Mohandas Karamčands Gandijs (hindi: मोहनदास करमचन्द गांधी; gudžarati: મોહનદાસ કરમચંદ ગાંધી; sindhi:محاتما گاندهي; dzimis 1869. gada 2. oktobrī Porbandarā, Džamnagaras princistātā — miris 1948. gada 30. janvārī) bija nacionālisma līderis britu pārvaldītajā Indijā. Viņu biežāk dēvē par Mahatmu Gandiju; mahatma ir gods vārds, kas sanskritā nozīmē "dižā dvēsele" vai "cienījamais". Pirmo reizi viņu tā nosauca 1914. gadā Dienvidāfrikā, un nosaukums vēlāk plaši sāka lietoties Indijā. Indijā viņu dēvē arī par Bapu (gudžarati valodā "tēvs", "papa"). Pilns vārds ir Mohandas Karam Čand Gandijs.

Kopš 1948. gada viņš uzskatāms par tautas mocekli. Rabindranats Tagore palīdzēja popularizēt Mahatmas titulu, ar kuru Gandiju bieži sauca viņa dzīves laikā.

Gandijs bija viens no svarīgākajiem līderiem Indijas neatkarības kustībā. Viņš bija nevardarbīgs aktīvists, kurš vadīja neatkarības kustību, izmantojot nevardarbīgu protestu un pilsonisko nepaklausību kā galvenās metodes.

Agrīnā dzīve un izglītība

Gandijs dzimis mercantu ģimenē; viņa tēvs Karamčands bija Porbandaras dižkunigunda–ministrs, māte Putlibai bija dziļi reliģiska. 1888. gadā viņš devās uz Londonu, lai studētu tiesības un 1891. gadā ieguva advokāta kvalifikāciju. Pēc atgriešanās Indijā viņš īsu laiku mēģināja darbu kā jurists, taču gūto panākumu bija maz.

Darbs Dienvidāfrikā un satyagraha attīstība

1893. gadā Gandijs devās uz Dienvidāfriku, kur pārstāvēja Indijas tirgotāju intereses. Tur viņš pieredzēja sistemātisku rasu diskrimināciju — tiesību ierobežojumus, segregāciju un pazemošanu. Dienvidāfrikā viņš sāka organizēt Indijas imigrantu kopienu un izstrādāja savu politiskās cīņas metodi, kuru sauca par satyagraha — "patiesības spēks" vai "nevardarbīga pretošanās". Šo laiku uzskata par izšķirošu, jo tur radās viņa pārliecība, ka nemierus var vadīt bez vardarbības, pārliecinot pretiniekus, nevis sakaujot viņus.

Atgriešanās Indijā un neatkarības kustības vadīšana

Gandrīz pēc divdesmit gadiem Dienvidāfrikā Gandijs atgriezās Indijā 1915. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara situācija Indijā mainījās, un Gandijs drīz kļuva par centrālu figūru reformas un neatkarības kustībās. Viņa galvenie kampaņu posmi bija:

  • Neatkarības nepaklausības un nepretestības kampaņas — 1919.–1922. gadā Gandijs vadīja Pretbritu nepakļaušanās kustību pēc Džalljanavalas masakras, un vēlāk 1920. gadā aicināja uz boikotu britu iestādēm, skolām un preču importa ierobežošanu.
  • Civilās nepaklausības un Sāls maršs (Dandi) 1930. gadā — garā, simboliskā gājienā viņš protestēja pret britu sāls monopolu, demonstrējot, ka Indijai nav jāpakļaujas britu likumiem, kuri liedza pašu iedzīvotājiem ražot un rakt sāli.
  • "Quit India" kampaņa 1942. gadā — Otrā pasaules kara laikā Gandijs un Indijas Nacionālā kongresa prasīja tūlītēju britu aiziešanu; šī kampaņa noveda pie plašām arestiem un vardarbības vietām, kur Gandijs tomēr uzstāja uz nevardarbību kā galveno līdzekli.

Filozofija, dzīvesveids un metodes

Gandija doktrīna balstījās uz ahimsa (nevardarbība) un satyagraha. Viņš uzsvēra morāli un ētiku kā politiskās cīņas pamatu — panākumu drošākais ceļš esot caur patiesību, pašdisciplīnu un personīgu upuri. Gandijs dzīvoja ļoti pieticīgi: nēsāja vienkāršus, paša izšūtas auduma apģērbus (khadi), atbalstīja vietējo amatniecību un urboņa lietošanu kā simbolu ekonomiskai neatkarībai. Viņš arī bieži izmantoja badošanās kā protesta vai savaldīšanas līdzekli, lai apkarotu vardarbības tendences starp atbalstītājiem vai pārkāpumus no viņa puses.

Aresti un starptautiskā ietekme

Gandijs tika vairākkārt arestēts un pavadīja daudzus gadus cietumā. Viņa taktika iedvesmoja citus līderus visā pasaulē — piemēram, Martins Luters Kings juniors, Neils Mandelā (Nelson Mandela) un citi civilās tiesību cīnītāji pārtvēra nevardarbīgas pretošanās paņēmienus. Gandijs arī vairākas reizes tika virzīts Nobela prēmijai miera jomā, bet prēmiju nekad neguva.

Slepkavība un mantojums

Gandijs tika nogalināts 1948. gada 30. janvārī Ņūdelhi laikā, kad viņš devās uz lūgšanu; slepkava bija hindutva ekstrēmists Nathurams Godse. Pēc nāves Gandijs kļuva par simbolu nevardarbības, morālās autoritātes un Indijas cīņas par neatkarību. Viņa mantojums dzīvo gan Indijas konstitūcijā un politiskajā domā, gan globālajā pilsoniskajā nepaklausībā un cilvēktiesību kustībās.

Gandija dzīve un mācības paliek sarežģītas un daudzslāņainas — viņš bija gan reliģisks un askētisks, gan politiski radošs līderis, kura metodes mainīja moderna protesta praksi. Viņa dzimšanas dienu, 2. oktobri, Indijā atzīmē kā Gandhi Jayanti, un daudzi pasaules līderi joprojām atsaucas uz viņa idejām par taisnīgumu, pakļaušanos patiesībai un nevardarbību.