Éamon de Valera

Viņa ģimene

De Valera dzimis Ņujorkas Bērnu un jaundzimušo slimnīcā Ņujorkā 1882. gadā īru mātei; viņš stāsta, ka viņa vecāki bija Katrīna Kolla Velraita (Catherine Coll Wheelwright), imigrante no Bruri, Limerikas grāfistē, un Huans Vivions de Valera, spāņu izcelsmes Kubas kolonists un tēlnieks, un ka viņi apprecējās 1881. gadā Ņujorkā.

1885. gadā, pēc tēva nāves, de Valeru uz Īriju aizveda tēvocis Neds. Limerikas grāfistē viņu audzināja vecmāmiņa Elizabete Kolla, viņas dēls Patriks un meita Hannija. Sešpadsmit gadu vecumā viņš ieguva stipendiju Blackrock koledžā Dublinas grāfistē. Pirmajā studiju gadā Blackrock koledžā viņš kļuva par gada labāko studentu. 1903. gadā kļuva par matemātikas skolotāju Rokvelas koledžā Tipperāri grāfistē. Kad viņš pabeidza matemātikas studijas Īrijas Karaliskajā universitātē, viņš atgriezās Blackrock koledžā. Viņš mācīja daudzās citās koledžās, tostarp Belvederes koledžā, kur mācīja Kevinu Bariju, jauno īru republikāni, kuru Īrijas neatkarības kara laikā pakāra briti.

Agrīnā politiskā darbība

De Valera bija aktīvs gaeilgeoir (īru valodas entuziasts). 1908. gadā viņš iestājās Conradh na Gaeilge (Gēlu līga), kur iepazinās ar Dubhghlas de hÍde, vēlāko pirmo Īrijas prezidentu, un arī ar Sinéad Flanagan, citu skolotāju, ar kuru apprecējās 1910. gada 8. janvārī Svētā Pāvila baznīcā, Arran Quay, Dublinā.

Lieldienu sacelšanās

1913. gada 25. novembrī viņš pievienojās Īrijas brīvprātīgajiem. Drīz viņu ievēlēja par Donnybrook rotas kapteini, pēc tam par 3. bataljona komandieri un Dublinas brigādes adjutantu. Viņš arī iestājās Īrijas republikāņu brālībā, kas slepeni kontrolēja brīvprātīgo centrālo izpildvaru.

1916. gada 24. aprīlī sākās Lieldienu sacelšanās. De Valera ieņēma Boland's Mills, Grand Canal Street Dublinā. Pēc kaujām de Valeru iesūdzēja kara tiesā, notiesāja un piesprieda nāvessodu, taču spriedums tika mainīts uz mūža ieslodzījumu. Tas notika tāpēc, ka viņš netika turēts Kilmeinhemas cietumā kopā ar pirmajiem sodītajiem ieslodzītajiem, kuriem izpildīja nāvessodu. Kavēšanās nozīmēja to, ka britu iestādes sāka pārbaudīt, vai viņš patiešām ir Amerikas pilsonis, un interesējās, kā ASV reaģēs uz kāda sava pilsoņa nāvessoda izpildi.

De Valeras atbalstītāji apgalvo, ka viņš demonstrēja līdera spējas un lieliskas plānošanas spējas. Viņa ienaidnieki apgalvo, ka sacelšanās laikā viņam bija nervu sabrukums.

Pēc ieslodzījuma Dartmūras, Maidstonas un Lūsas cietumos Anglijā 1917. gada jūnijā de Valeru un citus ieslodzītos atbrīvoja saskaņā ar amnestiju. 1917. gada 10. jūlijā viņš tika ievēlēts par Lielbritānijas Pārstāvju palātas deputātu no Austrumklēras (vēlēšanu apgabals, kuru viņš pārstāvēja Dail Eireann līdz 1959. gadam) papildvēlēšanās pēc tam, kad deputāts Villijs Redmonds (Willie Redmond) gāja bojā Pirmajā pasaules karā.

Sinn Féin priekšsēdētājs

Britu laikrakstos un atklātnēs Lieldienu sacelšanos bieži dēvēja par Sinn Féin sacelšanos. No 1917. gada de Valera bija Sinn Féin priekšsēdētājs. Viņš un citi no sacelšanās izdzīvojušie pārņēma Sinn Féin vadību un pēc tam pārtapa par republikānisko partiju. Artūrs Grifits (Arthur Griffith) vēlējās izveidot angloīrijas "dubultmonarhiju" - neatkarīgu Īriju, kas tiktu pārvaldīta atsevišķi no Lielbritānijas, un to vienīgā saikne būtu kopīgs monarhs, līdzīgi kā Kanādā un Lielbritānijā šodien.

