1939. gada iebrukums Polijā — Septembra kampaņa un Otrā pasaules kara sākums

1939. gada iebrukums Polijā: Septembra kampaņas hronika — blitzkriegs, Varšavas aplenkums un valsts sadalīšana, kas atklāja Otrā pasaules kara sākumu.

1939. gada iebrukums Polijā bija plaša mēroga militāra ofensīva, kuras laikā nacistiskā Vācija 1. septembrī uzsāka iebrukumu Polijā, bet divas nedēļas vēlāk — 17. septembrī — Padomju Savienība iebruka no austrumiem. Šie spēki drīz sadalīja Poliju starp sevi, pamatojoties uz slepeno papildu protokolu pie 1939. gada 23. augusta neitralitātes līguma starp Vāciju un Padomju Savienību (Molotova–Ribentropa pakts). Iebrukums tiek uzskatīts par Otrā pasaules kara sākumu Eiropā, un kampaņa norisinājās aptuveni no 1939. gada 1. septembra līdz 6. oktobrim.

Politiķu un militārais konteksts

Vācija izmantoja gan provokācijas (piem., viltus incidentu pie Gleivices), gan ātru un koncentrētu uzbrukumu, lai gūtu stratēģisku priekšrocību. Tieši pirms iebrukuma tika parakstīts Molotova–Ribentropa pakts, kas saturēja slepenus punktus par Austrumeiropas ietekmes sfērām un par de facto sadalījumu starp Vāciju un Padomju Savienību. Šī politiskā vienošanās deva Maskavai un Berlīnei iespēju rīkoties bez bažām par savstarpēju iejaukšanos.

Militārā kampaņa un taktikālie aspekti

Bieži to dēvē par vienu no pirmajiem praktiskajiem blitzkriegs (ātrā karadarbība) demonstrējumiem, kurā tika kombinētas tanku, motorizēto kājnieku un gaisa spēku operācijas, īpaši pārsteiguma uzbrukumos. Vācu spēki izmantoja stuka lidmašīnas, ātri pārvietojamas tanku grupas un efektīvu radio sakaru sistēmu, lai atdalītu un apsteigtu poļu vienības. Tomēr jāatzīmē, ka līdzīgas metodes dažviet bija tikušas izmēģinātas arī agrāk.

Poļu armija, lai gan militāri mazāk aprīkota un daļēji nemobilizēta, sniedza spēcīgu pretošanos. Mokras kauja 2. septembrī bija viena no pirmajām nozīmīgajām sadursmēm, kurā poļi izrādīja spēju pretoties bruņotajam uzbrukumam un pat piespiest vāciešus atkāpties. Bzura upes apkārtnē notikušā Bzuras kauja (iesākumā poļu pretuzbrukums 9. septembrī) bija lielākais poļu operatīvais mēģinājums apturēt vācu virzību — sākotnēji poļi nodarīja zaudējumus un sagūstīja tūkstošiem pretinieku, tomēr galīgā vācu pastiprinājuma dēļ pretuzbrukums izsīka.

Sākotnējā aviācijas līkme nebija pilnīga vācu dominēšana: poļu gaisa spēks cīnījās un dažās vietās saglabāja efektivitāti, taču vācu skaitliskā pārsvaru un intensīvā uzbrukuma dēļ gaisa pārsvars drīz pārgāja Vācijas pusē. Uzbrukuma gaitā vācieši koncentrēja spēcīgas panākumu kampaņas: ātri ieņēma plašas teritorijas, aplenca galvenos mēģinājumus pretoties un traucēja poļu mobilizāciju un komunikāciju.

Polijas aizsardzība un civilā situācija

Polijas ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ — valsts ziemeļu, rietumu un dienvidu daļas bija ieskautas vācu teritorijās — poļiem bija ierobežotas taktiskās atkāpšanās iespējas. Rindā bija vairāki spēcīgi aizsardzības punkti (piem., Varšava, Modlina, Helas pussala), kas izturēja ilgāku uzbrukumu un aizkavēja vācu virzību. Polijas civiliedzīvotāji piedzīvoja smagas ciešanas: pilsētu bombardēšana (piem., Wieluń un vēlāk Varšava), liels civilo upuru skaits un plašas humanitāras krīzes.

