Al-Andalus (Musulmaņu Spānija): vēsture, kultūra un mantojums

Al-Andalus — Musulmaņu Spānijas vēsture, bagātā kultūra un mantojums: Kordova, Granāda, arhitektūra, zinātne un multikulturāla ietekme.

Al-Andalus (arābu: الأندلس) bija arābu nosaukums, ko deva Pireneju pussalas daļām, kuras dažādos laika posmos no 711. līdz 1492. gadam pārvaldīja musulmaņi jeb mauri. Kā politisks apgabals vai apgabali tas bija Umajadu kalifāta, Kordovas kalifāta (929-1031) un, visbeidzot, Kordovas kalifāta taifa (pēcteces) karaļnamu provinces. Lielu daļu savas vēstures, īpaši Kordovas kalifāta laikā, Andalūzija bija slavena ar savu izglītotību, un Kordovas pilsēta kļuva par vienu no vadošajiem kultūras un ekonomikas centriem gan Vidusjūras baseinā, gan islāma pasaulē.

Šī civilizācija bija diezgan attīstīta arhitektūrā un pilsētplānošanā. Mauri bija ļoti bagāti, jo kontrolēja zelta tirdzniecību no Ganas impērijas Rietumāfrikā. Viņi uzcēla daudz skaistu ēku visās viņu kontrolētajās zemēs. Daudzas no viņu lielajām ēkām joprojām atrodas Andalūzijas pilsētās, piemēram, Seviļā, Granadā un Kordovā.

Musulmaņu Spānija bija multikulturāla un salīdzinoši toleranta; līdzās dzīvoja ebreji, kristieši un musulmaņi. Vidusjūras piekrastē dzīvoja arī sakaliba (Eiropas vergu pēcteči). Lai gan sākotnēji šie cilvēki tika ievesti kā vergi, daži no viņiem kļuva par ģenerāļiem (tāpat kā daži mamluki citā kalifātā), un daži ģenerāļi uz īsu laiku kļuva par savu pilsētu (taifas) valdniekiem.

1236. gadā Rekonkista (pakāpeniska kristiešu rekonkista) Kastīlijas Ferdinanda III vadībā nonāca līdz pēdējam atlikušajam islāma cietoksnim - Granādai. Nākamos 256 gadus Granada bija kļuvusi par Kastīlijas vasaļvalsti līdz 1492. gada 2. janvārim, kad Boabdils pilnībā nodeva Granadu Ferdinanda un Izabellas rokās.

Vēstures galvenie posmi

Al-Andalus vēsture sākas 711. gadā, kad berberu un arābu spēki, ko vadīja Tāriqs ibn Zijāds, šķērsoja Gibraltāra šaurumu un ātri pārņēma lielu daļu Pireneju pussalas. Līdz 8. gadsimta sākumam islāma vara bija nostiprināta lielākajā daļā pussalas teritorijas. 8.–10. gadsimtā teritorija piederēja Umajadu dinastijas pārstāvjiem, un 929. gadā Abd ar-Rahmans III Kordovā izveidoja neatkarīgu kalifātu, kas kļuva par politisku, ekonomik­sku un kultūras centru.

1031. gadā Kordovas kalifāts sabruka, sākās taifa perioda sadalīšanās — mazas, bieži savstarpēji karojošas musulmaņu pilsētvalstis. No 11. līdz 12. gadsimtam reģionā iejaucās ziemeļāfrikāņu dynastijas — almoravīdi un vēlāk almohedi —, kas īslaicīgi apvienoja daļu Al-Andalus teritoriju. No 13. gadsimta kristiešu karaļvalstis uzsāka strauju ekspansiju; būtisks pagrieziena punkts bija 1212. gada kauja pie Las Navas de Tolosa, pēc kuras kristiešu spēki sāka ātrāk paplašināt savas teritorijas. Galu galā 1492. gada janvārī pēdējais Nasridu valdnieks Granadā, pazīstams kā Boabdils (Muhamads XII), nodeva pilsētu Kastiļas un Aragonas monarchiem, noslēdzot muslimu politisko klātbūtni pussalā.

Sociālā struktūra un reliģiskā daudzveidība

Al-Andalus bija dinamiska sabiedrība, kurā līdzās musulmaņiem dzīvoja ievērojamas ebreju un kristiešu kopienas. Šādas sadarbības un kultūras mijiedarbības dēļ bieži tiek lietots termins convivencia, taču jāuzsver, ka tas nenozīmē nepārtrauktu harmoniju — notika arī spriedze, diskriminācija un vardarbība. Ebreji un kristieši parasti pildīja dažādas ekonomiskas, intelektuālas un administratīvas funkcijas; dažkārt viņi ieņēma augstus amatus kalifāta vai taifu dārzos.

