Ungāru valoda ir somugru valoda, kas pieder urāliešu valodu saimei. Ungāru valodas nosaukums ir magyar. Tā nav indoeiropiešu valoda, un tās izcelsme saistīta ar urāliešu valodu senajām atzarēm.

Somu-ugru valodās ietilpst arī somu, igauņu, lapu (samu) un dažas citas Krievijā lietotās valodas; un ungāru valodām ir vistuvāk radniecīgas hantu un mansiešu valodas, tomēr šīs valodas nav savstarpēji saprotamas.

Lai gan ungāru valoda nav indoeiropiešu valoda, atšķirībā no vairuma citu Eiropas valodu, tās vārdu krājumā ir daudz aizguvumu no slāvu un turku valodām, kā arī no vācu valodas; vēlākā laikmetā ir ietekme no latīņu, franču un mūsdienu angļu valodas.

Izcelsme un vēstures īss pārskats

Ungāru valoda pieder urāliešu valodu ģimenei un tās senči izveidojās Urālu apkaimē. Magjari (ungāri) kā etniska grupa migrēja uz Karpatu baseinu ap 9.–10. gadsimtu, kur veidojās mūsdienu ungāru valoda. Pirms tam ir sekas kontaktos ar turku ciltīm, slāviem un vāciešiem, kas atstāja leksikas un kultūras ietekmes pēdas.

Galvenās valodas iezīmes

  • Agglutinācija: ungāru ir aglutinējoša valoda — nozīmi veido ar virkni piedēkļu (piem., vienkāršs sakne + locījuma vai īpašuma galotnes). Piemēri: ház (māja) → házak (mājas, daudzskaitlis), házam (manas mājas), házban (mājā).
  • Bagātīga locījumu sistēma: valodai ir aptuveni 18–21 gramatiskie locījumi (atkarībā no analīzes), kuru uzdevums norādīt vietu, virzienu, līdzekli u.c. attiecības.
  • Samazināta morfoloģiskā dzimte: nav gramatiska dzimte (nav vīriešu/sieviešu locījumu kā daudzās indoeiropiešu valodās).
  • Vokaļu harmonija: galvenā fonoloģiskā īpašība — vokaļu harmonija (priekšējie pret aizmugurējiem patskaņiem), kas ietekmē piedēkļu formu. Ir arī neutrāli patskaņi, kuri neietekmē harmoniju.
  • Ilgums un dubultburti: valodā ir garie patskaņi (á, é, í, ó, ú, ő, ű) un distinkcija starp īsiem un gariem skaņiem; fonēmas kombinācijas ietver arī digrafus un speciālas konsonanta rakstības vienības (cs, sz, zs, gy, ny u.c.).
  • Vārdu kārtojums: pamata (neskaņots) vārdu kārtums ir subjekt–verbs–objekts (SVO), taču vārdu kārtu plaši nosaka informācijas struktūra (tema/fokuss), tāpēc teikumu secība ir elastīga.

Rakstība un alfabēts

Mūsdienu ungāru rakstība izmanto Latīņu alfabēta paplašinātu versiju ar diakritiskām zīmēm: á, é, í, ó, ö, ő, ú, ü, ű, kā arī virkni divu burtu rakstību vienību (digrafu): cs, dz, dzs, gy, ly, ny, sz, ty, zs. Vēsturiskā rakstība iekļauj arī seno ungāru rovásírás (runic) sistēmu, kas mūsdienās tiek apgūta un lietota simboliskā vai kultūras kontekstā.

Dialekti, izplatība un status

Oficiālā valsts valoda: ungāru ir Ungārijas valsts valoda. To lieto arī plašās mazākumtautību kopienās Rumānijā (īpaši Transilvānijā un Moldovā, kur dzīvo csángó ungāri), Slovākijā, Serbijā (Vojvodina), Ukrainā un Austrijā.

Galvenie dialektu grupējumi ietver Centrālo (no kura izveidojies standarta ungāru), Transdanubijas, Ziemeļu dialektus, kā arī īpašos csángó un székely (szeķelu) dialektus Rumānijā. Daži no šiem dialektiem saglabā arhaiskas formas un ilgtermiņā var atšķirties no standarta valodas.

Vārdnīca un aizguvumi

Ungāru vārdu krājumā ir daudz aizguvumu no apkārtējām valodām. No seno kontaktu periodiem īpaši nozīmīgi ir turku un slāvu aizguvumi; vēlāk ievērības cienīgi ir vācu ietekmes slāņi (viduslaiku un mūsdienu tehniski un administratīvi termini). Mūsdienu terminoloģijā arvien vairāk parādās aizguvumi no angļu valodas tehnoloģiju un kultūras jomās.

Mutiskā saprotamība un radniecība

Visas somu-ugru valodas ir radniecīgas, tomēr starp ungāru un tālajām radniecīgajām valodām (piem., hantu un mansiešu) ir liela attāluma un laika atšķirība — tāpēc tie nav savstarpēji saprotami. Ungāru kā valoda izveidojās neatkarīgā attīstības ceļā un ir unikāla savā strukturālajā izkārtojumā starp Eiropas valodām.

Kopsavilkums: ungāru (i.e. magyar) ir bagāta, tipoloģiski interesanta urāliešu valoda ar izteiktu aglutinatīvu struktūru, vokaļu harmoniju un plašu locījumu sistēmu. Tā ir kultūras un valodas mantojuma nesējs centrāleiropas un Karpatu reģiona vēsturē.