Fatimīdu kalifātu no 909. gada 5. janvāra līdz 1171. gadam pārvaldīja al-Fātimiyyūn (arābu: الفاطميون) dinastija. Tā bija arābu šiītu dinastija, kas izveidoja spēcīgu politisku un reliģisku centru, kuru dažkārt raksturo kā ceturto un pēdējo arābu kalifātu. Dažādos laikos Fatimīdu varai piederēja plašas teritorijas Magribā, Ēģiptē un Levantes. Ēģiptes pilsēta Kaira kļuva par galvaspilsētu un Fatimīdu valdījumā uzplauka kultūra, tirdzniecība un zinātne.

Terminu "fatimieši" dažkārt lieto arī attiecībā uz šī kalifāta iedzīvotājiem. Valdošā elite piederēja šiītu ismailisma atzaram, un valdošie princips bija, ka dinastijas galva ir gan politisks kalifs, gan islāmiskās ismailītu skolas imams. Vadītāji bija arī šiītu ismailītu imami, kam piekrita ismailiešu kopiena un kuriem bija reliģiska nozīme. Šajā periodā šiītu imamāts un kalifāta institūcija bija apvienotas — tas ir nozīmīgs vēsturisks izņēmums islāmā, ja salīdzina ar lielāko daļu citu musulmaņu tradīciju. Izņēmums šajā kontekstā tradicionāli pieskaitāms tikai paša Ali kalifātam.

Izcelsme un agrīnā paplašināšanās

Fatimīdu dinastijas saknes meklējamas Āfrikā (Ifriqijā — mūsdienu Tunīzijā un apkārtnē), kur 909. gadā Ubayd Allāh al-Mahdī Billāh izveidoja neatkarīgu valsti, kas balstījās uz ismailītu ideoloģiju un Fatimas (Muhameda meitas) pēcteču genealogisku leģitimāciju. No turienes fatimīdi paplašināja savu ietekmi pāri Saharai uz Magribu un uzsāka ekspansiju uz austrumiem, līdz 969. gadā viņu ģenerālis Jawhar al-Ṣiqillī ieņēma Ēģipti un nodibināja Kairu kā jauno galvaspilsētu (miestam bija cirkumpolitiska nozīme un tika izveidota jauna pilsētbūvniecība ar galerijām, tirgiem un ievērojamiem reliģiskiem centriem).

Vadlīnijas, administrācija un sabiedrība

Fatimīdu valsts pārvaldē liela nozīme bija vizieriem un militārajiem pārstāvjiem. Tie strādāja, lai saglabātu centrālo varu, pārvaldītu nodokļus un aizsargātu jūras ceļus. Fatimīdi bija pazīstami ar administratīvu profesionalitāti un bieži pieņēma valsts dienestā speciālistus no dažādām ticībām — musulmaņus, ebrejus un Maltas kristiešus un koptu kristiešus. Šī rīcība nodrošināja ekspertīzi finanšu pārvaldībā, diplomātijā un tirdzniecībā, tomēr īslaicīgas represijas pret atsevišķām grupām tomēr bija iespējamas atbilstoši politiskajai situācijai.

Kultūra, izglītība un māksla

Ēģiptē, jo īpaši Kairā, Fatimīdi veicināja kultūras un zinātnes attīstību. Al-Azhar mošeja un mācību centrs (kuras pamatus likts al-Mu'izz valdīšanas laikā) kļuva par nozīmīgu reliģiskās un tiesu mācības centru; tika izveidotas bibliotēkas un tulkošanas centri (piemēram, Dār al-Ḥikma), kuros strādāja teologi, dzejnieki, juristi, matemātiķi un filozofi. Fatimīdu māksla atstājusi bagātīgu materiālo mantojumu — arhitektūru, dekoratīvo mākslu, stikla un akmens izstrādājumus, monētas un tekstilmākslu, kas raksturojas ar niansētu ornamentiku un augstu amatniecības meistarību.

Relācijas ar pārējām varām un kari

Fatimīdi regulāri konkurēja ar Abasīdu kalifātu Bagdatē un ar Umayyadu dinastiju Spānijā par leģitimitāti musulmaņu pasaulē. Viņu reģionālās intereses noveda arī pie konfliktiem un aliansēm ar vietējiem dinastiskiem spēkiem — piemēram, Zirīdiem un Hammadīdiem Ziemeļāfrikā. 11. gadsimtā ismailītu iekšējie konflikti noveda pie šķelšanās, izveidojot Nizāru (Nizari) un Musta'li filiāles; Nizari grupa vēlāk kļuva pazīstama ar tā dēvēto "Assasīnu" kustību (Hasana-i Sabbaha vadībā), kas darbojās Persijā un Šarqīrā.

