Seldžuki (arī Seldžuki, Seldžuki, Seldžuki, dažkārt arī Seldžuku turki) bija musulmaņu dinastija, kas no 11. līdz 14. gadsimtam veidoja nozīmīgu politisku un kultūras spēku lielā daļā Vidusāzijas un Tuvo Austrumu. Viņu centrālā valsts struktūra bieži tiek dēvēta par impēriju — īpaši plašs bija perioda, ko sauc par Lielā Seldžuku impērija, kas aptvēra teritorijas no Anatolijas līdz Pakistānai.

Izcelsme un agrīnā vēsture

Seldžuki radās no Oghuz turku cilts grupām, kuras bija daļa no rietumu turku kopienām, mūsdienu Azerbaidžānas, Turcijas un Turkmenistānas reģionos. Sākotnēji Seldžuku dzimta bija kiņikogužu turku atzars; to senči 9. gadsimtā dzīvoja uz ziemeļiem no Kaspijas un Arāla jūras savās Jaghu kaganāta teritorijās un pakāpeniski pārcēlās uz dienvidiem un rietumiem, iekarojot jaunas zemes un nostiprinot varu.

Lielās impērijas izaugsme un galvenie valdnieki

11. gadsimtā Seldžuki izcēlās kā reāla militāra un politiska spēka forma. Nozīmīgi valdnieki bija:

  • Tugrils Bejs (Tughril Beg) — nodibināja seldžuku sultanāta un nostiprināja varu Irākā un Irānā;
  • Alp Arslans — uzvarēja Kārdebā (Manzikert) kaujā un ievērojami ierobežoja Bizantijas ietekmi Anatolijā;
  • Malikšahs I — valdīja impērijas zelta laikmetā, kad centrs bija Isfahān, un administrāciju stiprināja viņa vizieris Nizam al-Mulk.

Bieži minētā 1071. gada Manzikertas kauja (pret Bizantiju) deva sākumu plašākai seldžuku iekļūšanai Anatolijā un vēlāk arī Turku vadītajam Sultanātam Rum. Seldžuki arī iesaistījās cīņās ar kristiešu spēkiem, kas kļuva par vienu no cēloņiem Pirmajam krusta karam.

Politiskā iekārta un kultūra

Seldžuki bija musulmaņu sultāni, kas saglabāja attiecības ar abas pavisam tradicionālajām institūcijām — vietējiem turku klaniem un islāma teokrātiju (piemēram, abas abas saiknes ar Abāsītu kalifātu). Viņi ieviesa centralizētāku pārvaldi, izmantojot persiešu tipa birokrātiju un administrācijas praksi. Šajā procesā seldžuki būtiski persianizējās — persiešu valoda kļuva par oficiālo kultūras un pārvaldes valodu daudzās impērijas daļās.

Vēl viens svarīgs elements bija izglītības un reliģisko institūciju attīstība: Nizam al-Mulk dibināja slavenās Nizamijas madrasas, kas kļuva par teoloģijas un jurisprudences centriem. Seldžuki arī atbalstīja dzejniekus, filozofus un zinātniekus, līdz ar ko reģionā attīstījās kultūras apmaiņa starp turku, persiešu un arābu tradīcijām.

Arhitektūra, ceļi un tirdzniecība

Seldžuki bija pazīstami ar celtniecību — viņi būvēja mošejas, madrasas, karavānserajus un tiltus, kas uzlaboja tirdzniecību gar Selydžu kontrolētajiem tirdzniecības ceļiem. Šie būvmateriāli un stila elementi atstāja ilgtspējīgu mantojumu reģiona arhitektūrā un pilsētvidē.

Anatolijas seldžuki — Sultanāts Rum

Pēc Manzikertas kaujas daļa turku karotāju iekaroja un apmetās Anatolijā, izveidojot neatkarīgu politisku vienību, ko vēsturē sauc par Sultanātu Rum. Šis politiskais veidojums attīstījās paralēli Lielajai Seldžuku impērijai un kļuva par nozīmīgu spēlētāju reģionā, ietekmējot gan reģionālo politiku, gan kultūru un valodu attīstību Anatolijā.

Sarakšana, iekšējie konflikti un sabrukums

Pēc Malikšaha nāves 1092. gadā impērija saskārās ar iekšējiem strīdiem, sadrupšanu un varas sadalīšanos starp dažādām seldžuku līnijām un vietējiem varoņiem. Seldžuku varu vēlāk vājināja krusta kari un, galu galā, 13. gadsimtā — mongoļu iekarojumi, kas noslēdza lielās seldžuku politiskās struktūras pārvaldību daudzās reģiona daļās.

Mantojums

Seldžuku mantojums ir daudzslāņains:

  • viņi nostiprināja turku klātbūtni un ietekmi Anatolijā un Tuvajos Austrumos, kas vēlāk veicināja turku valodai un identitātei raksturīgo attīstību;
  • administratīvā un kultūras persianizācija padarīja persiešu kultūru par starptautiski nozīmīgu elementu islāma pasaulē;
  • viņu arhitektūra, izglītības institūcijas (madrasas) un tiesību tradīcijas ietekmēja turpmāko islāma civilizācijas attīstību;
  • Seldžuku konfrontācijas ar Bizantiju un loma Pirmajā krusta karā bija viens no faktorēm, kas formēja viduslaiku Vidusjūras reģiona vēsturi.

Īsumā — Seldžuki bija militāri un kultūras pārveidotāji, kuru darbība iezīmēja pāreju starp centrālo Āzijas turku cilšu pasauli un viduslaiku islāma civilizāciju, atstājot ilgstošu ietekmi uz politiku, kultūru un arhitektūru plašā reģionā.