Lībija — Ziemeļāfrikas valsts: fakti, ģeogrāfija un vēsture
Atklāj Lībiju — Ziemeļāfrikas valsti: svarīgākie fakti, ģeogrāfija, vēsture, kultūra un praktiski ceļojumu padomi.
Lībija (arābu: ليبيا Lībyā, berberu: ⵍⵉⴱⵢⴰ Libya), oficiāli Lībijas valsts, ir valsts Ziemeļāfrikā. Tā robežojas ar Vidusjūru ziemeļos, Ēģipti austrumos, Sudānu dienvidaustrumos, Čadu un Nigēru dienvidos un Alžīriju un Tunisiju rietumos. Tās platība ir aptuveni 1 759 540 kvadrātkilometru (gandrīz 1,8 miljoni km²), padarot to par 17. lielāko valsti pasaulē.
Īsi fakti
- Galvaspilsēta: Tripoli (Tripolī)
- Pilsētas: Bengazi, Misrata, Sabha u. c.
- Valodas: arābu (oficiālā), berberu valodas un citas vietējās valodas
- Reliģija: pārsvarā islāms (sunīti)
- Ekonomika: būtiski atkarīga no naftas un gāzes ieguves
- Apmēram iedzīvotāju skaits: ap 6–7 miljoni (aizvien mainīgs pēc demogrāfiskām un politiskām pārmaiņām)
Ģeogrāfija un daba
Lībija ir galvenokārt tuksnesaina valsts; liela daļa teritorijas atrodas Sahāras tuksnesī. Piekrastes josla pie Vidusjūras ir salīdzinoši šaura, bet tur atrodas lielākās pilsētas un lauksaimniecības zemes. Nozīmīgākie ģeogrāfiskie elementi:
- Sahāras tuksnesis ar smiltāju plato un oāzēm (piem., Fezzan reģions dienvidos).
- Vidusjūras piekraste ar ostām un līčiem — piekraste ir vissvarīgākā ekonomiskā zona.
- Akmeņainas plato, sāļu līdzenumi un reģionālās augstienes.
Klimats
Piekrastei raksturīgs Vidusjūras klimats ar siltām, mitrām ziemām un karstām, sausām vasarām. Iekšzemē valda sauss tuksneša klimats: ļoti lieli diennakts un sezonāli temperatūras svārstības, retas un neregulāras nokrišņu epizodes.
Iedzīvotāji un valodas
Lībijā dzīvo dažādas etniskās grupas: pārsvarā arābi, bet ir arī berberu kopienas (tostarp Amazigh), Tebu un Tuaregu mazākumtautības. Arābu valoda ir galvenā valoda, bet berberu valodas un reģionālās valodas tiek saglabātas vietējā kultūrā. Valsts iedzīvotāju blīvums ir vislielākais piekrastē; iekšzemē, īpaši Sahārā, apdzīvotība ir zema.
Vēsture — īss pārskats
Lībija ir ar bagātu un daudzslāņainu vēsturi. Svarīgākie posmi:
- Senatnē piekrastes teritorijas bija daļa no feniķiešu, grieķu un romiešu tirdzniecības ceļiem — šeit atrodas labi saglabājušās romiešu pilsētas, piemēram, Leptis Magna un Sabratha, kas ir UNESCO pasaules mantojuma objekti.
- Viduslaikos teritoriju ietekmēja arābu islāma izplatība un vēlākos gadsimtos Osmāņu impērija.
- 20. gs. sākumā Lībija kļuva par Itālijas koloniju (1911–1943), pēc Otrā pasaules kara — Līguma un ANO procesiem, un 1951. gadā tika pasludināta par neatkarīgu karalisti.
- 1969. gadā Muammars Kaddafi veica apvērsumu, un viņa vadībā valsts piedzīvoja vairāk nekā četrdesmit gadu autoritāru režīmu, kas beidzās ar 2011. gada sacelšanos un pilsoņu karu.
- Pēc 2011. gada Lībiju skāra ilgstošs politisks un militārs konflikts starp dažādām frakcijām, kas ietekmēja valsts vienotību, ekonomiku un drošību. Kopš tā laika ir bijušas starptautiskas mēģinājumu veidot vienotu valdību, bet situācija joprojām ir sarežģīta.
