Īrijas republikāņu armija (IRA): vēsture, cīņas un Ziemeļīrijas nemieri
Īrijas republikāņu armija (IRA): tās vēsture, cīņas un Ziemeļīrijas nemieri — dziļa analīze par partizānu taktiku, sadalījumiem, politisko ietekmi un mantojumu.
Īrijas republikāņu armija jeb IRA radās no Īrijas republikāņu brālības un cīnījās pret britu armiju, lai Īrijas Neatkarības kara laikā panāktu brīvību Īrijai. Britu armija jau agrāk bija iebrukusi un okupējusi Ulsteru, vēlāk arī deva pretspēku Dublinas notikumiem; pēc ilgstošām cīņām Īrijas sala tika sadalīta, un Īrijas Republika ieguva neatkarību no Lielbritānijas. Pēc neatkarības bija plašas ideoloģiskas un stratēģiskas domstarpības, kā rezultātā IRA sadalījās — daļa turpināja cīņu Ziemeļīrijā pret britu kontroli, un tās darbība bieži tiek saistīta ar Ziemeļīrijas nemieriem.
Veidošanās, Neatkarības karš un dalīšanās
IRA saknes meklējamas Pirmā pasaules kara un 1916. gada Vasaras saceluma (Easter Rising) kontekstā, kad republikoniski noskaņoti grupējumi centās atgūt Īrijas suverenitāti. Galvenais bruņotais pretstats Lielbritānijas varai pārtapa par organizētu partizānu kampaņu — geriljas taktiku, sprādzienus, uzbrukumus konvojiem un izlūkdarbību. 1919.–1921. gadu Neatkarības karš beidzās ar Anglijas–Īrijas līgumu (1921), kas noveda pie sala sadalīšanas: ziemeļos palika Lielbritānijas pārvaldībā izveidotā Ziemeļīrija, pārējā daļa kļuva par brīvvalsti.
Līgums izraisīja asas domstarpības republikāņos. Daļa IRA atbalstīja līgumu (radot Pro-Treaty spēkus), bet daļa nē (Anti-Treaty), un 1922.–1923. gados tas pārauga Īrijas pilsoņu karā, kur pretinieku starpā bija arī bijušie sabiedrotie. Šo sākotnējo IRA dažkārt sauc par Óglaigh na hÉireann (gaeliskais nosaukums — “Īrijas brīvprātīgie”), kuru vēlāk dažādos posmos interpretēja un izmantoja gan valsts, gan nevalstiskas bruņotas grupas.
Splīti un vēlākas organizācijas
20. gadsimta otrajā pusē un īpaši no 1969. gada IRA sadalījās vairākās frakcijās. No tām svarīgākās bija:
- Official IRA — kreisi orientēta frakcija, kas 1972. gadā de facto pārtrauca aktīvu bruņotu darbību;
- Provisional IRA (PIRA) — 1969. gadā veidojusies grupa, kas turpināja plašu bruņotu kampaņu Ziemeļīrijā un Apvienotajā Karalistē vairāku gadu desmitu garumā;
- Real IRA un Continuity IRA — pēc 1990. gadu nogales daļēja PIRA demobilizācijas radušās grupas, kas noraidīja miera procesu un vēl reizēm veica sprādzienus un citus uzbrukumus.
Ziemeļīrijas nemieri (The Troubles) un PIRA loma
Laikposms, ko plaši dēvē par The Troubles (aptuveni 1968–1998), iezīmēja vardarbīgu konfliktu starp republikāņu (lielākoties katoļu) kopienām, lojālistu protestantu grupām un Lielbritānijas drošības spēkiem. Provisional IRA kļuva par visaktīvāko republikāņu bruņoto spēku, izmantojot sprādzienus, mērķtiecīgus uzbrukumus pret drošības spēkiem un lojālistiem, kā arī bloķētus ceļus un guerillas operācijas. Konflikta rezultātā gāja bojā vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku, tūkstošiem tika ievainoti, un kopienu attiecības bija ilgstoši traumētas.
