Josifs Staļins — Padomju Savienības līderis un staļinisms (1878–1953)
Josifs Staļins (1878–1953) — Gruzijas revolucionārs, Padomju Savienības līderis: industrializācija, represijas, Otrā pasaules kara vadošā loma un staļinisma ietekme.
Josifs Staļins dzimis kā Iosebs Besarionis dze Džugašvili Gori, Gruzijā, Krievijas impērijā (1878. gada 18. decembris - 1953. gada 5. marts). Viņš bija gruzīnu revolucionārs un politiķis, kurš no 1922. gada, kļūstot par Ļeņina partijas funkcionāru un vēlāk Par Nodaļas ģenerālsekretāru, pakāpeniski konsolidēja varu un pēc Vladimira Ļeņina nāves kļuva par Padomju Savienības de facto līderi līdz savai nāvei. Viņa pārvaldības periods veicināja Padomju Savienības ātru industrializāciju un militarizāciju, padarot to par vienu no pasaules lielvarām; šīs valdīšanas metodes un politiku vēlāk raksturo kā staļinismu.
Agrīnā dzīve un varas konsolidācija
No ģimenes un reliģiozā izglītības fona Staļins pārgāja uz revolucionāru darbību, pievienojoties boļševikiem. 1922. gadā viņš iecēla ģenerālsekretāra amatā — sākotnēji birokrātisku posteni, kas ļāva kontrolēt partijas aparātu. Pēc Ļeņina nāves 1924. gadā Staļins izspieda konkurentus (piem., Trockiju) un līdz 1930. gadiem nostiprināja savu autoritāti, izmantojot partijiskus amatus, personāla maiņu un politiskus kompromisus.
Ekonomiskā un sociālā politika
Staļina laika galvenie iekšējās politikas virzieni bija piespiedu kolektivizācija lauksaimniecībā, industriālā modernizācija caur piecgadu plāniem un centralizēta plānošana. Kolektivizācija (1928–1933 un vēlāk) noveda pie plašām lauksaimniecības reformas sekām, lauku pretestības, graudu konfiskācijām un vietām lokālām badam līdzīgām krīzēm, kas izraisīja daudzu cilvēku nāvi, tostarp smagas pārtikas krīzes Ukrainā (Holodomora) un citviet PSRS teritorijā. Rūpniecības attīstības rezultātā tika uzbūvētas lielas ražošanas jaudas, dzelzceļa un rūpniecības infrastruktūras, tomēr šīs pārmaiņas notika par cenu milzīgām cilvēku upurēm un piespiedu darba izmantošanas — vietām caur Gulaga sistēmu.
Terors, politiskās represijas un personības kults
1930. gadu beigās Staļins īstenoja plašu politisko tīrīšanu — slavenā Lielā terora (apm. 1936–1938) laikā notika izrādāmas tiesas, aresti, izsūtīšanas un izpildes. Tūkstošiem partijas locekļu, virsnieku, intelektuāļu un parasto pilsoņu tika apsūdzēti spiegošanā vai "ļaundarībās pret tautu" un sodīti bez pienācīgas tiesas. Gulaga sistēmā simtiem tūkstošu un, iespējams, miljoni ieslodzīto strādāja smagos apstākļos; upuru skaits no represijām, bada un darba nometnēm tiek vērtēts plašā diapazonā (simtiem tūkstošu līdz vairākiem miljoniem atkarībā no aprēķina metodēm). Vienlaikus tika veidots spēcīgs personības kults ap Staļinu, kurš tika glorificēts gan oficiālajā propagandā, gan kultūras produktos.
Ārpolitika un Otrā pasaules kara periods
Starpkaru periodā un 1939. gadā Padomju Savienība slēdza nesadarbošanās līgumus un īstenoja taktiskas teritorijas izmaiņas. Dažos avotos minēts: 1939. gada 18. septembrī Staļins iebrukaPolijā. Tomēr vēsturiskais notikumu secinājums ir precizējams — 23. augustā 1939. gadā tika parakstīts Molotova–Ribentropa (neuzbrukšanas) pakts starp Padomju Savienību un Vācijas vadību, un 17. septembrī 1939. gadā Sarkanā armija iebrauca Polijas austrumu daļā saskaņā ar šī pakta slepenajiem protokoliem.
