Nāciju Līga — vēsture, mērķi un sabrukums (1920–1946)

Nāciju Līga (franču: La Société des Nations) bija starptautiska organizācija, kas veidota pēc Pirmā pasaules kara ar mērķi uzturēt pasaules mieru, nodrošināt kolektīvu drošību un risināt starpvalstu strīdus. Oficiāli Nāciju Līgas statūti stājās spēkā 1920. gada 10. janvārī, un tās galvenā mītne atradās Ženēvā. Tā bieži tiek uzskatīta par Apvienoto Nāciju Organizācijas priekšteci, jo daudzas tās funkcijas un idejas tika pārnestas uz ANO pēc Otrā pasaules kara beigām.

Dibināšana un struktūra

Nāciju Līgu ierosināja ASV prezidents Vudro Vilsons (Woodrow Wilson) ierosināja kā daļu no sava plāna pēc kara: nodibināt starptautisku tiesisko sistēmu, kas novērstu jaunas liela mēroga kara izcelšanos. Līgas darbību noteica statūts (Covenant), kas tika pievienots Versaļas līgumiem. Galvenās institūcijas bija:

  • Asambleja — visu dalībvalstu kopējā sanāksme ar politisku un konsultatīvu funkciju;
  • Padome — mazāks izpildorgāns, kurā bija pastāvīgie un pagaidu locekļi, pieņēma lēmumus par drošības jautājumiem;
  • Pastāvīgā sekretariāts — administratīvā pārvalde Ženēvā;
  • Pastāvīgā Starptautiskā Tiesas (Permanent Court of International Justice) un dažādas komisijas (piem., Mandātu komisija, Sabiedrības veselības komisija).

Darbība un galvenie sasniegumi

Ja salīdzina ar turpmāko kritiku, jāatzīmē, ka Līga tomēr guva vairākus konkrētus panākumus, īpaši 1920. gados:

  • Risināja teritoriju un minoritāšu strīdus, piemēram, starptautiskus spriedumus par Ålandu salām un Augšsilēzijas sadalījumu, kā arī starp Grieķiju un Bulgāriju 1925. gadā.
  • Darbojās humanitārajās un sociālajās jomās: cīnījās pret tirdzniecību ar cilvēkiem, koordinēja sabiedrības veselības iniciatīvas un epidēmiju apkarošanu, veicināja bērnu un bēgļu atbalstu un izstrādāja starptautiskas konvencijas (piem., par vergu tirdzniecības aizliegumu).
  • Sadarbojās ar organizācijām, kas vēlāk kļuva par starptautiskiem standartiem, piemēram, starptautiska darba organizācija un sabiedrības veselības pasākumi.
  • Administrēja mandātus — bijušās koloniālās teritorijas, kas tika pārvaldītas saskaņā ar Mandātu sistēmu, līdz tām bija iespējams piešķirt neatkarību.

Trūkumi un sabrukuma iemesli

Neskatoties uz sasniegumiem, Nāciju Līgai bija būtiski trūkumi, kas galu galā noveda pie tās nespējas novērst jaunu plaša mēroga karu:

  • ASV nepiedalījās: pēc sabiedrības balsojuma ASV Senāts atteicās ratificēt Versaļas līgumu un pievienoties Līgai. ASV neesamība vājināja Līgas politisko ietekmi un resursus.
  • Trūkst varas īstenošanas mehānismu: Līgai nebija savas karaspēka struktūras, un tā paļāvās uz dalībvalstu brīvprātīgu atbalstu sankcijām vai militārām akcijām. Tas padarīja lēmumu īstenošanu lēnu un nenodrošināja reālu draudu pārkāpumu gadījumā.
  • Vadošo valstu intereses: Lielvalstu (īpaši Lielbritānijas un Francijas) intereses bieži ietekmēja lēmumus, un mazākas valstis nereti nesaņēma vienlīdzīgu aizsardzību.
  • Vienprātības princips: Dažās svarīgās jomās nepieciešama bija plaša vienprātība vai efektīvs atbalsts no Padomes, kas ļāva spēcīgām valstīm bloķēt darbības.

Praktiskie piemēri, kas atklāja Līgas vājumu, bija:

  • 1931. gada Japānas iebrukums Mandžūrijā — Līga reaģēja ilgi; tā izmeklēja notikumus un izdeva rezolūcijas, taču Japāna tās ignorēja un 1933. gadā izstājās no Līgas.
  • 1935. gada Itālijas iebrukums Abesīnijā — Līga nosodīja agresiju, bet sankcijas bija nepilnīgas un neietvēra attiecīgo valstu pilnīgu ekonomisko izolāciju; Itālija turpināja karu un galu galā izstājās no organizācijas.
  • 1930. gadu beigās vairākas vadošās valstis — tostarp Vācija — atkāpās no Līgas, kas vēl vairāk vājināja tās prestižu un efektivitāti.

Sabrukums un pāreja uz ANO

Līgas darbība principā pārstāja būt efektīva vēl pirms Otrā pasaules kara sākuma; 1939. gadā starptautiskā krīze un militārās konfrontācijas padarīja tās lomu formālu. Pēc kara 1946. gadā tika pieņemts lēmums oficiāli izbeigt Nāciju Līgas darbību un nodot tās aktīvus, darbiniekus un daļēji arī institucionālo pieredzi jaunizveidotajai Apvienoto Nāciju Organizācijai. Daudzas Līgas izveidotās institūcijas un idejas – īpaši starptautiskās tiesas prakse, mandātu sistēmas pieredze, un darba starptautiskajās humanitārajās programmās – tika integrētas ANO darbībā.

