Kalifāts — kas ir? Islāma politiski-reliģiska valsts un tās vadītājs (kalifs)

Uzzini, kas ir kalifāts un kalifs — islāma politiski-reliģiskas valsts jēdziens, vēsturiskie periodi, rašidunu kalifi un sunnītu vs šiītu uzskati par vadību.

Autors: Leandro Alegsa

01-11-2025 16:55

Kalifāts (arābu: خِلافة khilāfa) ir politiski-reliģiska institūcija un valsts forma, kuras galvenā vara pieder kalifam — islāma kopienas (umma) līderim. Kalifs tiek uzskatīts par Muhameda politiski reliģisko pēcteci un par visu musulmaņu kopienas saskaņotus (vai potenciālos) vadītājus, kuru uzdevumos ietilpa gan ticības jautājumu pārraudzība, gan pasauliska vara, tiesu sistēma un ārpolitikā pārstāvēšana.

Kalifāta būtība un uzdevumi

Kalifāts apvieno reliģisko autoritāti ar politisko varu. Tradicionāli kalifa pienākumos ir:

ievērot un īstenot islāma likumus (šarīju) valsts pārvaldē;

rūpēties par musulmaņu kopienas vienotību un drošību;

vadīt valsts administrāciju un armiju;

tikties ar citu valstu vadītājiem un pārstāvēt musulmaņu kopienu starptautiskā līmenī.

Vēsturiskie posmi

Rašidunu kalifi tieši nomainīja Muhamedu kā musulmaņu kopienas līderi. Viņus ievēlēja šura — kopienas konsultāciju process, ko daudzi uzskata par agrīnu islāma demokrātijas formu. Rašidunu (tulkojumā “pareizie” vai “labie” kalifi) periodā kalifi centās saglabāt gan pravieša autoritātes principus, gan vienotību pēckara sabiedrībā.

Pēc Rašidunu perioda sekoja lieli dinastiski kalifāti, piemēram, Umaju un Abbasu kalifāti, kuriem bija plašas teritoriālas valdības, birokrātija un sarežģītas diplomātiskas un militāras struktūras. Islāma vēsturē pēc Rašidunu perioda daudzas musulmaņu valstis, lielākoties mantojamas monarhijas, pretendēja uz kalifāta statusu. Tika uzskatīts, ka kalifiem nav tādas pašas pravietiskās varas kā Muhamedam, tomēr tiem bija tiesības interpretēt un piemērot islāma tiesību normas valsts līmenī.

Vēlākais nozīmīgais institucionālais kalifāts bija Osmāņu impērijas kalifāts, kas ilga līdz 1924. gadam, kad Turcijas Republikas dibinātājs Mustafa Kemal Atatürk oficiāli atcēla kalifātu, nodalot reliģisko autoritāti no valsts pārvaldes un veidojot sekulāru nacionālo valsti.

Kalifa izvēle un leģitimitāte

Islāma iekšējās atšķirības ietekmē kalifa statusa iegūšanas un uztveres veidus:

Sunnītu tradīcijā kalifu parasti ievēl vai apstiprina musulmaņi vai viņu pārstāvji, un leģitimitāte balstās uz kopienas piekrišanu un spējā vadīt politiski-reliģiskos pienākumus.
Savukārt šiītu islāma sekotāji uzskata, ka garīgais un politiskais vadītājs jāizvēlas no Ahl al-Bayt — Muhameda ģimenes, un ka kalifam jābūt Dieva izvēlētam imamam no šīs ģimenes. Šiīti parasti piešķir imamiem īpašu garīgu autoritāti.

Dažādas interpretācijas un mūsdienu skatījumi

Vēsturiski kalifāts tika interpretēts dažādi: kā vienots islāma valsts projekts, kā dinastiska varas forma vai kā simboliska garīga autoritāte. Mūsdienās vārds “kalifāts” bieži tiek izmantots gan akadēmiskā diskursā, gan politiskos retorikas mērķos.