Otrā pasaules kara laikā (Otrā pasaules kara) Staļins sākotnēji bija noslēdzis neuzbrukšanas līgumu ar Vācijas vadību, kuras līderis bija Ādolfs Hitlers. Tomēr 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzsāka operāciju "Barbarosa" un iebruka Padomju Savienībā — pēc tam Staļins mobilizēja valsti un vadīja pretdarbību. Padomju Savienība cieta milzīgus zaudējumus, gan militāros, gan civilos, taču galu galā piedalījās nacistiskās Vācijas sakāvēs, kas noveda pie PSRS lomas kā vienai no pasaules lielvarām.
Pēckara periods un ietekme Austrumeiropā
Pēc kara beigām Staļins nostiprināja Padomju Savienības ietekmi pār Austrumeiropu — tur tika izveidotas pro-sovjetiskas valdības un izvērsta padomju drošības un politikas ietekme. Padomju armija arī kontrolēja daļu Vācijas, kur radās padomju pārvaldīta zona, vēlāk kļūstot par VDR (Vācu Demokrātisko Republiku). Austrumeiropā radās virkne lojālu marksisma-ļeņinisma vienpartijas valstu, kas nostiprināja PSRS ietekmi un veidoja tā saukto padomju bloku, paplašinot Staļina varu un nostādot Padomju Savienību kā starptautisku lielvalsts.
Mantojums un vērtējums
Staļina valdīšana ir ārkārtīgi pretrunīga: no vienas puses — strauja industrializācija, uzvaras Otrā pasaules kara frontēs un PSRS pozīcijas nostiprināšanās; no otras puses — masveida represijas, piespiedu kolektivizācija, bads, politiskā terora un personības kulta radītās sekas. Pēc Staļina nāves 1953. gadā notika daļēja de‑staļinizācija un politisko represiju kritiska pārskatīšana, bet ietekme uz līderības praksi, valsts struktūru un atmiņu saglabājās dziļi ilgtermiņā.
Staļina laika notikumi joprojām tiek intensīvi pētīti un diskutēti — vēsturiskais novērtējums atkarīgs no pieejamiem avotiem, interpretācijām un politiskā konteksta, bet ir skaidrs, ka viņa vadība mainīja 20. gadsimta seju Eiropā un pasaulē, gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.
Staļina vārds
Staļins dzimis kā Iosebs Besarionis dzе Džugašvili vai Iosifs Džugašvili. 1912. gadā viņš sāka dēvēt sevi par Staļinu.
- Krievu valodā: Ио́сиф Виссарио́нович Ста́лин - Josifs Visarionovičs Staļins; dzimis Джугашвили - Džugašvili.
- Gruzīnu valodā: იოსებ ბესარიონის ძე ჯუღაშვილიი - Ioseb Jughashvili
- Josifs Staļins
Agrīnā dzīve
Iosebs Visarionovičs Džugašvili dzimis mazā vienistabas mājā Gori, Gruzijā. Viņa tēvs darināja un laboja apavus. Tēvs bieži dzērāja un līdz pat savai nāvei 1890. gadā kaujā sita savu sievu un dēlu. Džozefs jaunībā saslima ar bakām. Tā rezultātā viņa seja bija rētaina. Vēlāk fotogrāfijas bieži tika mainītas, lai paslēptu rētas. Arī viņa kreisā roka bija īsāka nelaimes gadījuma dēļ. Viņš mācījās Gori baznīcas skolā. Staļins mācījās par priesteri seminārā (priesteru skolā) Tbilisi. Viņš bija aktīvs students, lasīja daudz grāmatu, īpaši tādas, kuras seminārā nebija atļauts lasīt. To vidū bija arī Kārļa Marksa grāmatas. 1898. gadā viņš pievienojās marksistu grupai Mesame Dasi jeb Trešajai grupai.