Mantojums

Pat ja Nāciju Līga neizdevās novērst Otrā pasaules kara izcelšanos, tās vēsturiskais ieguldījums ir nozīmīgs. Tā sniedza svarīgas mācības starptautiskajai diplomātijai: vajadzība pēc plašas dalībvalstu iesaistes (tai skaitā lielvaru), efektīviem īstenošanas instrumentiem un skaidriem kolektīvās drošības mehānismiem. Šīs mācības palīdzēja veidot ANO arhitektūru un starptautiskās tiesiskās prakses pamatus, kas pastāv mūsdienās.

Amerikas Savienotās Valstis

Prezidents Vudro Vilsons izstrādāja plānu par "valdību valdību" jeb drīzāk starptautisku miera uzturēšanas spēku izveidi. Viņa plāna ideja bija miermīlīgi atrisināt problēmas starp valstīm. Vilsons centās pārliecināt starptautisko sabiedrību, ka līga atturēs no agresijas un risinās pamatproblēmas, kas bieži noved pie kara, piemēram, nabadzību. Tomēr Vilsons nespēja pārliecināt Amerikas sabiedrību atbalstīt Līgu. Amerikas Savienotās Valstis nevēlējās iesaistīties Vilsona pieejā trīs iemeslu dēļ:

Pirmkārt, Amerikas Savienotajās Valstīs bija daudz vācu imigrantu, kuri ienīda Versaļas līgumu. Versaļas līgums vainoja Vāciju un tās sabiedrotos karā un noteica, ka tiem jāmaksā lielas kara reparācijas. Lai iestātos Nāciju līgā, valstij bija jāpiekrīt Versaļas līgumam un jāpieņem tas. Vācu amerikāņi tam nepiekrita.

Otrkārt, amerikāņi negribēja riskēt ar to, ka Eiropas karā, līdzīgi kā Pirmajā pasaules karā, varētu iet bojā vēl vairāk amerikāņu.Viņi arī uzskatīja, ka tas novestu pie bezjēdzīgām darbībām, piemēram, karavīru nosūtīšanas visā pasaulē, lai atrisinātu nelielus strīdus. Šādu attieksmi sauca par izolacionismu. Lielākā daļa amerikāņu uzskatīja, ka vislabāk būtu pilnībā izvairīties no Eiropas un Lielbritānijas lietām.

Treškārt, vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm ASV radīja milzīgu jaunu vēlētāju bloku, kas lielākoties vēlējās pievērsties "izolācijai".

Dalībnieki

1920

Šīs valstis 1920. gadā pievienojās Tautu Savienībai:

Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste, Kanādas Dominions, Austrālijas Sadraudzība, Jaunzēlandes Federācija, Dienvidāfrikas Savienība.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Nāciju līga?


A: Nāciju līga bija starptautiska organizācija, kas tika izveidota 1920. gadā pēc Pirmā pasaules kara ar mērķi saglabāt mieru un novērst turpmākus karus. Tajā bija Lielvaru padome un visu dalībvalstu asambleja.

J: Kas izgudroja Nāciju Līgu?


A: Nāciju Līgu Pirmā pasaules kara laikā izgudroja ASV prezidents Vudro Vilsons.

J: Kāpēc ASV nepievienojās Nāciju Savienībai?


A: Pēc balsojuma ASV Senāts atteicās pievienoties Līgai, kas veicināja tās sabrukumu.

J: Kādi bija trūkumi Līgas struktūrā?


A: Viens no Līgas struktūras trūkumiem bija tas, ka tai nebija pilnvaru piemērot tās noteikumus, un otrs trūkums bija tas, ka tā nebija pietiekami reprezentatīva, jo tajā nekad nebija vairāk par 65 locekļiem, un lielvalstu intereses bieži vien bija svarīgākas par vājāko locekļu interesēm. Turklāt tai nebija ne karaspēka, ne militārās varas, un lēmumu pieņemšana bija lēna.

J: Kā reaģēja citas valstis, kad Līga tās nosodīja?


A: Kad Japāna 1931. gadā iebruka Mandžūrijā (Ķīnas ziemeļaustrumos) un Itālija 1935. gadā iebruka Abesīnijā, abas valstis atkāpās vai ignorēja Līgas nosodījumus, nevis tos ievēroja.

J: Kāpēc 1939. gadā Līga beidza pastāvēt?


A: 1939. gadā Līga beidza pastāvēt, jo pēc šīm katastrofām, kas notika bez sekām abām iesaistītajām valstīm, tā tika uzskatīta par vāju un bezspēcīgu.

Jautājums: Kas aizstāja Nāciju Līgu, kad tā 1946. gadā oficiāli beidza pastāvēt? A: 1946. gadā izzudušo Nāciju Līgu aizstāja Apvienoto Nāciju Organizācija, kas joprojām veic daudzas no tām pašām darbībām, ko Nāciju Līga.

AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3