Taktika, mērķi un politiskā dimensija
IRA taktika bieži balstījās uz partizānu metodēm: maldināšanu, īsu uzbrukumu un atkāpšanās operācijām, improvizētu spridzekļu un snaipera taktiku, līdzekļu vākšanu ar ieroču kontrabandu un dažkārt arī politisku spiedienu. Lielā mērā republikāņi apvienoja militāru darbību ar politisku stratēģiju — partija Sinn Féin kalpoja (un turpina kalpot) kā politiskais atspoguļojums republikāņu kustībai, mēģinot panākt politisku risinājumu un atbalstu kopienās.
Miera process un mantojums
1990. gadu vidū sāka attīstīties miera process: Provisional IRA paziņoja par pārtraukumiem 1994. un 1997. gadā, kas veicināja starpnieku sarunas. 1998. gada Lielā piektdiena (Good Friday/Belfast Agreement) iezīmēja būtisku pāreju — politisku kompromisu, institucionālas pārmaiņas Ziemeļīrijas pārvaldē un pasākumus bruņoto grupu deeskalācijai. Vairākas grupas pakāpeniski deponēja ieročus un piekrita politiskai darbībai, taču daļa spēku palika atsevišķi un turpināja vardarbību, kas radīja drošības problēmas vēl ilgi pēc vienošanās.
Secinājums
IRA vēsture ir sarežģīta un daudzslāņaina — no cīņas par neatkarību, iekšpolitiskām šķelšanām līdz ilgstošai bruņotai kampaņai Ziemeļīrijā. Konflikts ietekmēja ne tikai politiku, bet arī sabiedrību, ekonomiku un starplīdzības attiecības visā salā. Miera process samazināja vardarbību, taču mantojums — politiskās rētas, juridiskas un morālas diskusijas par vardarbību un spriedumu par atbildību — saglabājas līdz pat mūsdienām.
Šona Hogana lidojošā kolonna Neatkarības kara laikā.
Sākotnējā IRA
Īrijas republikāņu armija (īru: Óglaigh na hÉireann) tika izveidota, apvienojoties daļai Īru brālības ar savienības Īrijas pilsoņu armijas miliciju pēc 1916. gada Lieldienu sacelšanās.
Pēc tam, kad Īrijas parlaments 1919. gadā vienpusēji pasludināja neatkarību, IRA turpināja karu pret britu okupāciju tā sauktajā Īrijas neatkarības karā. Tas beidzās 1921. gadā, kad tika parakstīts Angloīrijas un Īrijas līgums, ar kuru sala tika sadalīta Īrijas Republikā un Ziemeļīrijā. Līguma parakstīšana izraisīja IRA šķelšanos starp tiem, kas bija pret līgumu, un tiem, kas bija par līgumu. Tas noveda pie ļoti sīva pilsoņu kara, kurā bijušie draugi un pat ģimenes locekļi nostājās dažādās pusēs. IRA zaudēja pilsoņu karu, taču grupa nepazuda un turpināja cīnīties pret Lielbritāniju.
Problēmas
Pagājušā gadsimta 30. gados kreisā grupa guva zināmus panākumus Ziemeļīrijas katoļu un protestantu šķelšanās pārvarēšanā[] . IRA vadības atteikšanās sadarboties šajā virzienā izraisīja vēl lielāku šķelšanos. Frenks Raiens vadīja daļu Kongresa grupas pēc Spānijas, kur viņi piedalījās Spānijas pilsoņu karā pret ģenerāli Francisko Franko. . []
Brutālā policijas rīcība pret Ziemeļīrijas pilsoņu tiesību kustību un lojālistu paramilitāro grupējumu uzbrukumi 1967. gadā atgriezās IRA uzmanības lokā. Tajā laikā un līdz pat 80. gadu beigām Ziemeļīrijas katoļi atradās juridiskā vakuumā un bija de facto pakļauti oficiālo Lielbritānijas atbalstīto ziemeļīriešu-protestantu policijas spēku un paramilitāro grupu kaprīzēm[] . Atklāta vardarbība līdz pat slepkavībām, spīdzināšana, atklāta kriminālvajāšana, nomelnošana un izslēgšana no kvalificētas apmācības un valsts amatiem Ziemeļīrijas katoļiem bija normāla parādība gadiem ilgi[] . IRA ieguva lielas daļas katoļu iedzīvotāju atbalstu, un tai gandrīz bija "aizsargājošās varas" statuss. Arī daži īru izcelsmes amerikāņi atbalstīja vardarbību.