Zinātne, izglītība un tulkošanas centri

Kordova, Toledo un citas pilsētas bija ievērojami izglītības centri. Bibliotēkas, skolas un universitātes piesaistīja zinātniekus, filozofus un tulkotājus. No Al-Andalus nāca būtiski domātāji un praktiķi, piemēram, filozofs un jurists Ibn Rušds (Averroes) un medicīnas doktors Maimonids (Musa ibn Maimūns), kuru darbi ietekmēja Eiropas skolotājus. Toledo tulkošanas skola bija viens no kanāliem, caur kuru arābu valodā saglabātais Grieķu un antīkās zinātnes mantojums tika tulkots latīņu valodā un nonāca Rietumeiropā, ietekmējot Renesansi un viduslaiku skolu filozofiju.

Arhitektūra, māksla un pilsētplānošana

Al-Andalus arhitektūra pievilka uzmanību ar saviem estētiskajiem risinājumiem: arkas, mozaīkas, dekoratīvā koka un ģeometriskie raksti, ūdens elementu izmantošana pagalmos un dārzos. Piemēri, kas saglabājušies līdz mūsdienām, ir Lielā mošeja Kordovā (Mezquita), Granadas Alhambra un Seviļas Alcázar. Mauru pilsētās parasti ir šauras ieliņas, pagalmi ar avotiem un efektīva sadzīves ūdensapkare.

Ekonomika un tehnoloģijas

Ekonomika balstījās uz lauksaimniecību, amatniecību, tirdzniecību un nodokļiem. Mauri ieviesa un uzlaboja apūdeņošanas sistēmas (acequias), izplatīja jaunas kultūras — citrusaugļus, rīsus, sīrupu un cukurniedres — un attīstīja kokvilnas, zīdu, keramikas un metālapstrādes ražošanu. Tirdzniecība savienoja Andalūziju ar Magrebu, Āfriku, Vidusjūru un tālāk ar Tuvajiem Austrumiem, nodrošinot plūsmu dārgmetālu, tekstilizstrādājumu un preču.

Māksla, literatūra un mūzika

Al-Andalus bija bagāta dzejas un literārās tradīcijas vieta, kur attīstījās arābu andalūziešu dzeja, kā arī poētiskās formas, kas ietekmēja gan arābu, gan ebreju un kristiešu autorus. Mūzika apvienoja rietumu un austrumu motīvus, veidojot īpašu andalūziešu muzikālo tradīciju, kas ietekmēja arī vēlākos ibēriešu iemūžinājumus, piemēram, flamenco izcelsmes elementus.

Sabiedriskās attiecības un verdzība

Al-Andalus sabiedrībā pastāvēja vergu un brīvā darba attiecības; vergi (tostarp sakalibi — eiropiešu izcelsmes vergi) dažkārt kļuva par ietekmīgiem militārajiem vadītājiem vai administratīviem amatu ieņēmējiem. Tā kā sabiedrība bija daudzpusīga, pastāvēja iespējas sociālai mobilitātei, taču arī hierarhiskas un reliģiskas tiesības radīja ierobežojumus daudzām grupām.

Sabrukums un mantojums

Politiskā vienotība Al-Andalus beidzās pakāpeniski — 11. gadsimtā sākās taifu sadalīšanās, vēlāk sekoja ziemeļāfrikāņu iejaukšanās un kristiešu paplašināšanās. Lai arī politiski mauru varas beigas iezīmē 1492. gada Granadas krišana, kultūras ietekme saglabājās dziļa un daudzveidīga. No Al-Andalus nāca tehniskie risinājumi, lauksaimniecības inovācijas, arhitektoniski stili un intelektuāls mantojums, kas spēcīgi ietekmēja viduslaiku Eiropu.

Nomācot situācijas pabeigšanu, ir svarīgi pieminēt arī dramatiskos sociālos procesus pēc 1492. gada: ebreju izraidīšana 1492. gadā, spiediens kristietot musulmaņus (kas kļuva par moriskajiem) un vēlāk morisko izraidīšana 1609.–1614. gados. Šie notikumi pabeidza daļu no multikulturālās sabiedrības, kas bija raksturīga Al-Andalus vairāku gadsimtu garumā.

Vēsturiskā nozīme

Al-Andalus darīja iespējamu nozīmīgu kultūru, zināšanu un tehnoloģiju apmaiņu starp islāma pasauli, kristīgo Eiropu un Ziemeļāfriku. Arābu valodas ietekme palikusi spēcīga — spāņu valodā ir simtiem vārdu ar arābu izcelsmi (piemēram, acequia, azúcar, algoritmo/algoritmo, almohada, alfombra u.c.). Al-Andalus mantojums ir gan materiāls (būves, ierīces, lauksaimniecības sistēmas), gan intelektuālais (tulkojumi, medicīnas un filozofiskie teksti), kas joprojām ietekmē mūsdienu kultūru un zināšanas.

Jautājumi un atbildes

J: Kā arābu valodā sauca Pireneju pussalas daļas, kuras pārvaldīja musulmaņi?

J: Kas bija daži no musulmaņu Spānijas valdniekiem?

J: Kas padarīja musulmaņu Spāniju slavenu ar izglītību?

J: Kā mauri kļuva bagāti?

J: Kādi iedzīvotāji dzīvoja Vidusjūras piekrastes tuvumā šajā laika posmā?

J: Kad Boabdils nodeva pilnīgu kontroli pār Granadu Ferdinandam un Izabellai?

Meklēt pēc burta