Sabiedroto okupētā Vācija 1945–1949: okupācijas zonas, vadība, vēsture

Pēc Otrā pasaules kara nacistiskā Vācija uz rietumiem no Oderas-Neisas līnijas tika sadalīta četrās okupācijas zonās. Par to tika panākta vienošanās Londonā 1944. gada septembrī.

Tās okupēja sabiedrotās lielvalstis, kas uzvarēja Vāciju (Padomju Savienība, Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis), un Francija. Tas tika darīts administratīvos nolūkos laika posmā no 1945. līdz 1949. gadam.

Pēdējās kauju nedēļās Eiropā amerikāņu spēki faktiski bija pavirzījušies tālāk par iepriekš noteiktajām okupācijas zonas robežām, dažkārt pat par 200 jūdzēm. Aptuveni divus mēnešus noturējuši atsevišķas teritorijas, kas bija padomju zonā, 1945. gada jūlijā amerikāņu spēki atkāpās.

Okupācijas zonu dalījums un Berlīne

Vācija tika sadalīta četrās zonās — Padomju, Amerikas, Britu un Francijas. Katra zona bija pakļauta attiecīgās lielvalsts militārai pārvaldei, kurā tika iecelti militārie gubernatori vai augstie komisāri, taču kopēja politiskā uzraudzība bija paredzēta caur Allied Control Council (Sabiedroto kontroles padomi). Berlīne, kas atradās Padomju zonas teritorijā, tika īpaši sadalīta četros sektoros, katru kontrolēja cita sabiedroto vara.

Administrācija, mērķi un politikas

Okupācijas varu mērķi bija:

demilitarizācija — Vācijas bruņoto spēku likvidēšana;
denacificācija un denacifikācija — nacisma ideoloģijas izskaude un kara noziegumu izmeklēšana (t. sk. Nirnbergas tribunāli);
dekartelizācija un ekonomiskā pārstrukturēšana — rūpniecības un politisko centru sabrukums, lai novērstu jaunu agresiju;
reparācijas — karadarbības iznākumu kompensācijas, kuras īpaši plaši piemēroja Padomju Savienība;
atjaunošana un pārvietojumi — milzīgas iedzīvotāju pārvietošanas un bēgļu plūsmas, ieskaitot vācu izsūtīšanu no Austrumeiropas.

Praktiskā politika tomēr atšķīrās: Padomju zona īstenoja plašas kolektivizācijas un priemumsmanta prasības (plašas reaparācijas, fabrikas demontāža), kamēr Rietumu zonās liela uzmanība tika pievērsta ekonomiskajai atjaunošanai un politiskajai stabilizācijai, kas galu galā kļuva par pamatu rietumu Vācijas atjaunošanai.

Svarīgākie notikumi 1945–1949

Potsdamas konference (jūlijs–augusts 1945) — noteica okupācijas režīmu, reparācijas, vācu demilitarizāciju un izmaiņas robežās (piem., teritorijas austrumos palika ārpus Vācijas);
Masveida pārvietošana — pēc kara miljoniem vāciešu tika izraidīti no Austrumeiropas un pārvietoti uz okupēto Vāciju, radot humanitāru krīzi;
Nirnbergas procesu (1945–1946) — galvenie nacistu vadītāji sodīti par kara noziegumiem;
Bizone (1. janvāris 1947) — ASV un Lielbritānijas okupācijas zonu ekonomiska sapludināšana, lai veicinātu atjaunošanos;
Rietumzonu politiskā integrācija un valūtas reforma (jūnijs 1948) — rietumzonās ieviesta jauna valūta (Deutsche Mark), lai stabilizētu ekonomiku;
Berlīnes blokāde (24. jūnijs 1948 – 12. maijs 1949) — PSRS mēģināja izolēt Rietumbērlini, slēdzot sauszemes ceļus; sabiedrotie atbildēja ar masveida gaisa tiltu (airlift), piegādājot pārtiku un kurināmo;
Allied Control Council sadalīšana — sakarā ar pieaugošajiem austrumu–rietumu konfliktiem, Sabiedroto kontroles padomes darbība kļuva paralizēta un drīz pārtraukta; padomes reāla darbība efektīvi beidzās 1948. gadā;
Vācijas dalīšana — kā tiešs rezultāts politiskajām atšķirībām, 1949. gadā radās divas vācu valstis: Rietumu Vācijas Federālā Republika (FRG, 23. maijs 1949) un Vācijas Demokrātiskā Republika (VDR/GDR, 7. oktobris 1949).

Sekas un ilgtermiņa ietekme

Okupācijas gadi stipri ietekmēja Vācijas politisko, ekonomisko un sociālo attīstību:

teritoriālā pārdale un cilvēku pārvietošanas mainīja demogrāfiju un radīja plašas integrācijas problēmas;
atšķirīgās okupācijas politikas radīja ekonomiski un politiski atšķirīgas attīstības trajektorijas Rietumu un Austrumu daļā, kas noveda pie stingras Vācijas dalīšanas aukstā kara laikā;
Rietumu atjaunošanu veicināja ASV palīdzības programmas (piem., Marshalla plāns), kas palielināja ekonomisko atveseļošanos un veicināja integrāciju rietumu bloka struktūrās;
tālaik pieņemtās politikas un institūcijas — zemvalstu (Länder) atjaunošana Rietumos, agrāra reforma Austrumos, tiesiskuma un partiju sistēmas veidošana — ietekmēja pēckara Vācijas attīstības trajektoriju gadu desmitiem uz priekšu.

Kopumā 1945–1949. gadu okupācijas periods bija pārejas laiks, kurā sabiedrotie centās atjaunot un pārveidot Vāciju, taču ātri pieaugošā Rietumu un Padomju Savienības spriedze noveda pie tās politiskas un ģeogrāfiskas dalīšanas, kuras sekas bija jūtamas visā aukstā kara periodā.

Saistītās lapas

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kā pēc Otrā pasaules kara tika sadalīta nacistiskā Vācija?

A: Nacistiskā Vācija uz rietumiem no Oderas-Neisas līnijas tika sadalīta četrās okupācijas zonās.

J: Kad tika panākta vienošanās par nacistiskās Vācijas sadalīšanu?

A: Par nacistiskās Vācijas sadalīšanu vienojās 1944. gada septembrī Londonā.

J: Kas okupēja četras nacistiskās Vācijas zonas?

A: Četras nacistiskās Vācijas zonas okupēja sabiedrotās lielvalstis, kas sakāva Vāciju (tostarp Padomju Savienība, Apvienotā Karaliste, Amerikas Savienotās Valstis), un Francija.

J: Cik ilgi ilga bija nacistiskās Vācijas okupācija?

A: Nacistiskās Vācijas okupācija ilga četrus gadus no 1945. līdz 1949. gadam.

Vai amerikāņu spēki ievēroja iepriekš noteiktās okupācijas zonu robežas?

A: Nē, amerikāņu spēki pārkāpa iepriekš noteiktās okupācijas zonas robežas, dažkārt pat par 200 jūdzēm.

J: Vai amerikāņu spēki atkāpās no noteiktām teritorijām, kas bija paredzētas padomju zonai?

A: Jā, amerikāņu spēki atkāpās no dažām teritorijām, kas bija padomju zonā, pēc aptuveni divu mēnešu turēšanas.

J: Kad amerikāņu spēki atkāpās no noteiktām teritorijām, kas bija padomju zonā?

A.: Amerikāņu spēki atkāpās no noteiktām teritorijām, kas bija padomju zonā, 1945. gada jūlijā.