Tā Īrija tika pārvaldīta saskaņā ar tā saukto 1782. gada Konstitūciju Henrija Gratana vadībā, līdz 1801. gadā Īrija pievienojās Lielbritānijai, izveidojot Lielbritānijas un Īrijas Apvienoto Karalisti.

Dáil Éireann priekšsēdētājs

1918. gada vispārējās vēlēšanās Sinn Féin ieguva 73 no 104 Īrijas deputātu vietām. Daudz vairāk cilvēku vēlējās neatkarīgu Īriju pēc 1916. gada Lieldienu sacelšanās līderu nāvessoda izpildes un iesaukuma draudiem. 1919. gada janvārī šie Sinn Féin deputāti jeb "TD" tikās Mansion House (Pilsētas domē) Dublinā un izveidoja pirmo Dáil Éireann (angļu: Assembly of Ireland).

De Valera šajā sanāksmē nepiedalījās, jo bija arestēts. Viņš 1919. gada februārī aizbēga no Linkolnas cietuma, un, atgriezies Dublinā, viņš nomainīja Katalu Brughu īru premjerministra amatā: Príomh Aire. Dailas pieņemtajā Konstitūcijā bija teikts, ka Príomh Aire ir premjerministrs, nevis valsts vadītājs.

1919. gada septembrī britu varas iestādes paziņoja, ka Dāil ir nelikumīga. Cīņas pret Lielbritāniju pārauga Īrijas Neatkarības karā (sauktu arī par "Angloīrijas karu").

Republikas prezidents

1921. gada janvārī viņš atgriezās no Amerikas Savienotajām Valstīm ar aizdevumu 5 500 000 ASV dolāru apmērā, kas padarīja viņu ļoti populāru.

1921. gada augustā de Valera panāca, ka Dáil Éireann groza 1919. gada Dáil Konstitūciju, paaugstinot viņa titulu no premjerministra uz Republikas prezidenta. Viņš paziņoja, ka kā Īrijas valsts vadītājs viņš nedosies uz 1921. gada oktobra-decembra sarunām par līgumu, jo tajās nedosies arī Lielbritānijas valsts galva, karalis Džordžs V.

Līgums

Ar līgumu Republika tika aizstāta ar Britu Sadraudzības domīniju, kurā karali pārstāvēja Īrijas brīvvalsts ģenerālgubernators. Tā tika pārvaldīta Kanāda. Līgums tika galīgi parakstīts 1921. gada 6. decembrī.

De Valera pretinieki apgalvoja, ka viņš nepiedalījās sarunās, jo zināja, ka briti atļaus tikai Īrijas valdījumu, nevis republiku, un nevēlējās, lai viņu vaino par atteikšanos no republikas idejas. De Valera sacīja, ka viņš bija dusmīgs, jo delegāti, kas izstrādāja līgumu, pirms līguma parakstīšanas nebija viņam jautājuši. Taču slepenā Dāilas sēdē līguma apspriešanas laikā, kas tika publiskota 1922. gada janvārī, viņa idejas par līgumu ietvēra dominiona statusu, "līguma porti", Belfāstas parlamenta veto un karali kā Sadraudzības vadītāju. Īrija maksātu daļu no impērijas parāda.

Kad Līgums tika pieņemts ar 64 balsīm pret 57, de Valera un liels Sinn Féin TDs mazākums pameta Dáil Éireann. Viņš atkāpās no amata, un viņa vietā par Dáil Éireann priekšsēdētāju tika ievēlēts Artūrs Grifits.

1922. gada martā de Valera uzstājās ar dusmīgu runu, kurā sacīja, ka, ja Līgums tiks pieņemts, iespējams, būs nepieciešams "izpludināt īru asinis", lai panāktu Īrijas brīvību. Vēlāk viņš teica, ka

IRA, lai iegūtu Īrijas brīvību, nāksies, iespējams, izliet cauri dažu valdības locekļu asinīm.

- De Valera, uzstājoties Tērlesā

De Valera ienaidnieki teica, ka tas mudina uz pilsoņu karu.

1922. gada jūnija beigās sākās pilsoņu karš.

Pilsoņu karš

Cīņas Īrijas pilsoņu karā sākās 1922. gada 28. jūnijā un beidzās 1923. gada maijā, kad līgumu atbalstošie Brīvās valsts spēki sakāva pret līgumu vērsto IRA.

