Gramatika: kas tā ir? Definīcija, principi un piemēri
Gramatika ir mācība par vārdiem, to lietojumu teikumos un to, kā tie mainās dažādās situācijās. Senie grieķi to sauca par grammatikē tékhnē - burtu prasmi. Tai var būt jebkura no šīm nozīmēm:
- Pētījums par valodu: kā tā darbojas un viss, kas ar to saistīts. Tā ir valodas izpēte.
- Pētījums par teikuma uzbūvi. Noteikumi un piemēri rāda, kā lietot valodu. Tā ir pareizas lietošanas gramatika kā mācību grāmatā vai rokasgrāmatā/rokasgrāmatā.
- Sistēma, ko cilvēki apgūst, augot. Tā ir dzimtā valodas lietotāja gramatika.p446p453
Kad mēs runājam, mēs lietojam dzimtās valodas gramatiku, vai cik vien tuvu tai varam. Kad rakstām, mēs cenšamies rakstīt, izmantojot pareizu gramatiku. Tātad runāšanai un rakstīšanai valodā katram ir savs stils.
Kas tieši ietilpst gramatikā?
Gramatika aptver vairākus līmeņus un aspektus, kas palīdz saprast, kā valoda darbojas. Galvenie elementi:
- Fonoloģija — skaņu sistēma un izrunas likumi.
- Morfoloģija — vārdu iekšējā struktūra, locījumi, laiki, gradācijas (piem., latviešu locījumi, salikteņu veidošana).
- Sintakse — teikumu uzbūve: kā vārdus salikt rindiņā, lai izteiktu domu (piem., teikumu saiknes, vārdu secība).
- Leksika — vārdu krājums un to nozīmes.
- Pragmatika — kā gramatikas izvēles atkarīgas no konteksta un sarunas mērķa.
Galvenie principi
- Vienlaicīga pareizība un lietojums: gramatika var būt deskriptīva (kā cilvēki faktiski runā) vai preskriptīva (noteikumi par “pareizu” valodu), un abas pieejas ir nozīmīgas.
- Regulāri un neregulāri modeļi: daudzi gramatikas noteikumi ir sistēmiski un atkārtojami, bet ir arī izņēmumi (neregulāras darbības vārdu formas, leksikas anomālijas).
- Konteksts: gramatiskās formas var mainīties atkarībā no konteksta — sarunas, rakstiskā žanra, formalitātes līmeņa.
- Funkcionalitāte: gramatikas mērķis ir nodrošināt saprotamību un efektīvu komunikāciju.
Deskriptīvā vs. preskriptīvā gramatika
Deskriptīvā (aprakstošā) gramatika analizē, kā valoda tiek lietota reālās situācijās — tā atzīst dažādus dialektus un runas šķautnes. Preskriptīvā (normatīvā) gramatika dod ieteikumus un noteikumus par pareizu lietošanu, ko bieži izmanto mācību grāmatās, oficiālos tekstos un izglītībā. Abas skatupunkts ir noderīgi: deskriptīvā palīdz saprast valodas dažādību, preskriptīvā — uztur saziņas vienotību un skaidrību.
Piemēri latviešu valodā
Daži praktiski piemēri, kas ilustrē gramatikas elementus:
- Locījumi (morfoloģija): vārds “suns” — nominativs: suns, ģenitīvs: suņa, datīvs: sunim, akuzatīvs: suni. Locījumu maiņa maina vārda lomu teikumā.
- Darbības vārdu laiki (morfoloģija): es rakstu (tagadne), es rakstīšu (nākotne), es rakstīju (pagātne).
- Sintakse — vārdu secība: “Meitene lasa grāmatu.” Pretstatā: “Grāmatu lasa meitene.” Abas formas ir gramatiski pareizas, taču uzsvars un informācijas kārta mainās.
- Saskaņa: īpašības vārds parasti saskan ar lietvārdā dzimtes un skaitļa ziņā — “liels suns”, “liela māja”.
Biežāk sastopamās kļūdas un ieteikumi
- Vārdu secības neievērošana: latviešu valodā vārdu secība ietekmē nozīmi; lieto skaidru teikumu struktūru, īpaši rakstot.