20. un 21. gadsimtā radās jaunas interpretācijas un pretrunas:

Dažas politiskas un reliģiskas kustības vēlas atjaunot kalifātu kā vienotas musulmaņu pārvaldes formu, bet šādas idejas saskaras ar sarežģījumiem — nacionālo valstu robežām, starptautisko tiesību normām un dažādu musulmaņu kopienu reliģiskajām atšķirībām.
Ekstremistiskas grupas, piemēram, 21. gadsimtā plaši izskanējušais grupējums, deklarēja “kalifātu” sev, bet šo pašpasludināto režīmu plaši noraida lielākā daļa musulmaņu, starptautiskā sabiedrība un akadēmiķi, jo tā balstījās uz vardarbību un noliedza plašu islāma mācību kontekstu.

Kalifāta nozīme mūsdienu pasaulē

Kalifāta ideja saglabā simbolisku nozīmi daudziem musulmaņiem kā pagātnes vienotības un islāma politiskās varas atmiņa. Tomēr praktiskai atjaunošanai jāparedz diskusijas par:

kā nodrošināt leģitimitāti starp dažādām islāma skolām un nacionālajām identitātēm;
kā saskaņot reliģisko tiesību piemērošanu ar mūsdienu cilvēktiesībām un starptautiskajām saistībām;
kā izvairīties no vardarbības un autoritārisma, kas agrāk vai mūsdienās radījis konfliktus.

Kopumā kalifāts ir gan vēsturisks institūts, gan mūsdienu diskusiju temats: tā nozīme un iespējamā forma ir atkarīga no teoloģiskām interpretācijām, politiskām realitātēm un kopienu vienošanās. Daudzi mūsdienu musulmaņu līderi un teologi uzskata, ka svarīgāk par institucionālu kalifāta atjaunošanu ir taisnīgas, godīgas un pēc islāma principiem vadītas sabiedrības veidošana.

Vēsture

Rašidūni, 632.-661. gs. m. ē.

Abu Bakrs, pirmais Muhameda pēctecis, uz nāves gultas izvirzīja Umaru par savu pēcteci, un musulmaņu kopiena bija vienisprātis par viņa izvēli. Viņa pēctecis Usmans Ibn Affans tika ievēlēts elektoru padomē (madžlisā). Taču drīz vien daži viņu sāka uzskatīt vairāk par "karali" nekā par ievēlētu vadoni. Uthmanu nogalināja opozīcijas grupas locekļi. Tad varu pārņēma Ali. Viņš bija ļoti populārs daudzu vidū, taču Ēģiptes pārvaldnieki viņu nepieņēma kā kalifu. Vēlāk pret viņu iebilda pat daži no viņa paša apsardzes. Viņš piedzīvoja divas lielas sacelšanās un tika nogalināts pēc vētrainas, tikai piecus gadus ilgas valdīšanas. Šis periods ir pazīstams kā Fitna jeb pirmais islāma pilsoņu karš.

Muawiyah, radinieks Uthman, un gubernators (Wali) Sīrijas kļuva par vienu no Ali izaicinātājiem. Pēc Ali nāves viņš kļuva par kalifu. Viņa vadībā kalifāts pirmo reizi kļuva par mantojamu amatu. Viņš nodibināja Umajadu dinastiju.

Teritorijās, kas iepriekš atradās persiešu vai Bizantijas pakļautībā, kalifi samazināja nodokļus, nodrošināja lielāku vietējo autonomiju, lielāku reliģisko brīvību ebrejiem, vietējiem kristiešiem un ieviesa mieru tautās, kuras bija demoralizētas un neapmierinātas ar upuriem un lieliem nodokļiem, kas bija Bizantijas un Persijas karadarbības rezultāts.

Umajadi, 661.-750. gs. m. ē.

Umajadu valdīšanas laikā kalifāts strauji paplašinājās ģeogrāfiski. Islāma vara paplašinājās uz rietumiem pāri Ziemeļāfrikai un Hispānijai, kā arī uz austrumiem caur Persiju un galu galā līdz Sindai un Pendžabai mūsdienu Pakistānā. Tas padarīja to par vienu no lielākajām vienotajām valstīm vēsturē un vienu no nedaudzajām valstīm, kas jebkad tieši valdīja trīs kontinentos (Āfrikā, Eiropā un Āzijā). Lai gan nevaldīja visā Sahāras reģionā, kalifam cieņu izrādīja Sahāras Āfrika, parasti ar dažādu nomadu berberu cilšu starpniecību.