Revolucionārs
1899. gadā viņš pameta skolu un sāka strādāt Tbilisi Fizikas institūtā. Viņš pievienojās grupām, kas mēģināja sākt revolūciju, lai gāztu caru. Viņi vēlējās cita veida valdību. Policija 1901. gadā, medījot cilvēkus, kas iebilda pret valdību, iebruka viņa mājā. Staļins aizbēga, bet slēpās, lai policija viņu nevarētu atrast. Viņš organizēja pret valdību vērstus pasākumus, piemēram, Maija dienas gājienus un protestus. Viņš kļuva par boļševiku. Viņš atbalstīja vardarbīgu revolūciju un neatbalstīja meņševikus. Slepenpolicija viņu noķēra 1902. gada aprīlī un bez tiesas izsūtīja uz Sibīriju. Viņš dzīvoja Novajaudas ciematā.
Viņš drīz vien aizbēga no Sibīrijas. Vēlāk daudzi apgalvoja, ka viņš bijis policijas spiegs. Vēl viena boļševista, Staļina sāncenša Stefana Šaumjana arests vēl pastiprināja šos uzskatus. 1905. gada beigās viņš devās uz sanāksmi Somijā un tikās ar Vladimiru Iļjiču Ļeņinu. Ļeņins nebija tāds, kādu Staļins bija gaidījis. Nākamo desmit gadu laikā valdība vairākas reizes arestēja un izsūtīja Staļinu. Tas palielināja viņa varu boļševiku partijā, un 1912. gadā viņš tika ievēlēts par partijas Centrālkomitejas locekli. Viņš tika paaugstināts amatā Sanktpēterburgā.
Sekretārs
Staļins bija boļševiku partijas biedrs, taču 1917. gada revolūcijā Krievijā neko daudz nedarīja. Viņš rakstīja un rediģēja partijas laikrakstu Pravda. Komunistiskajā partijā viņam bija vairāki organizatoriski darbi. 1922. gadā viņš kļuva par ģenerālsekretāru. Viņš varēja dot darbu sev tīkamiem cilvēkiem Komunistiskajā partijā. Šie atbalstītāji palīdzēja viņam kļūt par vadītāju pēc Vladimira Ļeņina nāves 1924. gadā.
Pārtika un lauksaimniecība
Staļins mēģināja kolektivizēt saimniecības. Kolektivizācija nozīmēja atņemt zemi visu saimniecību īpašniekiem un apvienot to lielās saimniecībās, kuras pārvaldīja valdība. Tad komunistu amatpersonas ļāva lauksaimniekiem strādāt jaunajās saimniecībās un lika viņiem nodot ražu valdībai.
Kolektivizācija nebija veiksmīga. 1932.-33. gadā bija bads, kurā gāja bojā miljoniem cilvēku. Tā kā lauksaimniekiem nemaksāja lielu naudu un viss, ko viņi izaudzēja, nonāca valsts rokās, strādnieki necentās. Labākie zemkopji strādāja uz ļoti maziem zemes gabaliņiem, kas tika piešķirti zemniekiem, lai tie audzētu to, kas viņiem patīk. Šajos zemes gabaliņos zemnieki varēja paturēt to, ko izaudzēja. Šīs zemes daļas 1938. gadā bija 4 % no padomju lauksaimniecības zemes. Tomēr tajās tika izaudzēti 20 % tās produkcijas.
1946.-1947. gadā Padomju Savienībā bija otrais lielais bads. To izraisīja sausums, ko vēl vairāk pasliktināja Otrā pasaules kara postījumi. Labības raža 1946. gadā sasniedza 39,6 miljonus tonnu - tikai 40 % no 1940. gada ražas.
Masveida nāvessodi
Lai likvidētu "strādnieku šķiras ienaidniekus", Staļins ieviesa "Lielo tīrīšanu". No 1934. līdz 1939. gadam tika ieslodzīti vairāk nekā miljons cilvēku un vismaz 700 000 cilvēku tika sodīti ar nāvi. Starp tiem bija lielākā daļa Sarkanās armijas ģenerāļu, kurus Staļins uzskatīja par draudiem savai valdībai. Tas ievērojami vājināja armiju pirmajos vērmahta ofensīvas mēnešos pret Padomju Savienību 1941. gadā.