17. septembrī, kad Padomju Savienība iebruka no austrumiem, poļu pozīcijas tika precīzi izgrieztas no divām pusēm, kas vēl vairāk pasliktināja mobilizācijas un evakuācijas iespējas. Polijas virspavēlniecība izmantoja plānu nogādāt pēc iespējas vairāk karavīru un ekipējuma uz Rumānijas robežu (t. s. Rumānijas priekšposteņi), lai ļautu daļai spēku izkļūt uz Rumāniju un pēc tam pārorientēties uz Franciju vai Lielbritāniju.

Sabiedroto reakcija un "viltus karš"

3. septembrī Lielbritānija un Francija pasludināja karu Vācijai, taču abu valstu tiešā militārā palīdzība Polijai bija ierobežota. Šādu posmu vēsturē bieži dēvē par “viltus karu” vai Sitzkrieg — oficiāla kara deklarācija, bet bez tūlītējas plaša mēroga pretuzbrukuma, kas varētu būt atvieglinājis poļu situāciju.

Iznākums un sekas

Kampaņas rezultātā Polija zaudēja: valsts teritorija tika sadalīta starp Vāciju un Padomju Savienību saskaņā ar minēto līgumu un tā slepenajiem nosacījumiem. Daļa poļu karaspēka un valdības struktūru izkļuva uz rietumiem vai uz Rumāniju; poļi izveidoja trimdas valdību Francijā un vēlāk Lielbritānijā. Lielākā daļa Polijas jūras kara flotes izbēga uz Lielbritāniju, un poļu speciālisti — piemēram, kriptogrāfi, kas bija iesaistīti Enigmas uzlaušanā — turpināja darbu kopā ar sabiedrotajiem.

Poļu karavīri un brīvprātīgie vēlāk pievienojās kaujām ārpus Polijas: poļu gaisa spēka vienības cīnījās Lielbritānijā (piem., PVO cīņās 1940. gada vasarā), daļa kareivju vēlāk veidoja leģionus un regulāras vienības sabiedroto armijās. Pēc kara beigām 1945. gadā daļa poļu spēku bija starp lielākajām sabiedroto vienībām, kas piedalījās Vācijas sakāvē.

Ilgtermiņa sekas

Vācu un padomju okupācijas padziļināja politisko represiju, deportācijas un genocīdiskas prakses, kuru kulminācija notika vēlākā Otrā pasaules kara gaitā. Polijas valsts neatkarība pēc kara tika atjaunota citā ģeopolitiskā realitātē — ar plašām robežu izmaiņām un ilgstošu padomju ietekmi. 1939. gada iebrukums un Septembra kampaņa paliek svarīgs vēstures posms, kas iezīmēja pasaules kara sākumu un radīja sekas, kuras ietekmēja miljoniem cilvēku visā reģionā.

Šajā rakstā minētās kaujas un notikumi ilustrē gan poļu varonību un organizēto pretošanos, gan moderno mobilā kara spēku destruktivitāti un politisko intriģēšanu, kas pavēra ceļu plašākam konfliktam visā Eiropā.

Jautājumi un atbildes

J: Kādas valstis 1939. gadā iebruka Polijā?

J: Kad notika iebrukums Polijā?

J: Kāds bija iebrukuma rezultāts?

J: Cik efektīvs bija blitzkriegs pret Polijas spēkiem?

J: Kā Lielbritānija un Francija reaģēja uz Vācijas iebrukumu Polijā?

J: Kas notika Mokras kaujā 2. septembrī?

J: Kas notika ar lielāko daļu Polijas jūras kara flotes pēc vācu iebrukuma?

Meklēt pēc burta