- Nezināmi locījumi vai pareizrakstības formu sajaukšana: mācoties jaunus vārdus, pieraksti to locījumus un tipiskās formas.
- Laiku un saskaņas kļūdas: pārbaudi, vai darbības vārds un subjekts saskan laika, skaitļa un personas ziņā.
- Konteksta neievērošana: izvēlies valodas līmeni atbilstoši situācijai (saruna, formāls iesniegums, akadēmisks teksts utt.).
Kā efektīvi apgūt gramatiku
- Studē gramatikas pamatus sistemātiski — fonoloģiju, morfoloģiju un sintaksi soli pa solim.
- Lasīšana un klausīšanās reālās valodas situācijās palīdz uztvert deskriptīvās normas un izņēmumus.
- Raksti un saņem korekcijas — prakse un atgriezeniskā saite ir būtiska.
- Izmanto mācību līdzekļus: vingrinājumus, gramatikas rokasgrāmatas un sadarbību ar skolotāju vai valodas partneri.
Gramatika nav statiska — tā attīstās kopā ar valodu un tās lietotājiem. Sapratne par gramatikas principiem palīdz ne tikai pareizi runāt un rakstīt, bet arī labāk izprast valodas struktūru un funkcijas dažādos komunikācijas kontekstos.
Dažādas valodas
Visām valodām ir sava gramatika. Lielākā daļa Eiropas valodu ir diezgan līdzīgas.
Angļu valodā vārdu galotnēs (sufiksos) ir maz izmaiņu. Kursīvu jeb "romāņu" valodās (piemēram, franču, itāļu un spāņu valodā) vārdu galotnēm ir liela nozīme. Angļu valodā ir tikai dažas: visbiežāk sastopamas daudzskaitļa un īpašvārdu galotnes (John's). Mūsu darbības vārdiem mēs esam atmetuši lielāko daļu galotņu, izņemot vienu: Es mīlu, tu mīli, bet viņa mīl. Šī galotne "s" nāk no anglosakšu valodas, kurā bija vairāk galotņu. Darbības vārdiem ir galotnes, kas norāda uz laiku maiņu: staigāja, staigāja.
Vārdu secība ir otra lielā atšķirība. Romāņu valodās īpašības vārdi parasti tiek lietoti aiz lietvārdiem, uz kuriem tie attiecas. Piemēram, angļu valodā cilvēks var teikt I like fast cars, bet spāņu valodā tas ir Me gustan los coches rápidos. Vārdu secība ir mainījusies: ja angļu valodā tulko tikai vārdus bez gramatikas, tas nozīmētu "man patīk ātras automašīnas". Tas ir tāpēc, ka spāņu un angļu valodā ir atšķirīgi noteikumi par vārdu secību. Vācu valodā darbības vārdi bieži atrodas teikuma beigās (kā: Die Katze hat die Nahrung gegessen. ), savukārt angļu valodā mēs tos parasti liekam starp subjektu un objektu, kā: The cat has eaten the food.
Valodas maiņa
Rakstītā gramatika mainās lēni, bet mutvārdu gramatika ir daudz mainīgāka. Teikumi, kas angļu valodā runājošajiem šodien šķiet normāli, pirms 100 gadiem varēja šķist dīvaini. Un varēja arī nebūt, jo daudzi no mūsu iecienītākajiem teicieniem nāk no Bībeles autorizētās Karaļa Džeimsa versijas un Šekspīra grāmatas.
Dažādi cilvēki runā ar gramatiku, kas atšķiras no citu cilvēku gramatikas. Piemēram, cilvēki, kuri lieto dialektus, ko dēvē par vispārīgo amerikāņu angļu valodu un BBC angļu valodu, var teikt: Es neko nedarīju, bet kāds, kurš runā tā sauktajā afroamerikāņu sarunvalodas angļu valodā jeb AAVE, var teikt: Es neko nedarīju. Londonas strādnieku klases versija: I ain't done nuffink! Šos gadījumus sauc par dubultajiem negatīviem, un tie ir sastopami gandrīz tikai sarunvalodā un reti rakstveidā.
