1939. gada padomju iebrukums Polijā bija padomju militārā operācija, kas sākās 1939. gada 17. septembrī bez oficiāla kara pieteikšanas. Tā notika Otrā pasaules kara sākumposmā. Sešpadsmit dienas pēc tam, kad nacistiskā Vācija iebruka Polijā no rietumiem, Padomju Savienība to izdarīja no austrumiem. Iebrukums beidzās 1939. gada 6. oktobrī. Vācija un Padomju Savienība sadalīja visu Otro Polijas Republiku.
Fons un iepriekšējās norises
1939. gada sākumā Padomju Savienība mēģināja izveidot militāru aliansi pret nacistisko Vāciju, lūdzot sadarboties Apvienotajai Karalistei, Francijai, Polijai un Rumānijai. Padomju puse prasīja iespēju izvietot karaspēku Polijas un Rumānijas teritorijā, taču abas valstis atteica. 1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un Vācija parakstīja slepenu neitralitātes līgumu — plaši zināmu kā Molotova–Ribentropa pakts — ar slepenajiem protokoliem, kas paredzēja ietekmes sfēru sadali Ziemeļu un Austrumeiropā.
Iebrukuma gaita
Vācijas karaspēks iebruka Polijā no ziemeļiem, dienvidiem un rietumiem 1. septembrī, un Polijas spēki sāka atkāpties uz dienvidaustrumiem cerībā saņemt Francijas un Lielbritānijas atbalstu. Padomju Sarkanā armija 17. septembrī pārkāpa Polijas robežu, oficiāli paziņojot, ka rīkojas, lai aizsargātu ukraiņus un baltkrievus, kuri dzīvoja Polijas austrumos, un ka Polijas valsts pārvalde esot sabrukusi. Faktiski padomju spēki virzījās saskaņoti ar Vāciju, realizējot iepriekš slepeni sadalītās ietekmes zonas.
Okupācija un aneksija
Padomju varas struktūras ātri nodibināja administrāciju okupētajās teritorijās, konfiscēja īpašumus un integrēja daļu zemju Padomju Savienībā. 1939. gada novembrī Padomju varas lēmuma rezultātā apmēram 13,5 miljoni bijušo Polijas pilsoņu automātiski kļuva par Padomju Savienības pilsoņiem. Okupētās zemes tika administratīvi pievienotas Ukrainas Padomju Sociālistiskajai Republikai un Baltkrievijas Padomju Sociālistiskajai Republikai.
Represijas, izsūtīšanas un cilvēku ciešanas
Okupācija izraisīja plašas represijas pret vietējo poļu, ukraiņu un baltkrievu iedzīvotājiem, īpaši pret inteliģenci, bijušajiem karavīriem, amatpersonām un cilvēkiem ar “pretpadomju” reputāciju. Simtiem tūkstošu cilvēku no šī reģiona tika izsūtīti uz Sibīriju un citām nomaļām Padomju Savienības daļām — pēc dažādiem vērtējumiem vairāki simti tūkstošu cilvēku piedzīvoja deportācijas, konfiskācijas un piespiedu pārvietošanu. Vēlāk, 1940. gadā, Padomju varas strukturālās represijas turpinājās ar arestiem un likvidācijām, no kurām kā viens no visplašāk zināmiem piemēriem ir Katinas masu slepkavības upuru iznākums (poļu virsnieki un inteliģence).
Starptautiskā reakcija un juridiskais statuss
Rietumvalstis nosodīja Padomju Savienības rīcību, bet militāks atbalsts Polijai tālākais nebija iespējams, un Polija jau bija sakauta Vācijas iebrukuma dēļ. Starptautiski padomju aneksijas un slepeno protokolu leģitimitāte tika plaši kritizēta; pēc kara vairāki starptautiski forumi atzīmēja, ka Padomju Savienības rīcība 1939. gadā bija agresīva un pretlikumīga.
Turpinājums kara gaitā un pēckara norises
Padomju spēki Polijas austrumos palika līdz 1941. gada vasarai, kad tie tika sagrauti vai piespiedu kārtā pārvietoti, reaģējot uz Operācijas Barbarossa — Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā. Pēckara diplomātiskajos sarakstos, tostarp Jaltas konferencē un vēlāk Potsdamā, likumiskā robežu pārdale nostiprināja jaunas robežas, kas Padomju Savienībai deva kontroli gandrīz pār visu bijušās Otrās Polijas Republikas austrumu daļu. Polijas teritorija pēc kara tika pārbīdīta uz rietumiem: Polijas Tautas Republika saņēma Austrumprūsijas dienvidu daļu un zemes uz austrumiem no Oderas–Neisas līnijas, kamēr Padomju Savienība pievienoja austrumu teritorijas Ukrainas un Baltkrievijas PSR.
Sekas un mantojums
- Teritoriāli un demogrāfiski — karš un sekojošās robežu izmaiņas izraisīja milzīgas iedzīvotāju pārvietošanas, kultūru zaudējumus un demogrāfiskas pārmaiņas reģionā.
- Politiskās — Padomju Savienības nostiprināšanās Austrumeiropā veicināja turpmāko komunizācijas procesu reģionā un radīja pamatu aukstā kara pretstāvei.
- Atmiņas un tiesiskums — jautājumi par 1939. gada notikumu juridisko novērtējumu, atbildību un upuru atzīšanu turpināja būt nozīmīgi politiskajai un vēstures diskusijai daudzus gadu desmitus.
Kopumā 1939. gada padomju iebrukums Polijā bija nozīmīgs pagrieziens Otrā pasaules kara gaitā: tas ne tikai paātrināja Polijas zaudējumu neatkarībai, bet arī iezīmēja jaunu reģionālu kārtību, kuras sekas bija jūtamas visā Eiropā vēl daudzus gadus pēc kara beigām.