Stimuls psiholoģijā — definīcija, tipi un nozīme uztverē

Stimuls psiholoģijā: definīcija, distālie un proksimālie tipi, loma uztverē un eksperimentos — skaidrojums ar praktiskiem piemēriem.

Stimuls psiholoģijā parasti tiek definēts kā enerģijas vai vides izmaiņa (piemēram, gaismas, skaņas, temperatūras vai mehānisks pieskārieni), ko uztver maņas un kas izraisa nervu sistēmas aktivitāti. Praktiski stimuls var būt gan fizisks objekts vai notikums, gan iekšējs signāls (piemēram, sāpes vai iekšēja ķermeņa stāvokļa izmaiņas). Atkarībā no teorētiskā konteksta un pētniecības mērķa termins tiek lietots dažādi, taču pamatideja — kaut kas, kas izraisa reakciju uztverē, domāšanā vai uzvedībā — paliek nemainīga.

• Klasiskajā kondicionēšanā un biheiviorismā stimuls ir uzvedības pamatā. Šajā skatījumā runā par neapmācītu (neun-conditioned) stimulusu, kas dabiski izraisa reakciju (piem., pārtika izraisa siekalošanos), un par apmācītu (conditioned) stimulusu, kas kļūst saistīts ar šo reakciju caur mācīšanos. Šie jēdzieni ir svarīgi, lai izprastu, kā rodas asociācijas un kā mainās uzvedība mācīšanās procesā.
• Uztveres psiholoģijā tas ir uztveres pamats. Šajā kontekstā izšķir distālo stimulu (ārējo, uztveramo objektu) un proksimālo stimulu (maņu orgānu stimulāciju). Distālais stimuluss ir reālais objekts vai notikums vidē (piem., koks, telefona zvans), bet proksimālais stimuluss — tiešā informācija, ko reģistrē receptori (piem., gaismas viļņu intensitāte, skaņas viļņi). Uztveres pētniecībā svarīgi jēdzieni ir arī absolūtais slieksnis (minimālā stimulācija, ko var uztvert) un atšķirības slieksnis (mazākā izmaiņa, ko var pamanīt). Lai aprakstītu novērošanas procesu, bieži izmanto psihofizikas modeļus un signal detection pieeju, kas ņem vērā gan stimulusa intensitāti, gan novērotāja stratēģiju un trokšņu līmeni.
• Eksperimentālajā psiholoģijā ar terminu "stimuls" apzīmē notikumu vai objektu, uz kuru tiek mērīta reakcija. Šajā gadījumā ne viss, kas tiek rādīts dalībniekiem, ir stimuls. Piemēram, fiksācijas krustu neuzskata par stimulu, jo tas kalpo tikai tam, lai koncentrētu pētāmā skatienu uz ekrāna centru. Arī ilgākus notikumus parasti nesauc par "stimuliem", pat ja tiek mērīta reakcija uz šādu notikumu. Eksperimentos stimulu precīza definīcija (operacionālā definīcija) palīdz nodrošināt reproducējamību un kontrolēt konfounderus. Praktiski tas nozīmē definēt stimulusa ilgumu, intensitāti, modalitāti (redze, dzirde, tauste, oža, garša) un laika attiecības ar mērījumiem. Tiek izmantotas arī kontrolstimuli, nulles stāvokļi un maskēšana, lai atsevišķotu stimulusa informatīvo saturu no nejaušas sensoro stimulācijas.

Stimulu tipi un īpašības

• Sensoriskie modi: vizuālie, akustiskie, taktilie, termiskie, proprioceptīvie, ožas un garšas stimuli. Daži stimuli ir multimodāli (piem., runātāja balss — skaņa + lūpu kustības).
• Distālie vs proksimālie: kā minēts — ārējais objekts pret to, ko reģistrē receptori.
• Fiziskās īpašības: intensitāte, ilgums, frekvence, temporālā struktūra, telpiskā atrašanās vieta un kontrasts; tās ietekmē uztveres precizitāti un reakcijas laiku.
• Salience (izcelšanās): cik labi stimuluss izceļas no fona — ietekmē uzmanības piesaisti.
• Konteksta nozīme: iepriekšēja pieredze, gaidas un situācija var mainīt stimulusa nozīmi (piem., kondicionēšana, uzmanības modulācija).

Psiholoģiskās parādības, kas saistītas ar stimulus

• Adaptācija: receptoru jutīguma samazināšanās ilgstošas stimulācijas laikā (piem., pierast pie smaržas).
• Habituācija un sensitizācija: uzvedības modulācijas procesi, kur habituācija samazina reakciju uz atkārtotu nepārtrauktu stimulu, bet sensitizācija to pastiprina.
• Diskriminācija un kategorisācija: spēja atšķirt un klasificēt stimulus pēc nozīmīgām pazīmēm.
• Sniegums testa uzdevumos: stimulusa parametrs tieši ietekmē uzdevuma izpildījumu, kļūdu un reakcijas laiku.

Praktiskā nozīme un pielietojumi

Stimuli tiek plaši izmantoti gan pamatpētniecībā, gan klīniskā praksē. Eksperimentālie stimuli palīdz atklāt uztveres un kognitīvo procesu mehānismus, novērtēt atmiņu, uzmanību un lēmumu pieņemšanu. Klīnikā stimuli tiek izmantoti diagnostikā un funkciju testēšanā — piemēram, runas, skaņas un sāpju stimuli, lai novērtētu sensoros un motoros refleksus.

Lai noskaidrotu, vai cilvēks atrodas komā un kāda ir viņa izziņas un reaktivitātes pakāpe, izmanto dažādu veidu stimulus (piem., skaņas, verbālas komandas, taustes vai sāpju stimulāciju) kā daļu no neiroloģiskās pārbaudes. Klīniskās skalas, piemēram, Glāzgovas koma skala, novērtē atbildes uz šādiem stimulatiem (atvēršana acu, verbālā atbilde, motoriskā reakcija) un palīdz noteikt apziņas līmeni un prognozi.

Secinājums

Stimuls psiholoģijā ir centrāls jēdziens, kas aptver fiziskas un iekšējas vides izmaiņas, kuras uztver organisms un uz kurām tas reaģē. Izpratne par stimulusa dabiskajām un eksperimentālajām īpašībām ļauj precīzāk interpretēt uzvedību, uztveri un neiroloģiskos testus, kā arī veidot efektīvākas pētījumu un terapijas metodes.

Jautājumi un atbildes

J: Kas psiholoģijā ir stimuls?

J: Kā atšķiras termina "stimuls" lietojums klasiskajā kondicionēšanā un biheiviorismā salīdzinājumā ar uztveres psiholoģiju?

J: Kas ir distālais stimuls?

J: Kas ir proksimālais stimuls?

J: Kā terminu "stimuls" lieto eksperimentālajā psiholoģijā?

Vai viss, ko eksperimentālajā psiholoģijā pasniedz dalībniekiem, ir stimuls?

J: Vai stimulu var izmantot, lai noteiktu, vai cilvēks ir komā un kāda veida komā tas ir?

Meklēt pēc burta