Atentāts

No seniem līdz viduslaikiem

Slepkavības ir notikušas, kopš cilvēki sāka dzīvot grupu sabiedrībās.

Bībeles Vecajā Derībā par slepkavībām ir runāts Judītes, Ķēniņu, Samuēla un Hronikas grāmatās.

Senais indiešu rakstnieks Čanakja, kurš dzīvoja aptuveni 350-283 gadus p.m.ē., grāmatā ar nosaukumu "Arthashastra" daudz rakstīja par slepkavībām. Viens no viņa skolniekiem vēlāk nogalināja dažus viņa ienaidniekus, tostarp divus Aleksandra Lielā ģenerāļus.

Slaveni slepkavību upuri ir Filips II Maķedonijas (336. gadā p.m.ē.), Aleksandra Lielā tēvs, un Jūlijs Cēzars (44. gadā p.m.ē.). Romas impērijas imperatori bieži tika nogalināti, lai viņu vietā varētu stāties cits vadītājs.

Viduslaikos daudzi karaļi Austrumromas impērijā tika nogalināti slepkavībās, lai varu varētu pārņemt jauni karaļi.

Renesanses laikmetā Rietumeiropā arvien biežāk notika slepkavības. Nīderlandes karalis Vilhelms Klusais (1584), Francijas karalis Henrijs III (1589) un Francijas karalis Henrijs IV (1610) tika nogalināti.

Pirmo reizi Amerikā valsts slepkavība (kad valdība plānoja kādu nogalināt) tika izmantota 1620. gadā. Tas notika Plimutā, Masačūsetsas līča kolonijā, kur bija piestājuši svētceļnieki. Vietējie amerikāņi tur bija dzīvojuši jau pirms svētceļnieku izkāpšanas, bet svētceļnieki vēlējās, lai zeme paliek viņiem. Mails Stendišs (Myles Standish) uzaicināja uz mielastu vietējo indiāņu cilts vadoni, viņa 18 gadus veco brāli un vēl divus citus indiāņus. Tad viņi aizslēdza durvis, nogalināja trīs vecākos vīriešus un publiski pakāra pusaudzi kā brīdinājumu pārējiem indiāņiem, lai tie turas tālāk.

Žana Leona Žeroma glezna, kurā attēlota Cēzara slepkavība

Mūsdienu vēsturē

Mūsdienu vēsturē slepkavības ir bijušas bieži sastopamas. Šajā sadaļā nav uzskaitītas visas slepkavības, kas notikušas mūsdienu vēsturē. Tajā ir uzskaitīti daži piemēri par pasaules līderiem, kuri tika nogalināti, un izskaidroti daži iemesli, kāpēc šīs slepkavības notika.

Imperiālajā Krievijā 80 gadu laikā tika nogalināti divi imperatori: Pāvils I (1801)^{pp. 16–17} un Aleksandrs II (1881). ^p. 419

Amerikas Savienotajās Valstīs 100 gadu laikā tika nogalināti četri prezidenti. Tie bija prezidenti Abraham Lincoln (1865. gadā), James Garfield (1881. gadā), William McKinley (1901. gadā) un John F. Kennedy (1963. gadā).

Pēc Abrahama Linkolna slepkavības par prezidentu kļuva Endrjū Džonsons. Viņš bija prezidents četrus gadus. Šajā laikā tika nogalināti 12 cilvēki, kuri ieņēma svarīgus politiskus amatus. Nākamais prezidents Uliss S. Grants vadīja ASV no 1869. līdz 1877. gadam. Šajā laikā tika nogalināti 11 valdības vadītāji, vēl 9 tika nogalināti, bet izdzīvoja.

Pasaules kari

1914. gadā tika nogalināts Austrijas erchercogs Francs Ferdinands. Daži vēsturnieki uzskata, ka šī slepkavība aizsāka Pirmo pasaules karu.

20. gadsimta 30. un 40. gados Josifa Staļina NKVD nogalināja daudzus cilvēkus ārpus Padomju Savienības, tostarp arī Leonu Troci. Lielākoties tie bija cilvēki, kuri, pēc Staļina domām, bija pret viņu vērsti vai varēja atņemt viņam varu. Viņš vēlējās būt drošs, ka saglabās varu, tāpēc nogalināja daudzus savus pretiniekus.

No 1934. līdz 1944. gadam dažādi cilvēki un grupas 27 reizes mēģināja nogalināt nacistiskās Vācijas līderi Ādolfu Hitleru holokausta un Otrā pasaules kara laikā. Šie cilvēki vēlējās apturēt Hitlera centienus pārņemt daudzas valstis un nogalināt tik daudzus cilvēkus. Tomēr viņš vienmēr izdzīvoja.

Otrā pasaules kara laikā sabiedrotie izmantoja slepkavības, lai nogalinātu nozīmīgus nacistu un japāņu līderus:

• Čehijas karavīri nogalina vienu no svarīgākajiem nacistu valdības darbiniekiem Reinhardu Heidrihu (1942).
• Amerikas Savienoto Valstu armija nogalina Japānas admirāli Isoroku Jamamoto, nozīmīgu militāro līderi (1943).
• Poļu nemiernieki, kad vien varēja, nogalināja augstākos nacistu vadītājus.

Aktīvisti

Dažās turpmākajās desmitgadēs tika nogalināti arī daži slaveni cilvēktiesību aktīvisti. Viņus nogalināja cilvēki, kuriem nepatika tas, ko viņi darīja, lai cīnītos par cilvēktiesībām. Slavenākie aktīvisti, kuri tika nogalināti, ir:

• Mohandas Gandijs (1948), nevardarbīgu protestu pret Lielbritānijas kontroli pār Indiju līderis.
• Malkolms X (Malcolm X, 1965), pilsonisko tiesību līderis
• Mārtins Luters Kings, Jr. (1968), viens no svarīgākajiem afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustības līderiem.