Politika un pārvaldība
Politiskā situācija pēcdiktatūras periodā ir sarežģīta un nestabila. Valstu pārvalde ir bijusi fragmentēta starp dažādiem vietējiem, reģionāliem un militāriem spēkiem. Starptautiskas organizācijas, tostarp ANO, ir iesaistītas dialoga un demokrātiskā procesa atjaunošanā. Administratīvi valsts tiek dalīta rajonos/distrikts (shabiyat) un reģionos; precīza iedalījuma prakse un nosaukumi ir mainījušies atkarībā no valsts iekšējās politikas.
Ekonomika
Nafta un dabasgāze ir galvenie valsts ienākumu avoti; Lībija ir viena no nozīmīgākajām naftas eksportētājām valstīm Āfrikā. Naftas ieguve ietekmē iekšējo budžetu, valūtu un ārējo tirdzniecību. Politiskā nestabilitāte, bojātas iekārtas un infrastruktūra, kā arī drošības problēmas ievērojami ietekmē ražošanas apjomu un investīcijas.
Arī tūrisms (piemēram, arheoloģiskie pieminekļi), zvejniecība un lauksaimniecība (ierobežota, galvenokārt piekrastē) ir ekonomikas nozares, taču tās nevar konkurēt ar enerģētikas sektoru apjomu ziņā.
Sociālās problēmas un mobilitāte
Politiskā krīze ir radījusi sociālas ietekmes: iekšējie pārvietotie iedzīvotāji, bēgļi un humanitārās vajadzības, veselības un izglītības sistēmu ierobežojumi. Darba iespējas bieži ir ierobežotas un ekonomiskā nevienlīdzība ir izteikta.
Kultūra un mantojums
Lībija saglabā bagātu kultūras mantojumu, kas ietver feniķiešu, romiešu, arābu un berberu ietekmes. Romiešu pilsētas Leptis Magna un Sabratha ir nozīmīgi arheoloģiskie objekti. Tradicionālā mūzika, amatniecība, kuplā viesmīlība un kulinārija atspoguļo valsts multikulurālo raksturu. Islams būtiski ietekmē sabiedrības tradīcijas un ikdienu.
Ceļošana un drošība
Ceļošana uz Lībiju bieži tiek ieteikta ar piesardzību vai tiek ierobežota vairumu valstu ārlietu dienestu sakarā ar drošības risku, bruņotu konfliktu un terorisma draudiem. Ja ir plānota ceļošana, nepieciešams rūpīgi sekot oficiālajiem ceļošanas padomiem, nodrošināt nepieciešamās vīzas un sazināties ar vietējiem dienestiem.
Nākotnes izredzes
Lībijas atveseļošanās ir saistīta ar politiskas stabilitātes atjaunošanu, naftas ieguves un infrastruktūras atjaunošanu, tiesiskuma nostiprināšanu un starptautisku atbalstu. Ja tiks panākta ilglaicīga vienošanos starp galvenajiem politiskajiem spēkiem, pastāv potenciāls ekonomiskai un sociālai atlabšanai, izmantojot valsts resursus un kultūras mantojumu.
Šis pārskats sniedz pamatinformāciju par Lībiju — valsti ar sarežģītu vēsturi un nozīmīgu ģeopolitisku lomu Ziemeļāfrikā. Lai iegūtu detalizētāku informāciju par konkrētiem tematiem (demogrāfija, naftas ieguves dati, pašreizējā politiskā situācija), ieteicams skatīt aktuālu informāciju no uzticamiem avotiem un starptautiskām organizācijām.
Ģeogrāfija
Lībijas robežas robežojas ar Ēģipti, Sudānu, Čadu, Alžīriju, Nigēru un Tunisiju. Uz ziemeļiem atrodas Vidusjūra. Lībijas galvaspilsēta ir Tripoli, kas ir osta pie jūras. Tripolē dzīvo aptuveni viens miljons cilvēku. Lībijas platība ir aptuveni 1 760 000 km 2(679 540 km²).
Lībijas augstākais punkts ir Bikku Bitti 2267 m virs jūras līmeņa, bet zemākais punkts ir Sabkhat Ghuzayyil -47 m zem jūras līmeņa. Lielākā daļa valsts teritorijas ir līdzena, ar plašiem līdzenumiem. Tā kā tā ir ļoti sausa, tikai 1,03 % zemes ir piemērota lauksaimniecībai.
