Holodomors (1932–1933): Staļina izraisītais Ukrainas bads un debates par genocīdu

Holodomors (1932–1933): Staļina izraisītais Ukrainas bads — ~7 miljoni upuru, vēstures fakti, dokumenti un strīdīgas diskusijas par to, vai notika genocīds.

Holodomors (ukraiņu: Голодомор, kas nozīmē "bada slepkavība") bija cilvēku izraisīts bads, kas notika Ukrainā 1932. un 1933. gadā, laikā, kad Ukraina bija Padomju Savienības sastāvā. Holodomora laikā bada nāvē nomira ievērojams skaits iedzīvotāju; mūsdienu pētnieku aplēses svārstās, bet daudzi min aptuveni septiņus miljonus upuru, savukārt citas aplēses liecina par 3–5 miljoniem vai citām vērtībām, atkarībā no metodoloģijas.

Politiskie un ekonomiskie cēloņi

Josifs Staļins, Padomju Savienības komunistiskās valsts vadītājs un diktators, īstenoja plašu kolektivizācijas kampaņu un ātru industrializāciju. Viņa politikas mērķis bija pārveidot lauksaimniecību un piegādāt pārtiku un resursus pilsētām un rūpniecībai. Lai to panāktu, lauksaimniekiem tika uzspiesta kolektīvā saimniekošana — kolhozi un sovhozi — un noteiktas augstas graudu piegādes kvotas.

Staļins centās panākt, lai lauksaimnieki strādātu vairāk valdības īpašumā esošajās saimniecībās par mazāku samaksu. Daudzi zemnieki pret to iebilda, pretojās kolektivizācijai vai slēpa graudus. Lai sodītu pretestību un izpildītu kvotas, vara īstenoja spēkstacijas metodēs: plašas pārtikas izlaupīšanas (graudu izņemšana), sankciju piemērošanu ciemiem (tā saucamās "melnās saraksti" vai "blacklisting"), kā arī ierobežoja iedzīvotāju brīvu pārvietošanos. Bija aizliegts (pretlikumīgi) paņemt pārtiku no lauku zemes, un valdība centās aizliegt cilvēkiem pārvietoties pa valsti, lai meklētu pārtiku.

Praktiskās represijas un bada izraisītāji

• Valsts prasītās graudu un ražas piegādes kvotas bija bieži pārmērīgas un neadekvātas attiecībā pret reālajām ražām.
• Notika plaša mēroga konfiskācijas — vietējās varas iestādes atņēma rezervgraudus, sēklas, dzīvniekus un pārtiku, atstājot ģimenes bez iztikas līdzekļiem.
• Tika pieņemti represīvi likumi pret "graudu zagšanu" (slavenais 1932. gada sankciju un izpildes regulējums, kas paredzēja smagus sodus), kas padarīja par noziedzību arī mazas atrastas graudu devas.
• Daudzviet ierobežoja vai pilnībā aizliedza iedzīvotāju pārvietošanos — tas novērsa iespēju doties uz citām vietām, kur varētu atrast pārtiku.
• Padomju valdība turpināja dažās vietās eksportēt graudus, lai iegūtu valūtu industriālajām vajadzībām, kamēr vietējie iedzīvotāji badā mira.

Upuru skaits un sekas

Bada izraisītās nāves un slimību dēļ ciematos un pilsētās nomira simtiem tūkstošu līdz miljoniem cilvēku. Bada rezultātā sabruka daudzu ģimeņu struktūras, radās ilgtermiņa demogrāfiskas, sociālas un kultūras sekas, sevišķi skarot radošās, lauku un nacionālās kopienas. Daudzi bērni mira vai tika bēgļos; plaši izplatījās traumas un atmiņas, kas ietekmēja nākamās paaudzes.