Lielākoties tāpēc, ka viņi netika ievēlēti šurā, Umajadu dinastija musulmaņu kopienā neguva vispārēju atbalstu. Daži atbalstīja tādus ievērojamus agrīnos musulmaņus kā Al-Zubayr; citi uzskatīja, ka valdīt vajadzētu tikai Muhameda klana Banu Hashim vai viņa paša dzimtas pārstāvjiem, Ali pēctečiem. Pret Umajadiem notika daudzas sacelšanās, kā arī šķelšanās Umajadu rindās (īpaši Yaman un Qays sāncensība). Galu galā Banu Hisham atbalstītāji un Ali dzimtas atbalstītāji apvienojās, lai 750. gadā gāztu Umajādus. Tomēr šiˤat ˤAlī, "Ali partija", atkal piedzīvoja vilšanos, kad varu pārņēma Abasīdu dinastija, jo Abasīdi bija Muhameda tēvoča `Abbas ibn `Abd al-Muttalib, nevis Ali pēcteči. Pēc šīs vilšanās šiītu ˤat ˤAlī galu galā atdalījās no musulmaņu sunnītu vairākuma un izveidoja vairākas mūsdienu šiītu konfesijas.

Umajadu kalifāts kļuva par islāma pasaules valdnieku. Lai gan viņi saglabāja sasāniešu administratīvo praksi, Umajadi uzskatīja islāmu galvenokārt par arābu reliģiju un bija piesardzīgi pret persiešu kultūru. Viņi uzspieda arābu valodas lietošanu Persijā, kas noveda pie vidusposma persiešu jeb pahlāvu alfabēta likvidēšanas par labu jaunajam arābu/persiešu alfabētam, ko lieto līdz pat šai dienai. Viņi mēģināja asimilēt persiešus, tāpat kā bija "arābi" un asimilējuši ēģiptiešus un asīriešus, taču ar daudz mazākiem panākumiem.

Kalifāts Hispānijā

Umajadu laikā Hispānija bija Umajadu kalifāta, kas tika pārvaldīts no Damaskas Sīrijā, neatņemama province. Vēlāk kalifātu ieguva Abasīdi, un Al-Andalus (jeb Hispānija) atdalījās no Abasīdu kalifa Bagdādē, izveidojot savu kalifātu. Kordovas kalifāts (خليفة قرطبة) no 929. līdz 1031. gadam pārvaldīja Pireneju pussalu no Kordovas pilsētas. Šo periodu raksturoja ievērojami panākumi tehnoloģiju, tirdzniecības un kultūras jomā; šajā laikā tika uzcelti daudzi Spānijas šedevri, tostarp slavenā Kordovas Lielā mošeja. Kalifa titulu (خليفة) Abd-ar-Rahmans III ieguva 929. gada 16. janvārī; iepriekš viņš bija pazīstams kā Kordovas emīrs (أمير قرطبة). Visi Kordovas kalifi bija Umajadu dinastijas locekļi; šai dinastijai piederēja Kordovas emīra tituls un tā pārvaldīja aptuveni to pašu teritoriju kopš 756. gada. Kalifāta valdīšanas laiks ir pazīstams kā musulmaņu klātbūtnes uzplaukums Pireneju pussalā, pirms tā sadalījās taifās. Spānijā bija ievērojams vietējo musulmaņu iedzīvotāju skaits līdz 1610. gadam, kad katoļu iniciētā Spānijas inkvizīcija sekmīgi izdzina visus Spānijas musulmaņu (morisku) un ebreju iedzīvotāju atliekas.

Abasīdi, 750.-1258. gs.