Apkārt Tripolijai esošo teritoriju sauc par Tripolitāniju, un osmaņu okupācijas laikā tā bija visattīstītākā.
Kirenaika ir ziemeļaustrumu piekrastes teritorija. To no Tripolitānijas atdala Sirtas līcis. To nosauca grieķi, kas 630. gadā p. m. ē. uzcēla Cirēnas pilsētu. Tajā ietilpst Tobrukas un Bengāzī pilsētas.
Fezzāna ir tuksnešains apgabals Lībijas dienvidrietumos, ko itāļi 1912. gadā padarīja par Tripoles sastāvdaļu. Pēc kara šo teritoriju pārvaldīja Francija, kas vēlējās to pievienot savai impērijai.
Cilvēki
Lībijas iedzīvotāju skaits 2011. gadā bija aptuveni 6 597 960. Tas nav liels skaits valstij, kurai ir tik liela teritorija, tāpēc iedzīvotāju blīvums Lībijā ir zems. Tas ir tāpēc, ka liela daļa Lībijas teritorijas atrodas Sahāras tuksnesī. Lielākā daļa Lībijas iedzīvotāju dzīvo pilsētās piekrastē. Lībijas iedzīvotājus sauc par lībiešiem.
Lībieši lielākoties ir arābi, taču daudzi ir berberi - grupa, kurā ietilpst Ziemeļāfrikas nomadu tuaregi. Aptuveni 95 % lībiešu ir arābu berberu izcelsmes. Gandrīz visi lībieši ir sunnītu musulmaņi.
Apgabali
Kopš 2007. gada Lībija ir sadalīta 22 apgabalos.
| Arābu valodā | Transliterācija | Pop (2006) | Zemes platība (km2 ) | Numurs |
|
| البطنان | Butnan | 159,536 | 83,860 | 1 | |
| درنة | Derna | 163,351 | 19,630 | 2 | |
| الجبل الاخضر | Jabal al Akhdar | 206,180 | 7,800 | 3 | |
| المرج | Marj | 185,848 | 10,000 | 4 | |
| بنغازي | Bengāzī | 670,797 | 43,535 | 5 | |
| الواحات | Al Wahat | 177,047 | 6 | ||
| الكفرة | Kufra | 50,104 | 483,510 | 7 | |
| سرت | Sirtā | 141,378 | 77,660 | 8 | |
| مرزق | Murzuq | 78,621 | 349,790 | 22 | |
| سبها | Sabha | 134,162 | 15,330 | 19 | |
| وادي الحياة | Wadi al Hayaa | 76,858 | 31,890 | 20 | |
| مصراتة | Misrata | 550,938 | 9 | ||
| المرقب | Murqub | 432,202 | 10 | ||
| طرابلس | Tripoli | 1,065,405 | 11 | ||
| الجفارة | Jafara | 453,198 | 1,940 | 12 | |
| الزاوية | Zawiya | 290,993 | 2,890 | 13 | |
| النقاط الخمس | Nuqat al Khams | 287,662 | 5,250 | 14 | |
| الجبل الغربي | Jabal al Gharbi | 304,159 | 15 | ||
| نالوت | Nalut | 93,224 | 16 | ||
| غات | Ghat | 23,518 | 72,700 | 21 | |
| الجفرة | Jufra | 52,342 | 117,410 | 17 | |
| وادي الشاطئ | Wadi al Shatii | 78,532 | 97,160 | 18 |
Pilsētas
- Tripoli
- Bengāzī
- Al Bayda
- Misratah
- Tobruka
Lībijas karte
Itāļu stila ēkas Tripolē
Ekonomika
Nafta Lībijā tika atklāta 1958. gadā, un tā veido aptuveni 95% valsts eksporta ienākumu. Nafta veido aptuveni 25% no Lībijas IKP. Cits eksports ir dabasgāze, sāls, kaļķakmens un ģipsis. Tā kā liela daļa valsts teritorijas ir tuksnesis, Lībijai aptuveni 75 % pārtikas ir jāimportē. Tā audzē kviešus, miežus, olīvas, dateles, citrusaugļus, zemesriekstus, sojas pupiņas un daudzus dārzeņus. 1984. gadā sāka būvēt 3862 km garu cauruļvadu, pa kuru pazemes ūdens no Sahāras tiek novadīts uz piekrastes apgabaliem apūdeņošanai. Tiek lēsts, ka cauruļvada izbūvei būs vajadzīgi 25 gadi, un tā izmaksas ir aptuveni 25 miljardi ASV dolāru. To sauc par Lielo mākslīgo upi, un tā ir lielākā ūdenssaimniecības attīstības shēma pasaulē.