Fatimīdi aktīvi darbojās arī Levantē. 1098.–1099. gados situācija reģionā kļuva dramatiska, kad Krusta kari nonāca reģionā: Fatimīdi īslaicīgi ciešā konkurencē ar seldžukiem centās kontrolēt Palestīnu un Jeruzālemi, taču 1099. gadā Krusta karavīri ieņēma Jeruzālemi, kas būtiski ietekmēja Fatimīdu ietekmes sfēru Levantē.

Galvenie kalifi (imami) — īss pārskats

  • Ubayd Allāh al-Mahdī Billāh (r. 909–934) — dinastijas dibinātājs Ifriqijā.
  • al-Qa'im (r. 934–946)
  • al-Mansur (r. 946–953)
  • al-Mu'izz li-Dīn Allāh (r. 953–975) — pacēla Fatimīdus uz Austrumiem un sagatavoja iekarošanu Ēģiptē.
  • al-ʿĀzīz Billāh (r. 975–996)
  • al-Ḥākim bi-Amr Allāh (r. 996–1021) — pretrunīgs valdnieks, ar spēcīgu ietekmi reliģiskajā politikā.
  • Ali az-Zahir (r. 1021–1036)
  • al-Mustansir Billāh (r. 1036–1094) — ilgs valdīšanas periods, pēc kura sekoja nopietns tronīpaša kritums.
  • pēc 1094. gada dinastijā sākās pēctecības strīdi; vēlākie nozīmīgie kalifi ir al-Musta'li, al-Amir, al-Hafiz, az-Zafir, al-Fa'iz un pēdējais — al-ʿĀdīd (r. 1160–1171).

Sagaidāmā lejupslīde un beigas

12. gadsimtā Fatimīdu impērija pakāpeniski vājinājās: centrālā vara sašķēlās, daļas reģenu zaudēja kontrolē uzvarošie vietējie dinasti (piem., Almoravīdu un Almohadu kustības Magribā), ekonomika cieta no vides faktoriem (piem., Nilas plūdu svārstībām) un politiķu konkurences, kā arī iespaidoja Krusta karu izraisītās spriedzes. 1074. gadā vizieris Badr al-Jamālī un viņa pēcteči īslaicīgi atjaunoja kārtību Ēģiptē, taču Fatimīdu dinastijas vara vairs nebija tādā stabilā stāvoklī kā agrāk.

1169. gadā Saladin (Ṣalāḥ ad-Dīn), kurš sākotnēji bija pildījis viziera un militārā vadītāja funkcijas Fatimīdu varā, nostiprināja savu varu. 1171. gadā viņš formāli likvidēja Fatimīdu kalifātu, atjaunojot sunnītu Abasīdu leģitimitāti kā de facto pārstāvi un nodibinot Ajūbīdu varu Ēģiptē. Fatimīdu kā politiskas institūcijas beigas nozīmēja fatimīdu kalifa-imama varas sadalīšanos kā institūcijā, taču ismailītu reliģiskās kopienas dzīve un intelektuālā tradīcija turpinājās dažādās formās vēl gadsimtiem ilgi.

Fatimīdu ietekme un mantojums

Fatimīdu laiks atstāja vairākas ilgtspējīgas pēdas: Kairas kā kultūras un izglītības centra nostiprināšana (Al-Azhar vēlāk kļuva par vienu no svarīgākajām islāma mācību iestādēm), administratīvas un finanšu prakses, mākslas un arhitektūras stili, kā arī ismailītu teoloģijas un literatūras attīstība. Fatimīdu tolerances politika pret dažādām ticību grupām un birokrātiskais pluralisms veicināja starpkultūru dialogu un ekonomisko dinamiku Vidusjūras reģionā.

Kopumā Fatimīdu kalifāts bija būtisks posms viduslaiku musulmaņu pasaules vēsturē — gan kā politiska un reliģiska alternatīva Abasīdu centrismam, gan kā kultūras un intelektuāls centrs, kura ietekme pārsniedza tā konkrētās robežas.