Josifs Staļins

Staļina vārds

Staļins dzimis kā Iosebs Besarionis dzе Džugašvili vai Iosifs Džugašvili. 1912. gadā viņš sāka dēvēt sevi par Staļinu.

• Krievu valodā: Ио́сиф Виссарио́нович Ста́лин - Josifs Visarionovičs Staļins; dzimis Джугашвили - Džugašvili.
• Gruzīnu valodā: იოსებ ბესარიონის ძე ჯუღაშვილიი - Ioseb Jughashvili
• Josifs Staļins

Agrīnā dzīve

Iosebs Visarionovičs Džugašvili dzimis mazā vienistabas mājā Gori, Gruzijā. Viņa tēvs darināja un laboja apavus. Tēvs bieži dzērāja un līdz pat savai nāvei 1890. gadā kaujā sita savu sievu un dēlu. Džozefs jaunībā saslima ar bakām. Tā rezultātā viņa seja bija rētaina. Vēlāk fotogrāfijas bieži tika mainītas, lai paslēptu rētas. Arī viņa kreisā roka bija īsāka nelaimes gadījuma dēļ. Viņš mācījās Gori baznīcas skolā. Staļins mācījās par priesteri seminārā (priesteru skolā) Tbilisi. Viņš bija aktīvs students, lasīja daudz grāmatu, īpaši tādas, kuras seminārā nebija atļauts lasīt. To vidū bija arī Kārļa Marksa grāmatas. 1898. gadā viņš pievienojās marksistu grupai Mesame Dasi jeb Trešajai grupai.

Revolucionārs

1899. gadā viņš pameta skolu un sāka strādāt Tbilisi Fizikas institūtā. Viņš pievienojās grupām, kas mēģināja sākt revolūciju, lai gāztu caru. Viņi vēlējās cita veida valdību. Policija 1901. gadā, medījot cilvēkus, kas iebilda pret valdību, iebruka viņa mājā. Staļins aizbēga, bet slēpās, lai policija viņu nevarētu atrast. Viņš organizēja pret valdību vērstus pasākumus, piemēram, Maija dienas gājienus un protestus. Viņš kļuva par boļševiku. Viņš atbalstīja vardarbīgu revolūciju un neatbalstīja meņševikus. Slepenpolicija viņu noķēra 1902. gada aprīlī un bez tiesas izsūtīja uz Sibīriju. Viņš dzīvoja Novajaudas ciematā.

Viņš drīz vien aizbēga no Sibīrijas. Vēlāk daudzi apgalvoja, ka viņš bijis policijas spiegs. Vēl viena boļševista, Staļina sāncenša Stefana Šaumjana arests vēl pastiprināja šos uzskatus. 1905. gada beigās viņš devās uz sanāksmi Somijā un tikās ar Vladimiru Iļjiču Ļeņinu. Ļeņins nebija tāds, kādu Staļins bija gaidījis. Nākamo desmit gadu laikā valdība vairākas reizes arestēja un izsūtīja Staļinu. Tas palielināja viņa varu boļševiku partijā, un 1912. gadā viņš tika ievēlēts par partijas Centrālkomitejas locekli. Viņš tika paaugstināts amatā Sanktpēterburgā.

Sekretārs

Staļins bija boļševiku partijas biedrs, taču 1917. gada revolūcijā Krievijā neko daudz nedarīja. Viņš rakstīja un rediģēja partijas laikrakstu Pravda. Komunistiskajā partijā viņam bija vairāki organizatoriski darbi. 1922. gadā viņš kļuva par ģenerālsekretāru. Viņš varēja dot darbu sev tīkamiem cilvēkiem Komunistiskajā partijā. Šie atbalstītāji palīdzēja viņam kļūt par vadītāju pēc Vladimira Ļeņina nāves 1924. gadā.

Pārtika un lauksaimniecība

Staļins mēģināja kolektivizēt saimniecības. Kolektivizācija nozīmēja atņemt zemi visu saimniecību īpašniekiem un apvienot to lielās saimniecībās, kuras pārvaldīja valdība. Tad komunistu amatpersonas ļāva lauksaimniekiem strādāt jaunajās saimniecībās un lika viņiem nodot ražu valdībai.

