Josifs Staļins dzimis kā Iosebs Besarionis dze Džugašvili Gori, Gruzijā, Krievijas impērijā (1878. gada 18. decembris - 1953. gada 5. marts). Viņš bija gruzīnu revolucionārs un politiķis, kurš no 1922. gada, kļūstot par Ļeņina partijas funkcionāru un vēlāk Par Nodaļas ģenerālsekretāru, pakāpeniski konsolidēja varu un pēc Vladimira Ļeņina nāves kļuva par Padomju Savienības de facto līderi līdz savai nāvei. Viņa pārvaldības periods veicināja Padomju Savienības ātru industrializāciju un militarizāciju, padarot to par vienu no pasaules lielvarām; šīs valdīšanas metodes un politiku vēlāk raksturo kā staļinismu.
Agrīnā dzīve un varas konsolidācija
No ģimenes un reliģiozā izglītības fona Staļins pārgāja uz revolucionāru darbību, pievienojoties boļševikiem. 1922. gadā viņš iecēla ģenerālsekretāra amatā — sākotnēji birokrātisku posteni, kas ļāva kontrolēt partijas aparātu. Pēc Ļeņina nāves 1924. gadā Staļins izspieda konkurentus (piem., Trockiju) un līdz 1930. gadiem nostiprināja savu autoritāti, izmantojot partijiskus amatus, personāla maiņu un politiskus kompromisus.
Ekonomiskā un sociālā politika
Staļina laika galvenie iekšējās politikas virzieni bija piespiedu kolektivizācija lauksaimniecībā, industriālā modernizācija caur piecgadu plāniem un centralizēta plānošana. Kolektivizācija (1928–1933 un vēlāk) noveda pie plašām lauksaimniecības reformas sekām, lauku pretestības, graudu konfiskācijām un vietām lokālām badam līdzīgām krīzēm, kas izraisīja daudzu cilvēku nāvi, tostarp smagas pārtikas krīzes Ukrainā (Holodomora) un citviet PSRS teritorijā. Rūpniecības attīstības rezultātā tika uzbūvētas lielas ražošanas jaudas, dzelzceļa un rūpniecības infrastruktūras, tomēr šīs pārmaiņas notika par cenu milzīgām cilvēku upurēm un piespiedu darba izmantošanas — vietām caur Gulaga sistēmu.
Terors, politiskās represijas un personības kults
1930. gadu beigās Staļins īstenoja plašu politisko tīrīšanu — slavenā Lielā terora (apm. 1936–1938) laikā notika izrādāmas tiesas, aresti, izsūtīšanas un izpildes. Tūkstošiem partijas locekļu, virsnieku, intelektuāļu un parasto pilsoņu tika apsūdzēti spiegošanā vai "ļaundarībās pret tautu" un sodīti bez pienācīgas tiesas. Gulaga sistēmā simtiem tūkstošu un, iespējams, miljoni ieslodzīto strādāja smagos apstākļos; upuru skaits no represijām, bada un darba nometnēm tiek vērtēts plašā diapazonā (simtiem tūkstošu līdz vairākiem miljoniem atkarībā no aprēķina metodēm). Vienlaikus tika veidots spēcīgs personības kults ap Staļinu, kurš tika glorificēts gan oficiālajā propagandā, gan kultūras produktos.
Ārpolitika un Otrā pasaules kara periods
Starpkaru periodā un 1939. gadā Padomju Savienība slēdza nesadarbošanās līgumus un īstenoja taktiskas teritorijas izmaiņas. Dažos avotos minēts: 1939. gada 18. septembrī Staļins iebrukaPolijā. Tomēr vēsturiskais notikumu secinājums ir precizējams — 23. augustā 1939. gadā tika parakstīts Molotova–Ribentropa (neuzbrukšanas) pakts starp Padomju Savienību un Vācijas vadību, un 17. septembrī 1939. gadā Sarkanā armija iebrauca Polijas austrumu daļā saskaņā ar šī pakta slepenajiem protokoliem.
Otrā pasaules kara laikā (Otrā pasaules kara) Staļins sākotnēji bija noslēdzis neuzbrukšanas līgumu ar Vācijas vadību, kuras līderis bija Ādolfs Hitlers. Tomēr 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzsāka operāciju "Barbarosa" un iebruka Padomju Savienībā — pēc tam Staļins mobilizēja valsti un vadīja pretdarbību. Padomju Savienība cieta milzīgus zaudējumus, gan militāros, gan civilos, taču galu galā piedalījās nacistiskās Vācijas sakāvēs, kas noveda pie PSRS lomas kā vienai no pasaules lielvarām.
Pēckara periods un ietekme Austrumeiropā
Pēc kara beigām Staļins nostiprināja Padomju Savienības ietekmi pār Austrumeiropu — tur tika izveidotas pro-sovjetiskas valdības un izvērsta padomju drošības un politikas ietekme. Padomju armija arī kontrolēja daļu Vācijas, kur radās padomju pārvaldīta zona, vēlāk kļūstot par VDR (Vācu Demokrātisko Republiku). Austrumeiropā radās virkne lojālu marksisma-ļeņinisma vienpartijas valstu, kas nostiprināja PSRS ietekmi un veidoja tā saukto padomju bloku, paplašinot Staļina varu un nostādot Padomju Savienību kā starptautisku lielvalsts.
Mantojums un vērtējums
Staļina valdīšana ir ārkārtīgi pretrunīga: no vienas puses — strauja industrializācija, uzvaras Otrā pasaules kara frontēs un PSRS pozīcijas nostiprināšanās; no otras puses — masveida represijas, piespiedu kolektivizācija, bads, politiskā terora un personības kulta radītās sekas. Pēc Staļina nāves 1953. gadā notika daļēja de‑staļinizācija un politisko represiju kritiska pārskatīšana, bet ietekme uz līderības praksi, valsts struktūru un atmiņu saglabājās dziļi ilgtermiņā.
Staļina laika notikumi joprojām tiek intensīvi pētīti un diskutēti — vēsturiskais novērtējums atkarīgs no pieejamiem avotiem, interpretācijām un politiskā konteksta, bet ir skaidrs, ka viņa vadība mainīja 20. gadsimta seju Eiropā un pasaulē, gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.
