Austroungārija — vēsture, pārvalde un nozīme Eiropā (1867–1918)

Koordinātas: 48°12′ ZIEMEĻU PLATUMA 16°21′ AUSTRUMU GARUMA / 48.200°N 16.350°E / 48.200; 16.350

Austroungārija bija divu karalisko vienību — Austrijas un Ungārijas — kopīga monarhija Centrāleiropā no 1867. līdz 1918. gadam. Tā radās, kad pēc politiska un iekšpolitiska spiediena tika panākts kompromiss starp Habsburgu dinastiju un ungāru politiķiem, izveidojot duālo monarhiju, kurai oficiāli reizēm lietoja garo nosaukumu "Impērijas Padomē pārstāvētās karaļvalstis un zemes un Svētā Stefana kroņa zemes". Austroungārija bija daudztautiska un teritoriāli plaša valsts, kas sniedza nozīmīgu ietekmi Eiropas politikā, ekonomikā un kultūrā 19. un 20. gadsimta sākumā.

Centrāleiropā no 1867. gada līdz 1918. gadam pastāvēja jauna politiska kārtība: Austrijas impērijas (1804–1867) vietā izveidojās duālā monarhija. 1867. gada Ausgleich (kompromiss) nodrošināja Ungārijai plašas pašpārvaldes tiesības, vienlaikus saglabājot kopīgu monarhu un kopīgas institūcijas noteiktos jautājumos. Impērijā kopā dzīvoja daudzas tautības — vācieši, ungāri, čehi, slovāki, poļi, rumāņi, ukraiņi (rietumukraiņi / ruthēnieši), horvāti, serbi, slovēņi, itālieši un plašas ebreju kopienas — un politiskā dzīve bieži bija pilna strīdu starp nacionālajām grupām. Industrializācijas periodā impērijā attīstījās rūpniecība, dzelzceļu tīkls, banku sistēma un lielas pilsētas (īpaši Vīne, Prāga un Budapešta) kļuva par nozīmīgiem kultūras un ekonomiskajiem centriem. Vienlaikus norisinājās plašas sociālas pārmaiņas — sava laika modernizācijas procesi, darba kustības, un dažas liberālas vai demokrātiskas reformas, kas tomēr nerisināja visus nacionālos un sociālos konfliktus.

Habsburgu dinastija valdīja kā Austrijas imperatori rietumos un ziemeļos un kā Ungārijas karaļi Ungārijā, taču faktiska politiskā vara bija sadalīta. Ungārijas karalistei bija plašas iekšējās pašpārvaldes tiesības (parasti sauktas par Transleithania), kamēr Austrijas daļa (Cisleithania) turpināja savu atsevišķo administratīvo sistēmu. Starp abām daļām pastāvēja kopīgas institūcijas un kopīgas kompetences — īpaši ārpolitikā un aizsardzībā — taču lielākā daļa iekšpolitisko lietu tika risināta atsevišķi.

Konkrētie kopīgie jautājumi, par kuriem kopīgi lēma impērija, bija galvenokārt ārlietas un militārā drošība. Habsburgu monarhi (piemēram, Francisks Jozefs I un pēc viņa — Kārļa I) bija gan Austrijas imperatori, gan Ungārijas karaļi, un tie iekļāva vārdā minētās kopīgās atbildības. Ārējās attiecības un aizsardzība bija galvenie kopīgie portfeļi, kā arī pastāvēja kopīgs budžets šiem mērķiem.

Impērijas galvaspilsēta bija Vīne, kur notika politiskā, kultūras un intelektuālā dzīve. Austroungārija bija viena no lielākajām Eiropas valstīm — platības un iedzīvotāju skaita ziņā (tolaik tā bieži tika uzskatīta par otro lielāko Eiropā pēc Krievijas impērijas) — un tajā dzīvoja miljoniem cilvēku, padarot to par trešo lielāko pēc iedzīvotāju skaita salīdzinot ar Krieviju un Vācijas impēriju.

Valsts pārvalde un institūcijas. Austroungārijas administratīvais modelis bija sarežģīts: bija atsevišķas ministrijas un parlamenti Austrijas un Ungārijas sastāvā, taču pastāvēja arī kopīgi institūti kopīgajiem jautājumiem. Taču efektīva valdība bieži bija sarežģīta, jo dažādu tautību intereses prasīja kompromisus un deva pamatu ilgstošiem politiskiem strīdiem. Tiesu sistēmas, izglītība un vietvaras funkcijas darbojās atšķirīgi dažādās teritorijās.

