Taifa (no arābu: طائفة ṭā'ifa, daudzskaitlī طوائف ṭawā'if) bija neatkarīga musulmaņu pārvaldīta kņaziste vai mazā karaliste, kas veidojās Ibērijas pussalā pēc Umajadu kalifāta sabrukuma. Taifas bieži bija emirāti vai lokālas karalistes, reizēm arī citu varas formu — piemēram, Seviļa dažkārt tiek raksturota kā oligarhija (Seviļa). Vairākas taifas izveidojās Al-Andalusā pēc Kordovas Umajadu kalifāta krišanas 1031. gadā.

Izcelsme un iekšējā struktūra

Taifas radās galvenokārt administratīvā un etniskā sadalījuma dēļ Umajadu pārvaldē. Kalifāta iekļautās teritorijas pārvaldība bija balstīta uz variantu sadalījumu starp arābiem, berberiem, Austrumeiropas bijušajiem vergiem un vietējiem Ibērijas musulmaņiem (muladī), no kuriem lielāko daļu veidoja pēdējie. Kad centrālā vara vājinājās, vietējie gubernatori, vietvalži un militārā elite pasludināja neatkarību un izveidoja savas taifas.

Pirmā un otrā taifa perioda īss pārskats

Pierasts iedalījums vēsturē runā par diviem galvenajiem taifu periodiem. Pirmais sākas ar Umajadu kalifāta sabrukumu (ap 1031) un ilgst līdz 11. gadsimta beigām, kad daudzas taifas pakļāvās vai tika iekļautas Ziemeļāfrikas dinastiju Almoravīdu impērijās. Otrs periods parādās 12. gadsimta vidū, kad Almoravīdu dinastija vājinājās un radās jauna taifu sērija, kas ilga līdz Almohadu konsolidācijai pēc 1140. gadu vidus.

Kara politika, diplomātija un parias

11. gadsimtā un vēlreiz 12. gadsimta vidū taifas emīri bieži karoja savā starpā un ar kristīgajām karaļvalstīm. Šajās cīņās svarīga loma bija diplomātijai un līgumiem: vājākās taifas maksāja nodevas (parias), lai izvairītos no tiešas aneksijas vai lai iegūtu īslaicīgu mieru. Lai pastiprinātu savas armijas, daudzas taifas algoja kristiešu algotņus, kuri cīnījās pret gan musulmaņu, gan kristīgo kaimiņu spēkiem.

Divas reizes taifu valdnieki aicināja Ziemeļāfrikas karapūļus palīdzēt: pēc Toledo krišanas 1085. gadā tika lūgta palīdzība Almoravīdiem, bet pēc Lisabonas krišanas 1147. gadā iejaucās Almohadi. Tā vietā, lai atjaunotu ilgstošu neatkarību taifas, šie ziemeļāfrikas spēki bieži iekaroja un iekļāva taifu teritorijas savās impērijās.

Piemēri un nozīmīgākās taifas

  • Seviļa — viena no dinamiskākajām taifām, kas pirms Almoravīdu iekarošanas spēja iekarot plašākas apkārtnes teritorijas un kļuva par reģiona spilgtu politisku un kultūras centru (Seviļa).
  • Saragosa — ievērojama un ekspansīva taifa, taču tās izaugsmi ierobežoja spiediens no kristīgajām valstīm uz ziemeastiem un austrumiem (Saragosa).
  • Toledo, Badahosa un citas — daudzas no šīm teritorijām agrāk bija kalifāta pierobežas militārie apgabali un pēc centra vājināšanās kļuva par atsevišķām taifām (Toledo, Badahosa).

Kultūra, māksla un zinātnes

Pat politiskās sadrumstalotības apstākļos taifas konkurēja arī kultūras laukā. Emīri centās svaidīt prestižu, piesaistot slavenus dzejniekus, filozofus, tulkus un amatniekus. Šī konkurence veicināja mākslas, dzejas un arhitektūras attīstību, kā arī zinātnes un grāmatu tirgus plaukumu — Andalūzijas pilsētas kļuva par intelektuālu un kultūras centru, kur krustojās arābu, berberu, ebreju un latīņu ietekmes.

Ekonomika un sabiedrība

Ekonomika balstījās uz lauksaimniecību (arūdeņošanu un rīcību ar lauku resursiem), amatniecību, tirdzniecību un pilsētu pakalpojumiem. Daudzas taifas kontrolēja svarīgas tirdzniecības ceļus starp ziemeļiem un dienvidiem, kā arī ostas, kas savienoja Ibēriju ar Ziemeļāfriku un Vidusjūru. Sociāli sabiedrība bija daudzveidīga — musulmaņi, kristieši un ebreji dzīvoja blakus, reizēm sadarbojoties, reizēm cīnoties par ietekmi un resursiem.

Leģs un beigas

Taifu periods beidzās pakāpeniski, kad spēcīgākas ārējas dinastijas (Almoravīdi un vēlāk Almohadi) iekļāva vai iznīcināja atsevišķas taifas, bet daļa teritoriju vēlāk nonāca kristīgo karaļu rokās rekonkistas gaitā. Lai gan politiski taifas bija īslaicīgas un bieži vāja fragmentācija, to kultūras un intelektuālais ieguldījums būtiski ietekmēja Ibērijas vēsturi un Viduslaiku Eiropas kultūras attīstību.