Šīs atšķirības sauc par dialektiem. Par to, kādu dialektu cilvēks lieto, parasti lemj viņa dzīvesvieta. Lai gan angļu valodas dialektos tiek lietoti atšķirīgi vārdi vai vārdu secība, tiem joprojām ir gramatikas noteikumi. Tomēr, rakstot amerikāņu angļu valodā, gramatikā tiek izmantoti vispārējās amerikāņu angļu valodas noteikumi. Kad cilvēki runā par "pareizas angļu valodas" lietošanu, viņi parasti ar to saprot vispārējās britu angļu valodas gramatikas lietošanu, kas aprakstīta standarta uzziņu darbos. Par Lielbritānijas sarunvalodas angļu valodas paraugiem bieži vien tiek dēvēta "Received Pronunciation" jeb BBC angļu valoda.
Runas daļas
Gramatikā tiek pētīti lietvārdi, vietniekvārdi, darbības vārdi, īpašības vārdi, apstākļa vārdi, apstākļa vārdi, prievārdi, savienojumi, teikumi, frāzes, teikumvārdi, apstākļa vārdi, apstākļa vārdi, apstākļa vārdi.
Lietvārdi
Lietvārdi ir lietvārdi, piemēram, "galds un krēsls". Tie ir priekšmeti, ikdienā sastopamas lietas. Īpašvārdi ir konkrētu vietu, cilvēku vai citu lietu nosaukumi, piemēram, nedēļas dienas. Vārds "Džeimss" ir īpašvārds, tāpat kā "trešdiena" un "Londona". Lietvārdi var būt arī abstraktas lietas, piemēram, "ciešanas" vai "laime".
Darbības vārdi
Darbības vārdi ir vārdi, kas apraksta darbības: "Raiens raidīja bumbu". Valsts: "Es esmu noraizējies". Darbības vārda pamatformu sauc par nenoteiksmes formu. Nenoteiksmes forma "būt" ir "būt". Slavens piemērs ir Hamleta runa: Tas ir jautājums: būt vai nebūt?
Darbības vārda nenoteiksmes varianti veido darbības vārdu laikus.
| Pagātnes laiks = bija | Tagadnes laiks = ir | Nākotnes laiks = būs/nebūs |
Pielādzības vārdi
Lietvārdi apraksta lietvārdus. Piemēram, "skaists velosipēds" nozīmē, ka velosipēds ir skaists. Citiem vārdiem sakot, "diezgan" apraksta velosipēdu. Tas var notikt arī ar vietu. Piemēram, "tall" teikumā "that's a tall building" apraksta ēku.
Sintakse
Gramatika pēta sintaksi, proti, to, kā "runas daļas" sader kopā saskaņā ar noteikumiem un veido teikumus. Teikumi savienojas kopā un veido rindkopas.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir gramatika?
A: Gramatika ir mācība par vārdiem, to lietojumu teikumos un to, kā tie mainās dažādās situācijās.
J: Ko senie grieķi sauca par gramatiku?
A: Senie grieķi to sauca par grammatikē tékhnē, par burtu prasmi.
J: Kādas ir gramatikas dažādās nozīmes?
A: Gramatika var attiekties uz mācībām par valodu, mācībām par teikuma uzbūvi vai sistēmu, ko cilvēki apgūst, augot.
J: Kas ir pareizā gramatika?
A: Pareiza lietojuma gramatika ir noteikumu un piemēru kopums, kas parāda, kā valoda ir jālieto. Tā bieži vien ir atrodama mācību grāmatās vai rokasgrāmatās/rokasgrāmatās.
J: Kas ir dzimtā valodas lietotāja gramatika?
A: Dzimtā valodas lietotāja gramatika ir gramatikas sistēma, ko cilvēki apgūst, augot, un dabiski lieto, runājot.
J: Kā gramatiku izmanto, runājot un rakstot kādā valodā?
A: Kad mēs runājam kādā valodā, mēs lietojam dzimtās valodas gramatiku vai pēc iespējas tuvāk tai. Kad mēs rakstām, mēs cenšamies rakstīt, izmantojot pareizu gramatiku.
J: Vai, runājot un rakstot kādā valodā, gramatikas stils ir vienāds?
A: Gan runājot, gan rakstot kādā valodā, katrai valodai ir savs gramatikas stils.