De Valeram bija jābūt pret Līgumu noskaņoto partiju vadītājam, taču viņam bija maz varas. Parasti viņam bija maza ietekme uz IRA štāba priekšnieku Liama Linča (Liam Lynch). De Valera 1922. gada 25. oktobrī izveidoja republikāņu valdību, taču tai nebija reālas varas, un tā nekad nebija tāda kā 1919.-21. gada Dailas valdības, kas bija alternatīva britu valdībai un pat vadīja savas tiesas.

Kad 1923. gada 30. maijā IRA jaunais štāba priekšnieks Frenks Aikens izsludināja pamieru, valdība bija uzvarējusi. Daudzi republikāņi tika arestēti, kad viņi iznāca no slēptuvēm un atgriezās mājās. De Valeru arestēja Klēras grāfistē un internēja līdz 1924. gadam.

'Tukšā formula'

De Valera atkāpās no Sinn Féin prezidentūras pēc tam, kad zaudēja balsojumā par brīvvalsts konstitūcijas pieņemšanu (ja tiktu atcelts uzticības zvērests). 1926. gada martā viņš izveidoja jaunu partiju Fianna Fáil (Likteņa kareivji). Fianna Fáil guva panākumus vēlēšanās, bet vairāk nekā gadu tā neieņēma vietas Dailā. Kad jaunais likums noteica, ka kandidāti apņemas nodot zvērestu, ja tiks ievēlēti, de Valera un viņa TD 1927. gadā nodeva uzticības zvērestu. Viņi teica, ka zvērests ir "tukša formula", tas ir, tikai vārdi, kas viņiem bija jāizrunā, un viņiem nebija tiem jātic.

Atgriezties pie varas

Sešus gadus pēc tās dibināšanas Fianna Fáil 1932. gada vispārējās vēlēšanās ieguva 72 vietas un vairākumu Dāilas parlamentā. Tas nozīmē, ka tā bija lielākā partija, bet tai bija mazāk nekā puse no visām vietām, kas būtu vairākums. 9. martā ģenerālgubernators Džeimss Maknīls iecēla de Valeru par Izpildpadomes priekšsēdētāju. Viņš atcēla zvērestu un pārtrauca maksāt Lielbritānijai pienākošos naudu.

De Valera 1933. gada janvārī izsludināja vispārējās vēlēšanas un ieguva 77 deputātu vietas, tādējādi iegūstot vairākumu. Viņa vadībā Fianna Fáil uzvarēja arī nākamajās vispārējās vēlēšanās 1937., 1938., 1943. un 1944. gadā.

De Valera pats bija ārlietu ministrs. Viņš apmeklēja Nāciju Līgas sanāksmes, un, pirmo reizi ierodoties Ženēvā 1932. gadā, viņš bija Līgas Padomes priekšsēdētājs. 1934. gadā viņš atbalstīja Padomju Savienības uzņemšanu Līgā. 1938. gada septembrī viņš tika ievēlēts par Līgas Asamblejas deviņpadsmito prezidentu, kas bija apliecinājums starptautiskajai atzinībai, ko viņš bija ieguvis ar savu neatkarīgo nostāju pasaules jautājumos.

De Valera jaunā konstitūcija - Bunreacht na hÉireann

30. gados de Valera daudz ko mainīja Īrijas brīvvalsts konstitūcijā.

Īrijas brīvvalsts ģenerālgubernators varēja paturēt vai atteikt karalisko piekrišanu jebkādām izmaiņām pēc Viņa Majestātes valdības Londonā ieteikuma (rīkojuma). Pēc juridiska strīda ar Lielbritānijas valdību šīs pilnvaras tika mainītas uz Viņa Majestātes valdību Īrijas brīvvalstī.

Tas nozīmēja, ka de Valera bija vienīgā persona, kas varēja apturēt likumprojekta pieņemšanu.

De Valera atcēla:

• uzticības zvērests;
• pārsūdzības Slepenās padomes Tiesu komitejā; un
• Senāts, kuru kontrolēja opozīcijas partijas.

Kad Īrijas karalis Edvards VIII atkāpās no Īrijas karaļa amata, de Valera pieņēma divus likumprojektus;

• konstitūcijā tika izņemta visa atsauce uz karali un ģenerālgubernatoru.
• otrs teica, ka karaļa vienīgais uzdevums ir oficiāli nosūtīt un uzņemt vēstniekus.

1936. gada jūlijā de Valera rakstīja karalim Edvardam Londonā, ka viņš plāno ieviest jaunu konstitūciju. Tā tikai nedaudz atšķīrās no Bunreacht na hÉireann (kas burtiski nozīmē Īrijas konstitūcija).