Ekonoms un sabiedrība. Industrializācija radīja jaunas rūpniecības zonas (piem., Bohemijā un Austrijas Galienē), izveidojās finanšu institūcijas un tirdzniecības sakari, kā arī migrācija — iekšēja un emigrācija uz Amerikām. Lauksaimniecība joprojām bija liela un daļā teritoriju dominēja feodālākas attiecības, kas veicināja sociālas spriedzes. Rūpniecības un pilsētu izaugsme deva impulsu kultūras un zinātnes attīstībai: mākslā, mūzikā, arhitektūrā un filozofijā Austrijas un Ungārijas pilsētas bija Eiropas svarīgi centri.

Kultūra un zinātne. Vīne, Prāga, Budapešta un citas pilsētas kļuva par radošām un intelektuālām centrēm. Austroungārija deva pasaules līmeņa komponistus, rakstniekus, filozofus un zinātniekus; mākslā un arhitektūrā attīstījās kustības kā Vīnes secesija, un akadēmiskā dzīve bija augstā līmenī.

Loma Eiropā un Pirmā pasaules kara izaicinājumi. Politiskā nozīme bija liela: Habsburgi bija viens no galvenajiem spēlētājiem līdzsvarā starp lielvarām, iegūstot alianses (īpaši ciešas saites ar Vācijas impēriju) un iejaucoties Balkānos. 1914. gadā, pēc erchu Ferdinanda (Franciska Ferdinanda) slepkavības Sarajevā, Austroungārijas prasības un blīvās alianses ievilka valsti Pirmajā pasaules karā. Kara gaitā impērija izjuta militāru un iekšpolitisku spriedzi, un pēc 1918. gada militāra un politiska sabrukuma tā radīja virkni jaunu neatkarīgu valstu.

Sabrukums un pēctecība. Pēc Pirmā pasaules kara beigu posma Austroungārijas formalitāte izjukusi 1918. gadā, un sekoja miera līgumi (piem., 1919. gada Sēnt‑Žermēnas līgums un 1920. gada Treānonas līgums), kuri nosprauda jaunas robežas un atzina jaunu valstu rašanos. No impērijas teritorijām radās, starp citiem, šādas valstis: Austrija, Ungārija, Čehoslovākija, Karalistes serbu, horvātu un slovēnu (vēlāk — Jugoslavija), kā arī teritoriju pievienošanās Rumānijai un Polijai. Šo valstu robežas un etniskās attiecības daudzviet radīja ilgtermiņa strīdus un ietekmēja Eiropas politiku 20. gadsimta laikā.

Mantojums. Austroungārijas laika administratīvā, ekonomiskā un kultūras infrastruktūra ietekmēja pēcnācēju valstu attīstību. Daudzviet saglabājās tiesiskās sistēmas, rūpnieciskie centri, dzelzceļu tīkli un pilsētu tradīcijas. No otras puses, nacionālisms un neatrisinātās minoritāšu tiesību problēmas, kas bija raksturīgas impērijai, atstāja izaicinājumus arī jaunajām valstīm.

Šī pārskata mērķis ir sniegt skaidru un saprotamu ainu par Austroungārijas politisko struktūru, ekonomisko un kultūras nozīmi, kā arī tās lomu Eiropas vēsturē 1867–1918. gadā.

Impērijas gals

Tuvojoties kara beigām, bija skaidrs, ka sabiedrotās lielvalstis uzvarēs. Daļa impērijas sāka pasludināt neatkarību no monarha. Tās izveidoja savas valstis.

No bijušajām Habsburgu zemēm tika izveidotas šādas valstis:

• Austrija
• Ungārija
• Čehoslovākija
• Dienvidslāvija
• Polija

Dažas Austroungārijas zemes tika atdotas arī Rumānijai un Itālijai.

Austrijas impērijas humoristisks "nekrologs", kas publicēts Krakovā 1918. gada beigās. Noklikšķiniet uz attēla, lai skatītu tulkojumu.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds bija Austroungārijas impērijas pilnais nosaukums?

J: Kad pastāvēja Austroungārija?

J: Kā tika pārvaldīta Austroungārija?

Kādas bija divas tās galvaspilsētas?

J: Kādas etniskās grupas veidoja Austroungāriju?

J: Kāda veida reformas notika šajā laikā?

J: Cik liela tā bija salīdzinājumā ar citām tā laika Eiropas valstīm?

Meklēt pēc burta