Īrijas republikāņu armija jeb IRA radās no Īrijas republikāņu brālības un cīnījās pret britu armiju, lai Īrijas Neatkarības kara laikā panāktu brīvību Īrijai. Britu armija jau agrāk bija iebrukusi un okupējusi Ulsteru, vēlāk arī deva pretspēku Dublinas notikumiem; pēc ilgstošām cīņām Īrijas sala tika sadalīta, un Īrijas Republika ieguva neatkarību no Lielbritānijas. Pēc neatkarības bija plašas ideoloģiskas un stratēģiskas domstarpības, kā rezultātā IRA sadalījās — daļa turpināja cīņu Ziemeļīrijā pret britu kontroli, un tās darbība bieži tiek saistīta ar Ziemeļīrijas nemieriem.

Veidošanās, Neatkarības karš un dalīšanās

IRA saknes meklējamas Pirmā pasaules kara un 1916. gada Vasaras saceluma (Easter Rising) kontekstā, kad republikoniski noskaņoti grupējumi centās atgūt Īrijas suverenitāti. Galvenais bruņotais pretstats Lielbritānijas varai pārtapa par organizētu partizānu kampaņu — geriljas taktiku, sprādzienus, uzbrukumus konvojiem un izlūkdarbību. 1919.–1921. gadu Neatkarības karš beidzās ar Anglijas–Īrijas līgumu (1921), kas noveda pie sala sadalīšanas: ziemeļos palika Lielbritānijas pārvaldībā izveidotā Ziemeļīrija, pārējā daļa kļuva par brīvvalsti.

Līgums izraisīja asas domstarpības republikāņos. Daļa IRA atbalstīja līgumu (radot Pro-Treaty spēkus), bet daļa nē (Anti-Treaty), un 1922.–1923. gados tas pārauga Īrijas pilsoņu karā, kur pretinieku starpā bija arī bijušie sabiedrotie. Šo sākotnējo IRA dažkārt sauc par Óglaigh na hÉireann (gaeliskais nosaukums — “Īrijas brīvprātīgie”), kuru vēlāk dažādos posmos interpretēja un izmantoja gan valsts, gan nevalstiskas bruņotas grupas.

Splīti un vēlākas organizācijas

20. gadsimta otrajā pusē un īpaši no 1969. gada IRA sadalījās vairākās frakcijās. No tām svarīgākās bija:

  • Official IRA — kreisi orientēta frakcija, kas 1972. gadā de facto pārtrauca aktīvu bruņotu darbību;
  • Provisional IRA (PIRA) — 1969. gadā veidojusies grupa, kas turpināja plašu bruņotu kampaņu Ziemeļīrijā un Apvienotajā Karalistē vairāku gadu desmitu garumā;
  • Real IRA un Continuity IRA — pēc 1990. gadu nogales daļēja PIRA demobilizācijas radušās grupas, kas noraidīja miera procesu un vēl reizēm veica sprādzienus un citus uzbrukumus.

Ziemeļīrijas nemieri (The Troubles) un PIRA loma

Laikposms, ko plaši dēvē par The Troubles (aptuveni 1968–1998), iezīmēja vardarbīgu konfliktu starp republikāņu (lielākoties katoļu) kopienām, lojālistu protestantu grupām un Lielbritānijas drošības spēkiem. Provisional IRA kļuva par visaktīvāko republikāņu bruņoto spēku, izmantojot sprādzienus, mērķtiecīgus uzbrukumus pret drošības spēkiem un lojālistiem, kā arī bloķētus ceļus un guerillas operācijas. Konflikta rezultātā gāja bojā vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku, tūkstošiem tika ievainoti, un kopienu attiecības bija ilgstoši traumētas.

Taktika, mērķi un politiskā dimensija

IRA taktika bieži balstījās uz partizānu metodēm: maldināšanu, īsu uzbrukumu un atkāpšanās operācijām, improvizētu spridzekļu un snaipera taktiku, līdzekļu vākšanu ar ieroču kontrabandu un dažkārt arī politisku spiedienu. Lielā mērā republikāņi apvienoja militāru darbību ar politisku stratēģiju — partija Sinn Féin kalpoja (un turpina kalpot) kā politiskais atspoguļojums republikāņu kustībai, mēģinot panākt politisku risinājumu un atbalstu kopienās.

Miera process un mantojums

1990. gadu vidū sāka attīstīties miera process: Provisional IRA paziņoja par pārtraukumiem 1994. un 1997. gadā, kas veicināja starpnieku sarunas. 1998. gada Lielā piektdiena (Good Friday/Belfast Agreement) iezīmēja būtisku pāreju — politisku kompromisu, institucionālas pārmaiņas Ziemeļīrijas pārvaldē un pasākumus bruņoto grupu deeskalācijai. Vairākas grupas pakāpeniski deponēja ieročus un piekrita politiskai darbībai, taču daļa spēku palika atsevišķi un turpināja vardarbību, kas radīja drošības problēmas vēl ilgi pēc vienošanās.

Secinājums

IRA vēsture ir sarežģīta un daudzslāņaina — no cīņas par neatkarību, iekšpolitiskām šķelšanām līdz ilgstošai bruņotai kampaņai Ziemeļīrijā. Konflikts ietekmēja ne tikai politiku, bet arī sabiedrību, ekonomiku un starplīdzības attiecības visā salā. Miera process samazināja vardarbību, taču mantojums — politiskās rētas, juridiskas un morālas diskusijas par vardarbību un spriedumu par atbildību — saglabājas līdz pat mūsdienām.