ASV CIP (1960-1970)

No 1960. līdz 1965. gadam ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) vismaz astoņas reizes mēģināja nogalināt Kubas līderi Fidelu Kastro.^p. 71 Aptuveni šajā laikā CIP plānoja nogalināt arī vienīgo demokrātiski ievēlēto Kongo Demokrātiskās Republikas līderi Patrisu Lumumbu.^{pp. 19–24} .

Laikā no 1960. līdz 1970. gadam CIP arī atbalstīja un dažos gadījumos palīdzēja īstenot slepkavības plānus pret:^p. 256 .

• Rafaels Truhiljo, Dominikānas Republikas prezidents
• Dienvidvjetnamas prezidents Ngo Dins Dīms (Ngo Dinh Diem)
• Čīles armijas vadītājs ģenerālis Renē Šneiders, kurš atteicās ļaut armijai gāzt demokrātiski ievēlēto prezidentu Salvadoru Allende.

70.-80. gadi

1979. gadā Irānas revolūcija pārvērta Irānu par islāma republiku. Irānas Cilvēktiesību dokumentācijas centra grupa apgalvo, ka no 1979. gada līdz 1990. gadiem Irānas valdības vadītāji 19 dažādās valstīs ir nogalinājuši 162 cilvēkus. Grupa apgalvo, ka Irāna pārtrauca slepkavības, jo Vācijas tiesa izdeva Irānas militārās izlūkošanas vadītāja aresta orderi.

1981. gadā parādes laikā tika nogalināts Ēģiptes prezidents Anvars Sadats. Viņu nogalināja cilvēki, kas vēlējās pārņemt varu valstī un padarīt to par islāma republiku.

1983. gadā tika nogalināts Benigno Akvino juniors. Akvino bija pret Ferdinandu Markosu, diktatoru, kurš valdīja Filipīnās. Filipīnu iedzīvotāji bija tik ļoti satraukti, ka sāka nevardarbīgu Tautas varas revolūciju. Tā rezultātā Markoša valdība beidza pastāvēt. Par Filipīnu prezidenti kļuva Akvino atraitne Korazona Akvino.

Indijā 1984. gadā tika nogalināta premjerministre Indira Gandija. Par nākamo premjerministru kļuva viņas dēls Radživs Gandijs. Viņš tika nogalināts 1991. gadā. (Viņi nebija saistīti ar Mohandasu Gandiju.)

No 90. gadiem līdz mūsdienām

1995. gadā tika nogalināts Izraēlas premjerministrs Ichaks Rabins. Izraēlieši un palestīnieši strādāja pie miera līguma noslēgšanas. Rabinu nogalināja ortodoksāls ebrejs, kurš nepiekrita miera līgumam. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka Rabina slepkavība ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc miera sarunas izjuka.

Pakistānā 2007. gadā tika nogalināta Benazir Bhuto. Bhuto bija pirmā sieviete, kas jebkad tika ievēlēta par musulmaņu valsts vadītāju. Al-Qaeda līderis paziņoja, ka Bhutto nogalinājuši Al-Qaeda slepkavas. Viņš teica, ka viņi to izdarīja, jo Bhutto centās atbrīvoties no vardarbīgajiem džihādistu kaujinieku grupējumiem Pakistānā. Viņš teica, ka tas padarīja viņu svarīgu Amerikas Savienotajām Valstīm, tāpēc Al-Qaeda viņu nogalināja.

ASV prezidenta Džona F. Kenedija fotogrāfija īsi pirms viņa slepkavības


Hitlera konferenču zāle pēc tam, kad daži no viņa paša karavīriem mēģināja viņu nogalināt.


Cilvēki pulcējas Gandija bēru ceremonijā


Indiras Gandi asinīm notraipītās lietas no viņas slepkavības dienas (tagad atrodas muzejā)

Statistika

Vienā pētījumā tika aplūkotas valsts līderu (valstu vadītāju, piemēram, prezidentu vai premjerministru) slepkavības. Pētījums parādīja, ka:

• Kopš 1895. gada slepkavas ir mēģinājuši nogalināt valsts līderus 298 reizes. 59 no šiem pasaules līderiem tika nogalināti.
• Kopš 1950. gada gandrīz divos no katriem trim gadiem tiek nogalināts kāds valsts vadītājs.

Citā pētījumā tika aplūkotas visas slepkavības no 1946. līdz 2013. gadam. Tajā tika iekļauti ne tikai valsts vadītāji, bet arī citi valdības locekļi (tostarp vietējās pašvaldības) un cilvēki, kas bija noskaņoti pret valdību. Šajā pētījumā tika konstatēts, ka laikā no 1946. līdz 2013. gadam 758 dažādos uzbrukumos kopumā tika nogalināti 954 cilvēki.

Šajā pētījumā tika pētīts arī tas, kurš visbiežāk tika nogalināts. No 954 cilvēkiem, kuri tika nogalināti:

• 21% bija parlamenta deputāti
• 18% bija opozīcijas līderi (politisko partiju vai grupu līderi, kas uzstājās vai cīnījās pret valdību).
• 17% bija valstu vadītāji
• 14% bija valdības ministri
• 10% bija diplomāti
• 5 % bija vietējie politiķi, piemēram, gubernatori vai mēri.