Lībijas naudu sauc par Lībijas dināru. Tas tika izveidots 1971. gadā, lai aizstātu veco naudu - Lībijas mārciņu. Vienā dinārā ir 1000 dirhamu. Dināri ir naudas nosaukums daudzās islāma valstīs. Nosaukums cēlies no senās romiešu monētas - denāra.
Politika un vēsture
Lībiju veido trīs reģioni - Tripolitānija, Kirenaika un Fezzāna. Tripolitānija ir apgabals ziemeļrietumu piekrastē, ko kādreiz sauca par Tripoles karalisti. Tajā valdīja turki no Osmaņu impērijas. ASV 1805. gadā uzsāka karu ar Tripoles karalisti pirātisma problēmu dēļ Vidusjūrā. ASV bija atteikušās maksāt turku valdniekiem lielāku "aizsardzības" naudu.
1911.-1912. gada Itālijas un Turcijas kara laikā Tripolitāniju un Kirenaiku ieņēma itāļi. Kara iemesls bija Itālijas kolonijas izveide. Viņi apgalvoja, ka šī teritorija kādreiz bijusi daļa no Romas impērijas un piederējusi Itālijai. Itāļi bija pirmā valsts, kas 1911. gadā, uzbrūkot Tripolei, izmantoja lidmašīnas bumbu nomešanai.
Daudzi tūkstoši itāļu kolonistu pārcēlās uz Lībiju, lai izveidotu uzņēmumus un saimniecības, kas piegādātu pārtiku un produktus Itālijai un tās impērijai.Lībiešiem ar varu tika atņemta daļa viņu zemes Kirenaikā, un aptuveni 70 000 cilvēku gāja bojā kaujās, nomira badā vai tika iznīcināti briesmīgās 1918. gada epidēmijas (tā sauktās "spāņu gripas") dēļ. Daudzi tūkstoši aizbēga uz Ēģipti, bet drīz vien atgriezās atpakaļ, kad jaunais Itālijas gubernators Italo Balbo sāka draudzīgi izturēties pret arābiem.
20. gadsimta 30. gadu beigās Itālijas Lībija piedzīvoja milzīgu attīstību, izveidojot jaunus dzelzceļus, ostas, slimnīcas, lidostas, lidostas, ceļus. Tajos gados uzplauka lauksaimniecības ekonomika, pateicoties daudzu desmitu jaunu ciematu izveidei itāļu un arābu lauksaimniekiem. Pie Tripoles pat notika starptautiskas autosacīkstes (Grand Prix of Tripoli ).
Liela daļa Otrā pasaules kara Ziemeļāfrikas kampaņas tika izcīnīta Lībijā, tostarp Tobrukas kauja. Briti ieņēma Tripolitāniju 1942. gadā un pārvaldīja to līdz 1951. gadam.
Lībijas Apvienotā Karaliste
Pēc Otrā pasaules kara Lībijas reģionus pārvaldīja Lielbritānijas un Francijas militārie gubernatori. 1951. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija Lībiju pasludināja par neatkarīgu valsti - Lībijas Apvienoto Karalisti. Tai bija jābūt konstitucionālai monarhijai, kurā valdīja karalis Idris I un viņa pēcteči. Idris (Muhameds Idris bin Muhameds al-Mahdi as-Senusi) (1890. gada 13. marts - 1983. gada 25. maijs) bija Kirenaikas emīrs, bet 1922. gadā devās trimdā uz Ēģipti. Kara beigās viņš atgriezās kā emīrs ar Lielbritānijas atbalstu. Viņu lūdza arī par Tripolitānijas emīru. Viņam izdevās apvienot šos trīs reģionus, un 1951. gada 24. decembrī viņš kļuva par Lībijas Apvienotās Karalistes karali.