Kolektivizācija nebija veiksmīga. 1932.-33. gadā bija bads, kurā gāja bojā miljoniem cilvēku. Tā kā lauksaimniekiem nemaksāja lielu naudu un viss, ko viņi izaudzēja, nonāca valsts rokās, strādnieki necentās. Labākie zemkopji strādāja uz ļoti maziem zemes gabaliņiem, kas tika piešķirti zemniekiem, lai tie audzētu to, kas viņiem patīk. Šajos zemes gabaliņos zemnieki varēja paturēt to, ko izaudzēja. Šīs zemes daļas 1938. gadā bija 4 % no padomju lauksaimniecības zemes. Tomēr tajās tika izaudzēti 20 % tās produkcijas.

1946.-1947. gadā Padomju Savienībā bija otrais lielais bads. To izraisīja sausums, ko vēl vairāk pasliktināja Otrā pasaules kara postījumi. Labības raža 1946. gadā sasniedza 39,6 miljonus tonnu - tikai 40 % no 1940. gada ražas.

Masveida nāvessodi

Lai likvidētu "strādnieku šķiras ienaidniekus", Staļins ieviesa "Lielo tīrīšanu". No 1934. līdz 1939. gadam tika ieslodzīti vairāk nekā miljons cilvēku un vismaz 700 000 cilvēku tika sodīti ar nāvi. Starp tiem bija lielākā daļa Sarkanās armijas ģenerāļu, kurus Staļins uzskatīja par draudiem savai valdībai. Tas ievērojami vājināja armiju pirmajos vērmahta ofensīvas mēnešos pret Padomju Savienību 1941. gadā.

Otrais pasaules karš

Staļins sadarbojās ar Vācijas nacistu līderi Ādolfu Hitleru. Tomēr Hitlers ienīda komunismu. Pēc Francijas iebrukuma un neitralizēšanas Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Pēc iebrukuma operācijas "Barbarosa" PSRS sāka sadarboties ar Rietumu sabiedrotajiem, lai sakautu Vāciju. Galu galā Vācija zaudēja, bet PSRS bija vairāk upuru nekā jebkurai citai valstij kara laikā.

Otrā pasaules kara beigās padomju armija okupēja daudzas Eiropas valstis, piemēram, Poliju, Čehoslovākiju, Ungāriju un daļu Vācijas. Šajās valstīs tika uzspiests marksisms-ļeņinisms. Tas tika darīts pretēji Amerikas un Lielbritānijas valdību vēlmēm un protestiem.

Staļins turpināja vadīt Padomju Savienību līdz pat savai nāvei. Viņš arī militarizēja Krieviju, koncentrējot valsts laiku un enerģiju uz ieročiem, transportlīdzekļiem un bruņotajiem spēkiem.

Staļins nomira 1953. gada 5. martā. Oficiāli tika paziņots, ka tas noticis insulta dēļ. Tomēr 2003. gadā krievu un amerikāņu vēsturnieku grupa apgalvoja, ka Staļins esot saindējies ar spēcīgo žurku indi varfarīnu, iespējams, to esot izdarījuši cilvēki, kuri pēc Staļina nāves pārņēma valdību. Lavrentija Berijas vadībā tie bija Vjačeslavs Molotovs un Georgijs Maļenkovs. Ņikita Hruščovs vēlāk sāka procesu, ko sauca par "destaļinizāciju", kas nozīmēja daudzu Staļina radītās politiskās sistēmas elementu nojaukšanu. Staļins tika nosodīts kā tirāns. Pārspējis un sakāvis savus sāncenšus, Hruščovs nodibināja personisku kontroli pār valdību, kas bija salīdzināma ar Staļina kontroli, lai gan viņš nekad nav aizgājis tik tālu, nogalinot miljoniem cilvēku.

Staļins ir pretrunīgi vērtēta personība vēsturē. Daudzi vēsturnieki viņu uzskata par nežēlīgu diktatoru, bet citi viņu slavē kā padomju valsts tēvu. Viņš ir kritizēts par savu lomu golodomora izraisīšanā. Nesenā aptaujā Krievijā (2008. gadā) viņš tika atzīts par trešo populārāko personu Krievijas vēsturē. Aptaujā 2006. gadā tika konstatēts, ka gandrīz puse pieaugušo Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka Josifs Staļins bija labs cilvēks.

1941. gada kara propagandas Staļina portrets

Saistītās lapas

• Vladimirs Ļeņins
• Tihons Hrennikovs
• Leons Trockis