Ungārija

Vēsture

Viduslaiku Ungārija, 896-1526

Magjāri izveidoja Ungāriju 896. gadā, kad bija ieradušies no savām iepriekšējām Austrumeiropas teritorijām. Tolaik to vadonis bija princis Ārpads, kurš arī nodibināja pirmo valsts karaļa namu - Ārpada namu. Pēc pirmā karaļa Svētā Stefana kronēšanas 1000. gadā valsts kļuva par karalisti.

1241. gadā Mongoļu impērija iebruka valstī, liekot bēgt Ungārijas karalim Bēlam IV, un tika nogalināti aptuveni 500 000 ungāru, kā arī nodarīti lieli postījumi. 1301. gadā Árpád-house iznīka. Vēlāk Ungārijā valdīja dažādu namu karaļi. Lielākais no viņiem ir Matiass Korvīns, kurš bija slavens ar Austrijas teritoriju, piemēram, Vīnes u. c., ieņemšanu un valsts aizsardzību pret Osmaņu agresiju. Tomēr dažus gadu desmitus pēc viņa nāves (1490. gadā) Osmaņu sultāns Suleimans Lieliskais sakāva Ungārijas karali Mohačas kaujā (1526. gadā). Karaliste tika sadalīta trīs daļās: rietumu un ziemeļu apgabali palika Ungārijā, dienvidu reģions nonāca Osmaņu valdījumā, bet austrumu daļa kļuva par Osmaņu vasali kā Transilvānijas kņaziste.

No 1526. līdz 1867. gadam

Ungārijas karaliste kļuva par Hābsburgu atkarīgo valsti, jo 1515. gadā Vīnē noslēgtajā līgumā bija noteikts, ka ja karaļu līnija iznīks, Hābsburgu dzimta pārņems Jagellionu dzimtas teritoriju Bohēmijā un Ungārijā. Osmaņi 1686. gadā bija spiesti pamest valsti, un tā atkal apvienojās. Šajā laikā valstī dzīvoja daudzas tautības. Līdzās ungāriem tur dzīvoja arī mūsdienu slovāku, serbu un rumāņu senči.

1703. gadā ungāru muižnieks Francisks II Rakoči (Francis II Rákóczi) organizēja revolūciju pret Habsburgiem, jo ungāri nebija apmierināti ar viņiem. Tomēr 1711. gadā viņa revolūcija cieta neveiksmi, un viņam nācās doties trimdā. Nākamais nozīmīgākais notikums ir 1848. gada Ungārijas revolūcija, kad valsts iedzīvotāji atkal sacēlās nemierā. Cīņas beidzās 1849. gadā, un Habsburga panākumi bija sekmīgi. Revolūcijas vadoņi tika sodīti ar nāvi.

Austroungārija, 1867-1918

Valsts centās rast ceļu uz konsolidāciju: 1867. gadā divas svarīgākās Habsburgu teritorijas - Austrija un Ungārija - parakstīja līgumu un izveidoja Austroungārijas monarhiju. Jaunā situācija bija izdevīga abām pusēm: līgums nodrošināja milzīgu ekonomisko izaugsmi.

Starpkaru periods, 1918-1946

1918. gadā pēc sakāves Pirmajā pasaules karā karaliste tika atcelta un izveidota republika, jo cilvēkiem bija gana kara. Šī republika bija īslaicīga, un drīz vien varu pārņēma komunisti (1919. gadā). Viņu vara bija bezatbildīga, un daudzi cilvēki, tostarp zemnieki un inteliģence, tika spīdzināti. Komunistiem nācās pamest valsti, kad tajā iebruka Rumānijas karaspēks.

1919. gada beigās ungāru spēki admirāļa Miklós Horthy vadībā beidzot ieņēma galvaspilsētu Budapeštu. Reaģējot uz komunistu teroru, viņi uzsāka "balto teroru", kurā vajāja komunistus un viņu atbalstītājus. Karaliste tika atjaunota, bet karaļa nebija. Hortijs tika ievēlēts par valsts reģentu, jo sapulce nolēma neatsaukt Habsburgus.