Lībijas problēmas bija milzīgas. Valsts bija nabadzīga, tai bija maz eksportējamu preču. Tikai 250 000 cilvēku prata lasīt. Lībijā bija tikai 16 augstskolu absolventi, nebija lībiešu ārstu, inženieru, farmaceitu vai mērnieku. Apvienoto Nāciju Organizācija lēsa, ka 10 % iedzīvotāju bija akli no acu slimībām, jo īpaši traheomas. Idris bija reliģisks līderis, kas īpaši neinteresējās par valdības lietām. Viņa valdība tika uzskatīta par korumpētu un neko nedarīja, lai novērstu pieaugošo arābu nacionālismu, kas 1952. gadā Ēģiptē pie varas bija atvedis Naseru. Kad tika atklāta nafta, Lībija kļuva par vienu no lielākajām naftas ieguves valstīm pasaulē. Daudzi lībieši uzskatīja, ka Kirenaika saņem vairāk naftas naudas nekā pārējā valsts daļa. Liela daļa no naftas iegūtās naudas nonāca arī aizjūras uzņēmumos.
Lībijas Arābu Republika
1969. gada 1. septembra agrā rītā grupa militāro virsnieku ar valsts apvērsumu pārņēma valdību. Par armijas štāba priekšnieku tika iecelts pulkvedis Muamars Kadafi. No 1970. līdz 1972. gadam viņš bija premjerministrs. Viņš uzsāka politisko sistēmu ar nosaukumu "Trešā universālā teorija". Tā ir sociālisma un islāma sajaukums, kas balstās uz cilšu valdību. To bija paredzēts ieviest pašai Lībijas tautai unikālā "tiešās demokrātijas" formā. Kadafi to sauca par "džamahīriju".
Daži no viņa pirmajiem pasākumiem bija naftas kontroles atgūšana un atlikušo itāļu kolonistu nosūtīšana atpakaļ uz Itāliju. Viņš arī slēdza amerikāņu ASV gaisa spēku bāzi.
Lielā sociālistiskā Lībijas Tautas Lībijas Arābu Džamahīrija
1977. gadā Lībija kļuva par "Al-Jamahiriya al-`Arabiyah al-Libiyah ash-Sha`biyah al-Ishtirakiyah al-Uzma". Angļu valodā šis nosaukums nozīmē "Lielā sociālistiskā tautas Lībijas Arābu Džamahīrija".
Lībija tika apsūdzēta pret Rietumiem vērstu grupējumu sponsorēšanā. Kadafi atklāti atbalstīja tādas neatkarības kustības kā Nelsona Mandelas Āfrikas Nacionālais kongress, Palestīnas atbrīvošanas organizācija, Īrijas republikāņu armija, Polisario fronte (Rietumsahāra) un citas. Šī iemesla dēļ tika negatīvi ietekmētas Lībijas ārējās attiecības ar vairākām rietumvalstīm, un tas kļuva par iemeslu ASV 1986. gadā bombardēt Lībiju. Kadafi izdzīvoja pēc bombardēšanas, ASV rīcību nosodīja daudzas valstis un ANO Ģenerālā asambleja.
Lībija ir arī piegādājusi ieročus un naudu Īrijas republikāņu armijai tās cīņā ar Lielbritānijas valdību Ziemeļīrijā. Kadafi nodibināja labas attiecības ar revolucionāro Kolumbijas marksisma-ļeņinisma partizānu grupējumu FARC. Tika veiktas arī tādas darbības kā Lībijas ieguldījums Folklendu karā, kad Kadafi Argentīnas valdībai bija piegādājis 20 palaišanas iekārtas, 60 raķetes SA-7, ložmetējus, mīnmetējus un mīnas. Lībijai tika piedēvēta loma Pan Am lidmašīnas 103. reisa lidmašīnas uzspridzināšanā virs Lokerbijas, Skotijā, 1988. gadā un Francijas UTA lidmašīnas 772. reisa lidmašīnas uzspridzināšanā 1989. gadā, lai gan izmeklēšanā netika atrasti pierādījumi, kas liecinātu par Lībijas lomu.
