Jaltas konference (1945) — Krimas samits: Čērčils, Rūzvelts un Staļins
Jaltas konference (dažkārt saukta par Krimas konferenci) notika no 1945. gada 4. līdz 11. februārim, dažus mēnešus pirms Otrā pasaules kara beigām Eiropā. Apvienotās Karalistes premjerministrs (Vinstons Čērčils), ASV prezidents (Franklins D. Rūzvelts) un PSRS diktators (Josifs Staļins) tikās Krimā un apsprieda, ko darīt ar Vāciju. Jaltas konference bija svarīga Eiropas vēstures sastāvdaļa.
Konferences fons un norise
Sanāksme notika Livādijas pilī pie Jaltas — tālākā sabiedroto līderu tikšanās pēc vairākiem militāriem panākumiem Eiropā. Konferences mērķis bija saskaņot pēckara kārtību Eiropā, noteikt Vācijas nākotni, izdiskutēt Polijas robežas un valdību, kā arī vienoties par darbībām tālākajā kara gaitā (tai skaitā PSRS dalību karā pret Japānu). Lai gan daudzi lēmumi bija paredzēti kā pagaidu risinājumi, tie būtiski ietekmēja starptautisko politiku pēckara periodā.
Galvenie lēmumi
- Vācijas okupācija un demilitārizācija: tika panākta vienošanās par Vācijas sadalīšanu okupācijas zonās, demilitarizāciju, denacifikāciju un dezinstitucionalizāciju, kā arī par tiesāšanu par kara noziegumiem.
- Kara noziegumu tiesas: līderi vienojās rīkoties pret nacistu kara noziedzniekiem — vēlāk šī vienošanās noveda pie Nürnbergas procesu sarīkošanas.
- Polijas jautājums: tika pieņemta prasība par Polijas valdības iekļaušanu ar Lublinas komitejas un emigrācijas valdības pārstāvjiem, kā arī atbalstīta robežu noregulēšana uz «Kurcona līnijas» pamata austrumos, vienlaikus Poliju kompensējot ar vācu teritorijām rietumos. Šie noteikumi radīja dziļas politiskas un demogrāfiskas pārmaiņas.
- Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) atbalsts: tika apspriests turpmāks darbs pie ANO konferences un tās struktūras — Rūzvelts centās nodrošināt PSRS iesaisti ANO un pastāvīgās Drošības padomes vietu ar veto tiesībām.
- PSRS iesaiste karā pret Japānu: Staļins apņēmās iestāties pret Japānu trīs mēnešus pēc Vācijas kapitulācijas apmaiņā pret teritorālām un režīmiska rakstura privilēģijām Tālajos Austrumos (piem., Dienvidu Sahalīna, Kurilu salas un īpašas tiesības Mandžūrijā un Portartūrā — šīs tiesības vēlāk nodrošināja PSRS ietekmi reģionā).
- Reparācijas: tika apspriesta reparāciju jautājuma tvērumā, tostarp PSRS prasības par kompensācijām, lielas summas plānots saņemt arī no Vācijas rūpnieciskā potenciāla sadales ceļā.
- Brīvās vēlēšanas: līderi deklarēja principu par brīvām un demokrātiskām vēlēšanām atbrīvotajās Eiropas valstīs, tomēr šīs deklarācijas formulējumi bija vispārīgi un atstāja plašas interpretācijas iespējas.
Sekas un vērtējums
Jaltas lēmumi noteica daudzu valstu nākotni. Daļa vienošanos tika precizētas vai īstenotas Potsdamas konferencē (jūlijs–augusts 1945) un citu sarunu laikā. ANO statūtu galīgais variants tika pieņemts 1945. gada vasarā Sanfrancisko konferences laikā, kad PSRS kļuva par vienu no pastāvīgajām Drošības padomes loceklēm ar veto tiesībām.
Tomēr Jaltas konference ir arī pretrunīgi vērtēta:
- Kritika par Austrumeiropas «atdošanu» PSRS ietekmei: daudzi Rietumu kritiķi apgalvoja, ka konferencē pāragri un pārlieku izdevīgi tika pieņemti risinājumi, kas nodrošināja Staļinam brīvu roku konsolidēt prokomunistiskus režīmus Polijā, Ungārijā, Čehoslovākijā un citur, novēršot patiesi brīvas vēlēšanas.
- Demokrātijas un drošības solījumu neizpilde: deklarētie «brīvo vēlēšanu» principi bieži palika tikai vārdos, un reālie rezultāti radīja satraukumu par cilvēktiesību stāvokli un suverenitāti daudzās Viduseiropas valstīs.
- PSRS iesaiste karā pret Japānu: šī vienošanās paātrināja militāru darbību beigas Klusajā okeānā un skaidri noteica materiālās un teritoriālās sekas Tālajos Austrumos.
Ilgtermiņa nozīme
Jalta bieži tiek minēta kā pagrieziena punkts, kas iezīmēja pāreju no kopīga kara pret fašismu uz jaunu lielvaru konkurenci — Auksto karu. Konferences lēmumi palīdzēja izveidot starptautiskās sistēmas pamatus (piem., ANO), taču to interpretācija un īstenošana veicināja aizdomas un domstarpības starp Rietumiem un PSRS. Vēlākas vēsturnieku diskusijas turpina vērtēt, vai Jaltā sasniegtie kompromisi bija neizbēgami, pragmatiski vai traģiski Austrumeiropas tautām.
Personiskas sekas: ASV prezidents Rūzvelts drīz pēc konferences mira (aprīlī 1945), un Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons Čērčils zaudēja vēlēšanās vasarā, kas vēl vairāk mainīja starptautisko politikas ainavu, kurā Jaltas lēmumi tika īstenoti vai pārrakstīti nākamo līderu laikā.
Līgumi
Sabiedrotie vienojās, ka :
- Vācija bija pilnībā jānobruņo
- Bija jāizveido jauna pasaules organizācija - Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO).
- Staļins piekrita pievienoties karam pret Japānu trīs mēnešus pēc Vācijas sakāves.
- Vācija tiktu sadalīta četrās dažādās daļās (okupācijas zonās), no kurām vienu okupētu Francija, otru - PSRS, trešo - ASV un trešo - Apvienotā Karaliste.
- Berlīne arī tiktu sadalīta četrās dažādās daļās.
- Kara noziegumu izdarītāji tiktu tiesāti un notiesāti.
- Polijā tiktu izveidota neitrāla valdība
- Austrumeiropa nonāktu Staļina ietekmē.
- No Vācijas varas brīvajās valstīs bija jānotiek brīvām vēlēšanām.
- Sākt plānot kara reparācijas un to, cik daudz naudas Vācija būs parādā citām valstīm.
Čērčils, Rūzvelts un Staļins (šādā secībā).
Saistītās lapas
