Alhazens jeb Alhacens (ibn al-Hajtams) bija viens no nozīmīgākajiem arābu viduslaiku zinātniekiem, kurš dzīvoja apmēram 965.–1040. gadā (pēc dažiem avotiem 965–1039). Viņu bieži sauc par modernās optikas aizsācēju; daži autori viņu dēvē arī par "modernās zinātniskās metodes aizsācēju" vai pat par pirmo "zinātnieku", taču vēsturnieki arī brīdina nepārvērtēt vienas personas lomu sarežģītā vēsturiskā procesā. Viņa slavenākais darbs ir Kitāb al-Manāẓir (lat. "Optikas grāmata" — dažkārt minēta arī ar citām tulkojumu variācijām), kurā apkopoti teorētiski secinājumi un rūpīgi izstrādāti eksperimenti par gaismu, redzi un redzes uztveri. Savos rakstos, tostarp Risala fi'l-makan ("Traktāts par vietu"), viņš aplūkoja arī problēmas, kas saistītas ar kustību un mehāniku — piemēram, formulēja domu, ka ķermenis turpina kustēties vienmērīgi, ja vien tam netiek pielikts ārējs spēks, kas drīzāk ir priekšgājēja mūsdienu inerces idejām. Alhazens arī lika pamatus vēlākai teleskopiskajai astronomijai, jo viņa izpratne par optiku bija būtiska instrumentu attīstībai.

Dzīve un karjera

Alhazens dzimis Basrā (tāpēc dažkārt saukts par al Basri) — arābu nosaukums: البصري — un viņa dzimtā pilsēta ir saistīta ar Basru Irākā (Mezopotāmijā). Viņš daudzus gadus pavadīja Kairā, Ēģiptē, kur arī nomira. Savas dzīves laikā viņš bija pazīstams kā vairāku disciplīnu praktiķis un teorētiķis; pēc viena posma, kurā viņam tika uzticēts mēģināt regulēt Nīlas plūdu sistēmu Fatimīdu varas laikā, viņš secināja, ka noteikto inženieruzdevumu nevar izpildīt. Valdnieks Al-Hakim bi-Amr Allah (Fatimīdu kalifāts) reaģēja skarbi, un, baidoties par savu dzīvību, Alhazens izlikās ārprātīgs; rezultātā viņam tika noteikts mājasarests. Šajā izolācijā viņš veltīja sevi rakstiem un eksperimentiem, un daļa viņa nozīmīgāko pētījumu radās tieši šajā periodā.

Ieguldījums optikā un redzes pētniecībā

Alhazens sistemātiski izkopja empīrisku pieeju redzes un gaismas pētīšanai. Viņš izstrādāja eksperimentālas metodes, izmantojot kameru obscuru (tumšo kameru) un citus vienkāršus ierīces, lai demonstrētu, kā gaisma veido attēlus, kā tie tiek apgriezti un kā lēcas un atstarošanās ietekmē redzi. Viņš apstrīdēja antīkās "izstarošanas teorijas" (saskaņā ar kuru acs izstaro kādas īpašas starus), argumentējot, ka redze rodas, kad gaismas stari no objekta nonāk acī. Alhazens ieviesa precīzāku staru traktēšanas domāšanu (ray optics), analizēja atstarošanos un laušanos, pētīja lēcu darbību un acs anatomiju, kas nodrošināja pamatu vēlākajai oftalmoloģijai un opto‑instrumentu izstrādei.

Zinātniskā metode, eksperimenta nozīme un ietekme

Viņa pieeja raksturojās ar uzsvaru uz novērojumu, eksperimentu un matemātisku analīzi, kā arī uz testējamu hipotežu izstrādi un atkārtojamību — elementi, kas vēlāk tiek saistīti ar mūsdienu zinātnisko metodi. Alhazens centās sistemātiski pārbaudīt teorijas, nevis vienkārši balstīties uz autoritātēm, un viņa darbi kļuva par tiltu starp islāma pasaules zinātnes tradīcijām un vēlākajām Eiropas renesanses pārdomām. Latīņu tulkojumi no 12. un 13. gadsimta ievadīja viņa idejas Rietumos, ietekmējot tādus domātājus kā Rodžers Beikons un Johannes Keplers priekšgājējus optikā.

Citas zinātnes un praktiķa lomas

Alhazens bija plaša profila arābu un musulmaņu polimāts, kurš savos darbos aplūkoja ne tikai optiku, bet arī:

  • gaismas un redzes teorijas — saistot tos ar vizuālo uztveri un psiholoģisku funkciju (psiholoģija),
  • anatomiju un oftalmoloģiju — pētījumi par acs uzbūvi un fokusu,
  • inženierzinātni — praktiski projekti un mehānismi,
  • matemātiku — ģeometrijas un staru pētniecības izmantošana teorētiskajos aprēķinos,
  • medicīnu un klīniskas novērošanas,
  • filozofiju un fiziku,
  • musulmaņu teoloģiju — raksti, kas atspoguļo laikmeta intelektuālo kontekstu.

Vairāki avoti norāda, ka viņam tiek piedēvēti aptuveni 200 darbu, no kuriem daļa ir saglabājusies līdz mūsdienām (dažādi avoti min atšķirīgus skaitļus par saglabātajiem manuskriptiem un to saturu).

Mantojums un vērtējums

Alhazena ieguldījums ir daudzpusīgs: viņš ne tikai sniedza dziļus teorētiskus skaidrojumus par gaismu un redzi, bet arī demonstrēja, kā matemātika un kontrolēti eksperimenti var tikt izmantoti, lai pārbaudītu hipotezes. Tā dēļ viņu bieži uzsver kā vienu no tām personībām, kas tuvojas mūsdienu zinātnes raksturam. Tajā pašā laikā vēsturnieki uzsver, ka "zinātniskās metodes" attīstība ir kumulatīvs process, kurā iesaistījās daudzi autori un kultūras ilgākā laika posmā — Alhazens bija viens no galvenajiem šī procesa aktieriem.

Viņa darbi turpina interesēt pētniekus gan optikas, gan zinātnes vēstures laukā; mūsdienu optikas, visi redzes zinātnes lauki un daļa eksperimentālās pieejas mūsdienu zinātnē nes redzamu Alhazena ietekmes zīmi.