Ungārija zaudēja karu. Saskaņā ar Trianonas līgumu (1920) Ungārija zaudēja divas trešdaļas savas teritorijas. Lielākajā daļā šo teritoriju vairākumu veidoja cilvēki, kas nebija ungāri, tomēr daudzi ungāri nonāca arī ārpus savas valsts - Rumānijas vai Slovākijas nacionālajā valstī. Tādējādi Hortija valdošo valdību galvenais politiskais mērķis bija pārskatīt šo līgumu un vismaz atgūt ungāru apdzīvotās zemes.

Komunistiskā Ungārija, 1946-1989

Pēc nacistiskās Vācijas sabrukuma padomju karaspēks okupēja visu valsti. Ungārija pakāpeniski kļuva par Padomju Savienības komunistisko satelītvalsti. Pēc 1948. gada komunistu līderis Mátyás Rákosi valstī ieviesa staļinisma režīmu. Viņš uzspieda kolektivizāciju un plānveida ekonomiku. Tas noveda pie 1956. gada Ungārijas revolūcijas. Ungārija izstājās no Varšavas pakta. Taču Padomju Savienība nosūtīja vairāk nekā 150 000 karavīru un 2500 tankus. Gandrīz ceturtdaļmiljons cilvēku pameta valsti īsajā laikā, kad 1956. gadā robežas bija atvērtas. János Kádár kļuva par komunistu partijas vadītāju. 1991. gadā padomju militārā klātbūtne Ungārijā beidzās, un sākās pāreja uz tirgus ekonomiku.

Ungārijas Republika, no 1989. gada

Šai sadaļai ir nepieciešama plašāka informācija. (2011. gada decembris)

Šodien Ungārija ir demokrātiska republika. Vēlēšanas notiek reizi četros gados.

Pašreizējais valsts prezidents ir Jānošs Āders (János Áder), bet premjerministrs ir Viktors Orbāns. Orbāns bija premjerministrs no 1998. līdz 2002. gadam, un 2010. gadā tika ievēlēts atkārtoti.

Magyar (ungāru) ierašanās Karpatu baseinā.

Demogrāfiskie dati

Lielāko iedzīvotāju daļu veido ungāri, bet ir arī vairākas citas etniskās kopienas. Lielākās no tām ir romi un vācieši. Ungārijā visplašāk lietotā valoda ir ungāru valoda. Etniskās kopienas bieži lieto arī savas valodas. Lielākā daļa ungāru ir reliģiozi, galvenokārt Romas katoļi un kalvinisti (ungāru valodā "református" - "reformētie"). Ir arī ebreji, kas bieži vien strādā intelektuālās un mākslinieciskās profesijās, un daži musulmaņi. Pareizticīgo kristietību piekopj etniskās minoritātes no Austrumeiropas.

Ģeogrāfija

Ungārijas augstākais punkts ir Kékestető (1014 m; Ungārijas ziemeļaustrumos). Donava, viena no Eiropas lielākajām upēm, sadala Ungāriju rietumu un austrumu daļā. Reģions uz rietumiem no Donavas tiek saukts par Transdanuviju (Dunántúl). Aizdandunbārijā ir kalnaina ainava un daudz mazu ciematu un pilsētiņu. Lielais līdzenais apgabals austrumu daļā ir Lielais līdzenums (Alföld). Gar Slovākijas robežu atrodas kalni.

Balatona ezers, Centrāleiropas lielākais ezers, atrodas Ungārijā. Šajā nelielajā valstī ir arī vairāki termālie kūrorti. Hēvīza ezers ir viens no pasaulē lielākajiem termālajiem ezeriem. Tomēr Ungārija ir sauszemes valsts (tai nav krasta līnijas).

Tās lielākās pilsētas ir Budapešta, Debrecen, Miškolca, Segeda, Pēča, Gjēra, Nīregyhāza un Šolnoka. Szolnok atrodas pie Tisas upes un Zagyvas upes (strauta) satekas.

Kékestető

Saistītās lapas

• Ungārija olimpiskajās spēlēs
• Ungārijas nacionālā futbola izlase
• Ungārijas upju saraksts