Vēsturiskās interpretācijas un debates

Par Holodomoru pastāv intensīvas tiesību, politikas un vēstures debates. Zinātnieki un politiķi, lietojot vārdu "golodomors", apgalvo, ka bada izraisītie aspekti bija genocīds; daži uzskata, ka milzīgie cilvēku upuri bija salīdzināmi ar holokaustu. Tie, kas atbalsta genocīda kvalifikāciju, norāda uz mērķtiecīgām politikas darbībām — piemēram, īpašu prasību noteikšanu Ukrainas lauksaimniecībai, sankciju piemērošanu ukraiņu reģioniem, robežu slēgšanu un apzinātu palīdzības nelikšanu — kā uzbrukumu ukraiņu tautai vai nacionālistiskajai izpausmei.

Citi pētnieki apgalvo, ka golodomors bija negaidītas, bet cilvēka radītas sekas straujajai un masveida industrializācijai, ko sāka Staļins, un ka tas radīja radikālas ekonomiskās pārmaiņas zemniekiem un valstij, bet bez speciāla nodoma iznīcināt ukraiņu kā tautu. Šo pieeju bieži dēvē par strukturālistisku skaidrojumu — uzmanība tiek pievērsta politikas neveiksmēm, kvotu neatbilstībai, birokrātiskai brutalitātei un centrālās varas spiedienam uz vietējām struktūrām, nevis etniskai motivācijai.

Pētnieku viedokļi dalās arī par starptautisko un vēsturisko kontekstu: daļa uzsver, ka Padomju Savienībā tajā laikā notika arī bads citos reģionos (piemēram, Kazahstānā un Volgas rajonos), kas liek izskatīt gan pārklājas, gan atšķirīgas cēloņu kombinācijas.

Pētniecība, avoti un atzīšana

Padomju laikā par šo notikumu oficiāli klusēja vai tas tika noliegts; memuāri, padomju iekšējie dokumenti un pētnieku darbi pēc PSRS sabrukuma (kad arhīvi kļuva pieejamāki) deva plašāku materiālu analīzei. Par Holodomoru ir plaša literatūra — gan no autoru, kas uzsver Staļina mērķtiecību un genocīda raksturu, gan no tiem, kas izceļ strukturālos un administratīvos iemeslus.

Ukrainas parlamentā (Verkhovna Rada) un vairākās citās valstīs Holodomors oficiāli atzīts par genocīdu, savukārt daži vēsturnieki un dažas valstis turpina diskutēt vai nepiekrīt šai kvalifikācijai. Debates ietver juridiskus, vēsturiskus un morālus jautājumus par nodoma (mens rea) pierādīšanu, avotu interpretāciju un starptautisko tiesību praksi.

Atcerēšanās un mantojums

Holodomors šobrīd ir svarīga ukraiņu tautas vēsturiskās atmiņas daļa. Ukrainā un diasporā tiek rīkoti piemiņas pasākumi, lai atcerētos bojāgājušos, un darbojas muzeji un memoriāli, kas skaidro notikuma vēsturisko kontekstu un sekas. Starptautiska atzīšana un publiskā diskusija palīdz uzturēt informētību par šo traģisko periodu un veicina pētījumus, dokumentāciju un izglītību nākamajām paaudzēm.

Holodomors ir sarežģīts un sāpīgs vēstures posms ar daudzām interpretācijām. Lai izprastu notikušo, pētniecībā tiek izmantota demogrāfija, arhīvu materiāli, liecību analīze un salīdzinošas vēsturiskās metodes — visi šie avoti palīdz tuvoties patiesībai par to, kā un kāpēc mira tik daudzi cilvēki.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir holodomors?

J: Kas šajā laikā bija Padomju Savienības vadītājs?

Jautājums: Ko Staļins darīja ar Padomju Savienības lauksaimniekiem?

J: Kā Staļins reaģēja uz badu Ukrainā?

Vai ir diskusijas par to, vai to, kas notika šajā laikā, var uzskatīt par genocīdu?

Meklēt pēc burta