzskatīja. Mēs izmantojam savas smadzenes, lai noskaidrotu, uz ko mēs skatāmies. Tas ietver atmiņas un loģikas izmantošanu, lai gan ātrā tempā. Šis process ir ļoti labs, bet ne nevainojams. Ja tas neizdodas, rodas ilūzija.
Grīdas flīzes Svētā Jāņa Laterāna bazilikā Romā. Raksts rada trīsdimensiju kastu ilūziju.
Optiska ilūzija. Kad skatītāja galva, skatoties uz melno punktu, kustas uz priekšu un atpakaļ, šķiet, ka abi apļi kustas.
Vienlaicīga kontrasta ilūzija. Fons ir krāsu gradients, kas no tumši pelēkas pāriet uz gaiši pelēku. Šķiet, ka horizontālā josla pāriet no gaiši pelēkas uz tumši pelēku, bet patiesībā tā ir tikai vienas krāsas.
Kanizas trīsstūris
Dzeltenās līnijas ir vienāda garuma. Noklikšķiniet uz nosaukuma attēla apakšā, lai saņemtu paskaidrojumu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir optiskā ilūzija?
A: Optiska ilūzija ir vizuāls tēls, kas atšķiras no realitātes. Tā rodas, kad acs apkopotā informācija tiek apstrādāta smadzenēs, lai radītu uztveri, kas neatbilst fizikālajam stimulējošā avota mērījumam.
J: Kādi ir trīs galvenie vizuālo ilūziju veidi?
A: Trīs galvenie vizuālo ilūziju veidi ir burtiski optiskās ilūzijas, fizioloģiskās ilūzijas un kognitīvās ilūzijas. Burtiskas optiskās ilūzijas rada attēlus, kas atšķiras no priekšmetiem, kas tos veido, fizioloģiskās ilūzijas izraisa spilgtuma, krāsas, izmēra, stāvokļa, slīpuma vai kustības pārmērīga stimulācija, bet kognitīvās ilūzijas rodas neapzinātu secinājumu rezultātā, ko izdara smadzenes.
J: Kā mēs uztveram lietas saskaņā ar Hermani fon Helmholcu?
Atbilstoši Hermaņa fon Helmholca uztveres modelim mēs izmantojam savas smadzenes, lai noteiktu, uz ko mēs skatāmies, pamatojoties uz maņu datiem un iepriekšējo pieredzi. Tas ietver ātru atmiņas un loģikas izmantošanu, taču dažkārt tas var neizdoties, radot ilūziju.
J: Ko Ričards Gregorijs domā par to, kā mūsu smadzenes uztver lietas?
A: Ričards Gregorijs uzskata, ka mūsu smadzenes izvirza hipotēzi par to, kas tur ir, pamatojoties uz maņu datiem un iepriekšējām zināšanām un pieredzi, kas dažkārt var novest pie nepareiziem lēmumiem, kā rezultātā rodas ilūzija.
J: Kā Marks Čangizi uzskata, kas izraisa optiskās ilūzijas?
A: Marks Čangizi uzskata, ka optiskās ilūzijas rodas "nervu aizkavēšanās" dēļ, kad gaisma nonāk tīklenē, bet smadzenēm ir nepieciešama viena desmitā daļa sekundes, lai to pārvērstu vizuālajā uztverē. Viņš uzskata, ka cilvēki ir attīstījušies, lai kompensētu šo nervu aizkavēšanos, radot priekšstatus par to, kas notiks vienu sekundes desmitdaļu nākotnē, kas dažkārt var izraisīt nepareizu uztveri, kuras rezultātā rodas ilūzija.
J: Kā zinātnieki izskaidro lielāko daļu iluzoru parādību gadījumu?
A: Zinātnieki parasti izskaidro lielāko daļu iluzoru parādību gadījumu ar to, ka tās izraisa mūsu smadzeņu darbība, izmantojot maņu datus, lai radītu jēgpilnus priekšstatus, kas dažkārt var būt nepareizi, un tāpēc mēs redzam kaut ko atšķirīgu no realitātes, radot ilūziju.
