Suleimans I (Kanuni) — Osmaņu sultāns, 'Lieliskais' un likumdevējs (1520–1566)
Suleimans I jeb Suleimans I (1494. gada 6. novembris – 1566. gada 5./6. septembris) bija desmitais Osmaņu impērijas sultāns. Viņš kļuva par sultānu 26 gadu vecumā un valdīja 46 gadus — no 1520. līdz 1566. gadam, kas ir garākais valdīšanas periods starp visiem Osmaņu sultāniem. Rietumos viņš ir plaši pazīstams kā Suleimans Lieliskais, bet islāma pasaulē bieži dēvē par Likumdevēju (turku valodā Kanuni, arābu valodā: القانونى, al-Qānūnī), jo viņa valdīšanas laikā tika sistematizēta un paplašināta Osmaņu tiesību sistēma. Viņa valdīšanas laikmets iezīmējās gan ar plašu teritoriālu paplašināšanos, gan ar nozīmīgām iekšpolitiskām un kultūras pārmaiņām.
Biogrāfija un personīgā dzīve
Suleimans bija sultāna Selima I dēls. Viņa personīgajā dzīvē īpašu ietekmi uz politiku un varas dalīšanu ieguva viņa sieva Hürrem Sultan (Rokselana), kas kļuva par pirmo oficiālo sultāna sievu Osmaņu vēsturē un kuras ietekme veicināja intrigas pēc troni mantošanas. No Suleimana bērniem pēctecību nodrošināja viņa dēls Selims II, kurš arī kļuva par nākamo sultānu. Suleimans uzturēja tuvas attiecības arī ar saviem augstākajiem amatpersonām — īpaši ar vilkmi par ikdienas administrācijas līderi, grandvizi͡ru (piemēram, Ibrahimu Pašu, kura vēlāk tiešām tika izpildīts), un radīja centralizētu pārvaldību, kas stiprināja centrālo varu.
Kari un ārpolitika
Suleimana valdīšanas laikā Osmaņu impērija paplašinājās gan Eiropā, gan Āzijā un Āfrikā. Viņš vadīja vairākus nozīmīgus militāros karus — īpaši pret Habsburgu un Ungārijas karaļvalsti — kā arī izvērsa jūras varu Vidusjūras reģionā un nostiprināja kontroli pār daļu Ziemeļāfrikas piekrastes teritoriju. No svarīgākajiem militārajiem notikumiem var minēt:
- 1521. gada Beļgradas (Belgrade) iekarošana, kas atvēra ceļu uz Eiropu;
- 1522. gada Rodas sala (Rhodes) iekarošana, kas nostiprināja osmaņu jūrdominanci reģionā;
- 1526. gada Mohāčas kauja, kurā Osmaņi sakāva Ungāriju un kuras sekas noveda pie Habsburga — Osmaņu saskarsmes un saspīlējuma Eiropā;
- 1529. gada un 1532. gada mēģinājumi ieņemt Vīni — 1529. gada aplenkums bija īpaši simbolisks kā Osmaņu ekspansijas virsotne uz ziemeļiem;
- cīņas ar Safavīdu Persiju, tajā skaitā vidusāzijas ekspedīcijas un 1534. gada Bagdādes iekarošana;
- jūras cīņas un sadarbība ar Franciju (t.s. franču–osmaņu alianse pret Habsburgiem) — sadarbība ar Francijas karali Fransuā I sniedza politisku līdzsvaru pret Habsburgiem;
- 1566. gada Szigetvāra aplenkums, kurā Suleimans mira — viņa nāve notika kampaņas laikā, bet ziņas par to tika slēptas līdz uzvarai.
Iekšpolitika un tiesību reformas
Suleimana dēļ viņa tiesību akti saņēma papildinājumus, kas paplašināja un sakārtoja valsts normatīvo bāzi — tas pamato viņa titulu Kanuni (likumdevējs). Kanuni parasti attiecināmi uz sultāna izdotajām kanun (likumdošanas) normām, kas funkcionēja paralēli islāma likumiem (šerija), risinot administratīvas, nodokļu un militāras organizācijas jautājumus. Svarīgākie aspekti:
- nodokļu un zemes tiesību regulējumi (timar sistēmas nostiprināšana un kontrole);
- administratīvā centralizācija un ierēdniecības nostiprināšana;
- tiesu un krimināllikumu sakārtošana, kur Kanun papildināja reliģiskos likumus, lai nodrošinātu valsts funkcionējošu pārvaldību plašā impērijā.
Kultūra, arhitektūra un valdības atbalsts mākslām
Suleimans aktīvi atbalstīja mākslas, literatūras un arhitektūras attīstību. Viņa laika Ostmāņu kultūras uzplaukums bieži tiek saukts par “zelta laikmetu”. Ievērojams ieguldījums arhitektūrā bija sadarbojoties ar slaveno galvenā arhitekta Mimar Sinan, kura projektēšanas darbi ietver slaveno Süleymaniye mošeju Stambulā un daudzus citus mehānismus. Suleimana patronāža izpaudās arī grāmatu, dzejnieku un tulkotāju atbalstā, kā arī tiesību tekstu un valsts arhīvu sakārtošanā.
Mantojums un vērtējums
Suleimana valdīšana atstāja ilgstošas pēdas: impērija sasniedza politisku, militāru un kultūras virsotni, tiesību sistēma kļuva strukturētāka, un impērijas iekšējā organizācija tika nostiprināta. Tajā pašā laikā Suleimana laikmets nav bijis brīvs no nežēlīgām iekšējām intrīgām — piemēram, princa Mustafas izpildes jautājums un dažādu amatpersonu likteņi atgādina par jaudas mehānismiem un varas saglabāšanas cenu.
Suleimans mira 1566. gada septembrī kampaņas laikā pie Szigetvāras; viņa kapa vieta atrodas Stambulā, pie Süleymaniye kompleksa. Viņa nākšana pie varas, ilga valdīšana un plašā likumdošanas un kulturālā ietekme nodrošina, ka viņš tiek atcerēts gan kā Suleimans Lieliskais, gan kā Kanuni — līderis, kura valdīšanas laiks būtiski ietekmēja Osmaņu impērijas attīstību un tās lomu pasaules vēsturē.