Vairāk nekā trīs gadsimtus nepārtraukti valdīja Abasīdu kalifu līnija, kas nostiprināja islāma varu un veicināja ievērojamu intelektuālo un kultūras attīstību Tuvajos Austrumos. Līdz 940. gadam Abasīdu kalifāta vara sāka mazināties, jo arābi, kas nebija arābi, jo īpaši berberi Ziemeļaustrumāfrikā, turki un vēlāk mamluki Ēģiptē 13. gadsimta otrajā pusē, ieguva ietekmi, un sultāni un emīri kļuva arvien neatkarīgāki. Tomēr kalifāts saglabājās gan kā simboliska pozīcija, gan kā islāma pasauli vienojoša vienība.Abasīdu dinastijas laikā abasīdu pretenzijas uz kalifātu netika neapstrīdētas. Šija Ubayd Allah al-Mahdi Billah no Fatimīdu dinastijas, kas apgalvoja, ka ir Muhameda pēcnācējs caur viņa meitu, 909. gadā pretendēja uz kalifa titulu, izveidojot atsevišķu kalifu līniju Ziemeļāfrikā. Sākotnēji Fatimīdu kalifi pārvaldīja Maroku, Alžīriju, Tunisiju un Lībiju, bet nākamos 150 gadus paplašināja savu varu, ieņemot Ēģipti un Palestīnu, līdz Abasīdu dinastija spēja pavērsienu mainīt, ierobežojot Fatimīdu varu Ēģiptē. Fatimīdu dinastija beidzot beidzās 1171. gadā. Umajadu dinastija, kas bija saglabājusies un sāka valdīt musulmaņu provincēs Spānijā, 929. gadā atguva kalifa titulu un turpināja pastāvēt līdz 1031. gadā tika gāzta.

Ēnu kalifāts, 13.-16. gadsimts pēc mūsu ēras

1258. gadā Hulagu hana vadītie mongoļu spēki iekaroja Bagdādi un nogalināja Abasīdu kalifu al-Musta'sim. Trīs gadus vēlāk Kairā par kalifu mamluku sultanāta aizbildnībā tika iecelts kāds no Abasīdu dzimtas locekļiem, tomēr šīs kalifu līnijas vara aprobežojās ar ceremoniāliem un reliģiskiem jautājumiem, un vēlāk musulmaņu vēsturnieki to dēvēja par "ēnu" kalifātu.

Osmaņi, 16.-20. gadsimts pēc mūsu ēras

Osmaņu valdnieki galvenokārt bija pazīstami ar sultāna titulu, bet dažkārt izmantoja arī kalifa titulu. Mehmeds II un viņa mazdēls Selims I to izmantoja, lai attaisnotu savu islāma valstu iekarošanu. Osmaņu impērijai kļūstot lielākai un spēcīgākai, Osmaņu valdnieki, sākot ar Selimu I, sāka pretendēt uz kalifa varu.

Osmaņu valdnieki titulu "kalifs" daudzos gadījumos izmantoja simboliski, taču tas tika nostiprināts, kad 1517. gadā Osmaņu impērija sakāva Mamluku sultonātu un pārņēma kontroli pār lielāko daļu arābu zemju. Pēdējais Abasīdu kalifs Kairā al-Mutavakkils III tika aizturēts un pārvests uz Stambulu, kur viņš, kā ziņots, nodeva kalifātu Selimam I.

Pēc tam, kad osmaņi zaudēja karu ar Krievijas impēriju, viņi 1774. gadā parakstīja miera līgumu ar Krieviju. Sultānam bija jāatdod Krievijas impērijai lielas teritorijas, tostarp tādas, kurās bija daudz musulmaņu, piemēram, Krima. Tomēr sultāns Abduls Hamids I paziņoja par diplomātisku uzvaru, miera līguma ietvaros ieceļot sevi par Krievijas musulmaņu aizbildni. Savukārt Krievija bija Osmaņu impērijas kristiešu aizbildne. Šī bija pirmā reize, kad kāda Eiropas lielvara atzina Osmaņu kalifa politisko nozīmi ārpus Osmaņu impērijas robežām. Lai gan Osmaņu impērijas robežas saruka, Osmaņu kalifa pilnvaras palielinājās.

Ap 1880. gadu sultāns Abduls Hamids II atkārtoti apstiprināja šo titulu, lai cīnītos pret Eiropas koloniālisma izplatību musulmaņu zemēs. Viņa prasību dedzīgāk pieņēma Britu Indijas musulmaņi. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Osmaņu valsts, neraugoties uz tās vājumu attiecībā pret Eiropu, bija lielākā un spēcīgākā neatkarīgā islāma politiskā vienība. Taču sultāns kā Ēģiptes, Indijas un Vidusāzijas musulmaņu kalifs baudīja zināmu varu arī ārpus savas sarūkošās impērijas robežām.

Khilafata kustība, 1920. g.