Sešdesmitajos gados pastāvēja atšķirības starp militāristu un uz marksisma teoriju orientētiem ierēdņiem, kas bija orientēti drīzāk uz marksisma teoriju. Tā rezultātā 1969. gadā notika atkārtota sadalīšanās Pagaidu Īrijas republikāņu armijā PIRA un "oficiālajā" grupā OIRA, kas ir spēcīgi pilsonisko tiesību kustībā orientēta. IRA "oficiālais" spārns formāli nekad netika likvidēts, bet de facto kopš aptuveni 1980. gada vairs nav aktuāls. Astoņdesmitajos gados mainījās Pagaidu IRA vadība, dienvidu veterānu vietā galvenajos amatos nomainot jaunākus aktīvistus no Ziemeļīrijas. Sinn Féin vadībā stājās Gerijs Adamss, partija nepārprotami nostājās kreisajā pusē. Viņš 1993. gadā kopīgi ar sociāldemokrātiem Džonu Hjūmu (John Hume) ierosināja miera procesu, 1994. gada augustā IRA vienpusēju pamieru, kas bija priekšnoteikums Lielās piektdienas vienošanās izveidei. Neraugoties uz pamieru, IRA turpināja aktīvi darboties, lai gan vairs necīnījās.
Pēdējā kara laikā saglabājās tikai divas nelielas atdalījušās grupas: Īstā IRA un IRA "Turpinājums". Kad 1998. gada augustā Ziemeļīrijas pilsētā Omagā automašīnā uzspridzinātā bumba uzbruka atdalītajai grupai, ko dēvē par "Īsto IRA", tika nogalināti 29 cilvēki. 2005. gada 28. jūlijā beidzās IRA bruņotā karadarbība. "Visiem IRA kareivjiem ir dots rīkojums nolikt ieročus," teikts IRA dienas paziņojumā, un turpināja: "Mēs uzskatām, ka tagad ir alternatīvs ceļš, (...) britu valdīšanai mūsu valstī beigas." 2005. gada 26. septembrī atbruņošanās komisijas vadītājs, kanādiešu ģenerālis Džons de Častelains, paziņoja par pilnīgu IRA atbruņošanos. Ieroču iznīcināšanā piedalījās divi mācītāji, viens no katoļiem, otrs no protestantiem, kā pierādījumu netika atļauts uzņemt fotogrāfijas vai video. Gerijs Adamss 2005. gada 29. oktobrī paziņoja, ka IRA kampaņa ir "nepārprotami beigusies".
Jautājumi un atbildes
Jautājums: No kurienes radās Īrijas republikāņu armija?
A: Īrijas republikāņu armija jeb IRA radās no Īrijas republikāņu brālības.
J: Kāds bija Īrijas republikāņu armijas mērķis?
A: Īrijas republikāņu armija cīnījās pret Lielbritānijas armiju, lai Īrijas neatkarības karā panāktu brīvību Īrijai.
Jautājums: Kas notika pēc tam, kad IRA cīnījās un Īrijas Republika kļuva neatkarīga?
A: Pēc IRA kaujām Īrijas sala tika sadalīta, un Īrijas Republika kļuva neatkarīga.
Vai IRA turpināja pastāvēt pēc tam, kad Īrijas Republika kļuva neatkarīga?
A: Jā, IRA sadalījās, un dažas tās daļas bija iesaistītas cīņās Ziemeļīrijā, ko sauca par "nemieriem".
J: Kāds ir sākotnējās IRA pašreizējais nosaukums?
A.: Sākotnējā IRA tagad saucas par n Óglaigh na hÉireann.
J: Kādu taktiku izmantoja otra IRA, lai panāktu vienotu Īriju, kas būtu brīva no britu varas?
A.: Lai panāktu vienotu Īriju, kas ir brīva no britu varas, citi IRA izmantoja partizānu taktiku.
J: Kāda ir īru valodas frāzes ná Óglaigh na hÉireann nozīme?
A: Īru valodas frāzes ná Óglaigh na hÉireann nozīme ir "Īrijas karavīri".
Meklēt