Jaunā konstitūcija nebija Dāilas akts, par to nobalsoja referendumā, jo de Valera vēlējās, lai viņa veidotā jaunā valsts sāktu jaunu ceļu.

Neitralitāte Otrajā pasaules karā

Īrija palika neitrāla Otrajā pasaules karā, kas Īrijā tika dēvēts par ārkārtas stāvokli. Dāilā tika apspriesta gan Vācijas, gan Lielbritānijas iebrukuma iespēja.

Taču, lai gan de Valera ienīda Lielbritāniju, Īrijas neitralitāte bieži bija par labu sabiedrotajiem:

• Īrijas valdības meteoroloģiskie ziņojumipalīdzēja izlemt, kad būtu jānotiek D-dienai;
• Britu lidmašīnas no Lough Erne Fermanagh grāfistē lidoja pa īsāko ceļu pāri Donegalai, lai patrulētu Atlantijas okeānā.
• Vācijas vēstnieka Eduarda Hempela radio raidītājs tika izslēgts 1943. gadā.
• Līdz kara beigām tika internēti avarējušie lidotāji, kas veica "operatīvos" lidojumus. Ja lidojums bija "neoperatīvs", apkalpei tika atļauts atgriezties mājās. Gandrīz visi sabiedroto lidotāji tika uzskatīti par "neoperatīvajiem" lidojumiem, bet vācu lidotāji - par "operatīvajiem".
• Aptuveni 45 000 īru brīvprātīgi pievienojās sabiedroto spēkiem (tostarp Patriks un Toms Klensiji, kuri arī bija IRA brīvprātīgie).

1945. gada maijā de Valera apmeklēja Vācijas ministru Dublinā, lai izteiktu līdzjūtību par Fīrera nāvi. Līdzās prezidentam Duglasam Haidam de Valera bija vienīgais valdības vadītājs, kas to darīja. Pēc Rūzvelta nāves de Valera neapmeklēja ASV vēstniecību, jo ASV vēstnieks Deivids Greijs (David Gray) paziņoja, ka viņš de Valeru neuzņems. Pēc Rūzvelta nāves visi karogi pēc de Valera norādījumiem tika nolaisti pusmastā.

Pēckara periods

Pēc sešpadsmit pie varas pavadītiem gadiem Fianna Fáil zaudēja 1948. gada vēlēšanās. Džons A. Kostello bija koalīcijas valdības premjerministrs. Tieši Kostello pasludināja Īriju par republiku, padarot de Valera draugu prezidentu Ó Ceallaigh par Īrijas valsts vadītāju. 1951. gadā de Valera atgriezās pie varas, taču bez vispārējā vairākuma. Daudzi uzskatīja, ka šī bija viņa sliktākā valdība. Viņš vairākus mēnešus pavadīja Nīderlandē, kur viņam veica sešas acu operācijas.

Fianna Fáil atkal cieta sakāvi 1954. gada vispārējās vēlēšanās, bet 1957. gadā de Valera ieguva vairākumu - deviņas vietas. Tas bija sākums vēl vienam sešpadsmit gadu ilgam Fianna Fáil pilnvaru periodam. Taču de Valera bija Taoiseach tikai divus gadus.

1959. gadā viņš tika ievēlēts par Īrijas prezidentu, kura amatu ieņēma līdz 1973. gadam. Pēc aiziešanas pensijā 90 gadu vecumā viņš bija vecākais valsts vadītājs pasaulē.

Ēamons de Valera nomira Linden Convalescent Home, Blackrock, Dublinas grāfistē 1975. gada 29. augustā 92 gadu vecumā. Viņa četrus gadus vecākā sieva Sinēda de Valera nomira iepriekšējā gada janvārī, viņu 65. kāzu gadadienas priekšvakarā. Viņš ir apglabāts Dublinas Glasnevinas kapsētā.

Pārskats

Nesenajā pretrunīgi vērtētajā Tima Pata Kūgana biogrāfijā teikts, ka viņa neveiksmju ir vairāk nekā sasniegumu un ka de Valera popularitāte kritās, jo Maikla Kolinsa popularitāte pieauga.

Garrets Ficdžeralds (Garret Fitzgerald) rezumēja savu pēdējo Taoiseach kunga pilnvaru laiku;

Pēdējos septiņus gadus, ko de Valera pavadīja partijas vadītāja amatā, valdīja pilnīga ekonomiskā stagnācija, jo visi viņa postošās apņemšanās īstenot pašpietiekamības politiku, kas bija vērsta uz iekšējiem apstākļiem, vistas sāka krāties.