1992. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija ieviesa ekonomiskās sankcijas pret Lībiju. Šīs sankcijas liedza citām valstīm pārdot ieročus, ieguldīt naudu vai pat ļaut saviem iedzīvotājiem apmeklēt Lībiju. Pēc sešām dienām, kad ASV bija sagūstījušas Irākas Sadamu Huseinu, Kadafi atteicās no Lībijas masu iznīcināšanas ieroču programmām un atzinīgi novērtēja starptautiskās inspekcijas, lai pārbaudītu, vai viņš pildīs savas saistības. Kadafi teica, ka cer, ka citas valstis sekos viņa piemēram. Tajā pašā gadā ANO atcēla sankcijas. Kadafi atrisināja Lokerbijas aviokatastrofas jautājumu, izmaksājot 2,7 miljardus ASV dolāru upuru ģimenēm. Lībijas premjerministrs Šukri Ghanems intervijās sacīja, ka Kadafi "maksā cenu par mieru" ar Rietumiem, un izteica pieņēmumu, ka Lībijai šajā lietā nav bijusi nekāda loma. Apvienoto Nāciju Organizācijas novērotāji atzina šādu paziņojumu un apšaubīja visu šo jautājumu.
Kadafi arī centās nodibināt normālas attiecības ar citām valstīm. Rietumeiropas valstu vadītāji un daudzas darba un tirdzniecības delegācijas varēja apmeklēt valsti. Viņš pirmo reizi 15 gadu laikā apmeklēja Rietumeiropu, kad 2004. gada aprīlī devās uz Briseli. Viņš atkal atjaunoja saites ar Krieviju, kas kopš Padomju Savienības sabrukuma bija palikušas dīkstāvē.
Līdz 2010. gadam Lībijas tautas attīstības indekss bija augstākais Āfrikā, un valsts ierindojās 53. vietā ar "augstu dzīves līmeni". Lībija joprojām bija valsts bez parādiem. 2011. gadā ANO Cilvēktiesību padome atzinīgi novērtēja cilvēktiesību stāvokli Lībijā. Tomēr pēc pilsoņu kara situācija cilvēktiesību jomā, šķiet, pasliktinās. Saskaņā ar Barnabas fonda datiem 2013. gada martā Lībijā tika spīdzināti vismaz 48 kristieši, viens no viņiem mira apcietinājumā.
Sufrāze
Balsot var ikviens Lībijas iedzīvotājs, kas ir vecāks par 18 gadiem. Tas nozīmē, ka balsošana (saukta arī par "vēlēšanu tiesībām") Lībijā ir vispārēja.
Dzeusa templis, Kirēna, Lībija
Lībijas tuksnesis, 2007
Pilsoņu karš
2011. gada februārī Lībijā sākās pilsoņu karš, kad nemiernieki cīnījās pret pulkvedi Muamaru Kadafi un viņa valdību. NATO iejaucās karā par labu nemierniekiem. Tomēr daži nemiernieki bija saistīti ar Al-Qaeda. NATO izbeidza savu misiju oktobrī pēc tam, kad tika ziņots, ka pulkvedis Kadafi ir nogalināts. Pēc pilsoņu kara turpinājās neliela mēroga nemieri, ko rīkoja al Kaddafi lojāli piekritēji. Revolūcijas radīto tukšumu aizpildīja bruņotas kaujinieku vienības. Tripolē un Tobrukā tika organizētas divas dažādas nacionālās valdības, un daudzi kaujinieki neievēroja nevienu no tām.
Lībijas līderis Muamars Kadafi, kurš nomira 2011. gadā. Pēc viņa nāves Lībija ir cīnījusies ar konfliktiem.
Jautājumi un atbildes
J: Kāds ir Lībijas oficiālais nosaukums?
A: Lībijas oficiālais nosaukums ir Lībijas valsts.
Q: Kur atrodas Lībija?
A: Lībija atrodas Ziemeļāfrikā.
Q: Kādas valstis robežojas ar Lībiju?
A: Lībija robežojas ar Ēģipti austrumos, Sudānu dienvidaustrumos, Čadu un Nigēru dienvidos, Alžīriju un Tunisiju rietumos.
J: Cik liela ir Lībija?
A: Lībijas platība ir gandrīz 1,8 miljoni kvadrātkilometru (700 000 kvadrātkilometru). Tā ir 17. lielākā valsts pasaulē.
J: Kādā valodā runā Lībijas iedzīvotāji?
A: Lībijas iedzīvotāji galvenokārt runā arābu un berberu valodā.
J: Kura ūdenstilpe robežojas ar Lībiju ziemeļos?
A: Vidusjūra robežojas ar Lībiju ziemeļos.
Meklēt