20. gadsimta 20. gados visā britu koloniālajā teritorijā Āzijā izplatījās hilafāta kustība - kustība, kas aizstāvēja Osmaņu kalifātu. Īpaši spēcīga tā bija Britu Indijā, kur tā kļuva par Indijas musulmaņu pulcēšanās punktu un bija viena no daudzajām pret Lielbritāniju vērstajām Indijas politiskajām kustībām, kas guva plašu atbalstu. Tās līderi bija Maulana Mohammad Ali, viņa brālis Šavkat Ali, kā arī Abul Kalam Azad, Mukhtar Ahmed Ansari un Hasrat Mohani. Kādu laiku tā darbojās aliansē ar hinduistu kopienām, un to atbalstīja Mohandas Karamčands Gandijs, kurš bija Centrālās hilafāta komitejas loceklis. Tomēr pēc tās vadītāju aresta vai bēgšanas kustība zaudēja savu dinamiku, un no galvenās organizācijas atdalījās vairākas atvases.

Kalifāta beigas, 1924. gads pēc Kristus dzimšanas

1924. gada 3. martā pirmais Turcijas Republikas prezidents Mustafa Kemals Ataturks savu reformu ietvaros ar konstitūciju atcēla kalifāta institūciju. Tās pilnvaras Turcijā tika nodotas jaunizveidotās Turcijas Republikas Lielajai nacionālajai asamblejai (parlamentam), un kopš tā laika šis tituls vairs netiek izmantots. 2014. gadā uz šo titulu pretendēja Irākas un Levantes Islāma valsts, taču lielākā daļa musulmaņu to nepieņēma.

Osmaņu impērija 1683. gadā.

Kalifāts, 622-750 Paplašināšanās Muhameda laikā, 622-632 Paplašināšanās Rašidunu kalifātu laikā, 632-661 Paplašināšanās Umajadu kalifāta laikā, 661-750

Slaveni kalifi

Abu Bakrs - pirmais sunnītu rashidun (četri taisnīgi vadītie kalifi). Pakļāva dumpinieku ciltis Ridda karos.
Umars (Umar ibn al-Khattab) - otrais Rašidunu valdnieks. Viņa valdīšanas laikā islāma impērija paplašinājās, iekļaujot Ēģipti, Jeruzalemi un Persiju.
Uthmans Ibn Affans - Trešais Rašiduns. Korāns tika sastādīts viņa vadībā. Nogalināts nemiernieku dēļ.
Ali (Ali ibn Abu Talibs) - ceturtais un pēdējais Rašiduns, kuru šiītu musulmaņi uzskata par pirmo imamu. Viņa valdīšana bija pilna ar iekšējiem konfliktiem.
Hasans ibn Ali - piektais kalifs (daudzi sunnīti un šiīti uzskata, ka viņš ir "pareizi vadīts"). Viņš valdīja tikai sešus mēnešus un nodeva varu Muavijam I, lai atkal apvienotu musulmaņus.
Muavija I - pirmais Umajadu dinastijas kalifs. Muavija ieviesa dinastisku valdīšanu, par savu pēcteci ieceļot dēlu Jazidu I, un šī tendence turpinājās arī turpmākajos kalifātos.
Umars ibn AbdulAzizs - Umajadu kalifs, kuru daži (galvenokārt sunnīti) uzskata par sesto patieso un leģitīmo kalifu saskaņā ar islāma likumiem par kalifa ievēlēšanu.
Haruns al Rašids - Abasīdu kalifs, kura valdīšanas laikā Bagdāde kļuva par pasaules ievērojamāko tirdzniecības, izglītības un kultūras centru. Par Harunu ir sarakstīti daudzi stāsti slavenajā darbā "Tūkstoš un viena nakts".
Suleimans Lieliskais - agrīnais Osmaņu sultāns, kura valdīšanas laikā Osmaņu impērija sasniedza savu zenītu.
Abdul Hamids II - pēdējais Osmaņu sultāns, kurš valdīja ar absolūtu varu.
Abdülmecid II - pēdējais Osmaņu dinastijas kalifs, 101. kalifs pēc kalifa Abu Bakra un nomināli 37. Osmaņu impērijas galva.

Saistītās lapas

Meklēt