Otrais pasaules karš
Staļins sadarbojās ar Vācijas nacistu līderi Ādolfu Hitleru. Tomēr Hitlers ienīda komunismu. Pēc Francijas iebrukuma un neitralizēšanas Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Pēc iebrukuma operācijas "Barbarosa" PSRS sāka sadarboties ar Rietumu sabiedrotajiem, lai sakautu Vāciju. Galu galā Vācija zaudēja, bet PSRS bija vairāk upuru nekā jebkurai citai valstij kara laikā.
Otrā pasaules kara beigās padomju armija okupēja daudzas Eiropas valstis, piemēram, Poliju, Čehoslovākiju, Ungāriju un daļu Vācijas. Šajās valstīs tika uzspiests marksisms-ļeņinisms. Tas tika darīts pretēji Amerikas un Lielbritānijas valdību vēlmēm un protestiem.
Staļins turpināja vadīt Padomju Savienību līdz pat savai nāvei. Viņš arī militarizēja Krieviju, koncentrējot valsts laiku un enerģiju uz ieročiem, transportlīdzekļiem un bruņotajiem spēkiem.
Staļins nomira 1953. gada 5. martā. Oficiāli tika paziņots, ka tas noticis insulta dēļ. Tomēr 2003. gadā krievu un amerikāņu vēsturnieku grupa apgalvoja, ka Staļins esot saindējies ar spēcīgo žurku indi varfarīnu, iespējams, to esot izdarījuši cilvēki, kuri pēc Staļina nāves pārņēma valdību. Lavrentija Berijas vadībā tie bija Vjačeslavs Molotovs un Georgijs Maļenkovs. Ņikita Hruščovs vēlāk sāka procesu, ko sauca par "destaļinizāciju", kas nozīmēja daudzu Staļina radītās politiskās sistēmas elementu nojaukšanu. Staļins tika nosodīts kā tirāns. Pārspējis un sakāvis savus sāncenšus, Hruščovs nodibināja personisku kontroli pār valdību, kas bija salīdzināma ar Staļina kontroli, lai gan viņš nekad nav aizgājis tik tālu, nogalinot miljoniem cilvēku.
Staļins ir pretrunīgi vērtēta personība vēsturē. Daudzi vēsturnieki viņu uzskata par nežēlīgu diktatoru, bet citi viņu slavē kā padomju valsts tēvu. Viņš ir kritizēts par savu lomu golodomora izraisīšanā. Nesenā aptaujā Krievijā (2008. gadā) viņš tika atzīts par trešo populārāko personu Krievijas vēsturē. Aptaujā 2006. gadā tika konstatēts, ka gandrīz puse pieaugušo Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka Josifs Staļins bija labs cilvēks.
1941. gada kara propagandas Staļina portrets
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Josifs Visarionovičs Staļins?
A: Josifs Visarionovičs Staļins bija gruzīnu politiķis, kurš no 1922. gada līdz savai nāvei 1953. gadā vadīja Padomju Savienību.
J: Kas nomainīja Vladimiru Ļeņinu Padomju Savienības vadītāja amatā?
A: Staļins nomainīja Vladimiru Ļeņinu Padomju Savienības vadītāja amatā.
J: Kāda veida valdību izveidoja Staļins?
A: Staļins izveidoja valdības veidu, ko vēlāk nosauca par staļinismu.
J: Kad viņš iebruka Polijā?
A: Viņš iebruka Polijā 1939. gada 18. septembrī.
J: Kā viņš reaģēja uz Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā?
A: Pēc tam, kad Vācija iebruka Padomju Savienībā, viņš vadīja asiņainu karu pret Vāciju, kas pazīstams kā operācija "Barbarosa".
J: Kas notika pēc Otrā pasaules kara beigām?
A: Pēc Otrā pasaules kara beigām Staļins ieguva kontroli pār visu Austrumeiropu, tostarp daļu Vācijas, un izveidoja virkni lojālu marksisma-ļeņinisma vienpartijas valstu, paplašinot savu varu un nosakot Padomju Savienības kā lielvalsts pozīciju.
J: Kā sauca viņa domāšanas veidu?
A: Viņa domāšanas veidu sauca par marksismu-ļeņinismu.
Meklēt