Lieldienu sacelšanās bija bruņots sacelšanās Dublinā, Īrijā, 1916. gada Lieldienās, kas ilga sešas dienas — no 24. aprīļa līdz 29. aprīlim. To īstenoja galvenokārt Īrijas republikāņu brālības (IRB) biedri kopā ar Īrijas pilsoņu armijas un citu nacionālistu grupu pārstāvjiem, tostarp Cumann na mBan un Irish Citizen Army aktīvistiem. Sacelšanās mērķis bija deklarēt neatkarīgu īru valsti un protestēt pret britu varu Īrijā.
Fons
Pirms Lieldienu sacelšanās Īrija atradās politiskas spriedzes apstākļos: britu valdība bija pārcēlusi daļu uzmanības uz Pirmo pasaules karu, bet jautājums par pašpārvaldi (Home Rule) un īru nacionālā neatkarība bija plaši apspriesta. Sacelšanās plānošanu ilgi vadīja slepena IRB vadība, un plānos bija iekļauta arī ieroču piegāde no ārzemēm. Taču, pēc tam, kad no Vācijas atgriežoties tika nogādāti ieroči, tika sagūstīts sers Rodžers Kesments, un liela daļa ieroču piegādes izpalika, sacelšanās spēki bija vāji aprīkoti. Rezultātā dalībnieku skaits pilsētā bija aptuveni 1250 vīru.
Norise un galvenās kaujas
Līdzekļu trūkuma dēļ sacelšanās koncentrējās uz dažiem stratēģiskiem punktiem Dublinā. Aptuveni 300 vīru pulcējās Dublinas Galvenajā pasta centrā (GPO), kuru vadīja Pádraig Pearse un James Connolly; tieši tur Pearse nolasīja Proklamāciju par Īrijas Republiku. Citas sacelšanās grupas ieņēma vietas kā St. Stephen's Green, Shelbourne Hotel, Boland's Mills un Jacobs Factory. Sievietes un brīvprātīgie sniedza atbalstu gan loģistikā, gan mediķu un sakaru pienākumos.
Viena no intensīvākajām sadursmēm notika pie Boland's Mills, kur Ēamons de Valera un viņa vīri apšaudīja britu karavīrus, tostarp tā sauktos šervudas mežsargus, kuri ieradās pilsētā. Cietušo un nogalināto skaits kaujās bija nozīmīgs — sacelšanās gaitā tika gūtas smagas cilvēku upures gan no bruņotajām pusēm, gan civilo iedzīvotāju vidū. Kā minēts iepriekšējā tekstā, saskaņā ar dažādiem avotiem britu zaudējumi bija ap 155 kritušie un ap 200 ievainoto, īru nemiernieku zaudējumi vismaz 70 noslepkavotu un vairāk nekā 1000 ievainoto, un Dublinas iedzīvotāju vidū kritušo skaits bija lielāks par simtu — avoti tomēr sniedz dažādus skaitļus.
Briti pretuzbrukumā izmantoja arī jūras artilēriju: uzmontētie lielgabali uz HMS Helga apšaudīja pilsētas rajonus, tostarp GPO tuvumu. Pēc intensīvām kaujām un artilērijas triecieniem Galvenais pasts tika stipri bojāts, un, noguruma un militārā spiediena dēļ, sacelšanās komandieri nolēma kapitulēt. Kapitulācija notika 29. aprīlī.
Sodīšana, seku īpatnības un nozīme
Pēc sacelšanās britu vara ieviesa kara tiesisku režīmu; sekoja steidzami kara tiesas process un tā sauktie īsie tiesas sodi. Kopumā tika nošauti sešpadsmit sacelšanās līderi, un šīs izpildes izraisīja plašu sabiedrības nosodījumu un empātijas pieaugumu pret sacelšanās idejām. Tāpat liela daļa no sacelšanās dalībniekiem tika arestēta vai uz laiku ieslodzīta.
Ilgtermiņā Lieldienu sacelšanās nozīmēja būtisku pagrieziena punktu īru sabiedriskajā domā: sākotnējā sabiedrības reakcija daļēji bija pret sacelšanos, tomēr smagās represijas un izpildes radīja plašāku simpātiju pret nacionālismu. Politiskā landskapā no tā ieguva spēku partijām un kustībām, kas vēlāk vadīja neatkarības cīņas — sekoja Īrijas Neatkarības karš (1919–1921), kas galu galā noveda pie Īrijas Brīvvalsts izveides.
Svarīgākās lietas īsumā
- Datums: 24.–29. aprīlis 1916.
- Mērķis: deklarēt Īrijas neatkarību un protestēt pret britu varu.
- Galvenie centri: GPO, St. Stephen's Green, Boland's Mills, Shelbourne Hotel, Jacobs Factory.
- Dalībnieku skaits: aptuveni 1250 nemiernieku pilsētā.
- Sekas: sešpadsmit līderu izpildes, plašas civilupuru un materiālie zaudējumi, politiska pārvēršanās īru sabiedrībā un virzība uz neatkarību.
Lieldienu sacelšanās šodien tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem notikumiem, kas veidoja moderno Īriju. Katru gadu to piemin, un tās nozīme tiek analizēta gan kā militārs notikums, gan kā simboliska cīņa par tautas tiesībām un pašnoteikšanos.