Anatolijas hipotēze par protoindoeiropiešu izcelsmi paredz, ka protoindoeiropiešu valodas runātāji neolīta laikmetā dzīvoja Anatolijā. Kad septītajā un sestajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras notika neolīta revolūcija, tās runātāji izplatījās pa Eiropu. Šīs hipotēzes piekritēji uzskata, ka indoeiropiešu valodas radās Anatolijā un izplatījās kopā ar lauksaimniecības prasmēm un neolitiskajiem migrantiem. Kolina Renfrū (Colin Renfrew) variants, kas plaši saistīts ar Anatolijas hipotēzi, datē sākotnējo izplatību aptuveni 7000–6000 g. p. m. ē., tādējādi saista valodu ekspansiju ar agrīnās lauksaimniecības viļņu izplatīšanos.

Pētniecības atbalsts un galvenie argumenti

  • Arheoloģiskie dati: neolīta kultūras plaša izplatība un zemkopības tehnoloģiju izplatīšanās no Anatolijas uz Eiropu tiek minēta kā mehānisms, kas varētu skaidrot valodu izplatību bez masīvām karatām vai konkvistām.
  • Lingvistiskie argumenti: Anatolijas piekritēji norāda, ka rekonstruētajā protoindoeiropiešu leksikā ir vārdi, kas liecina par saistību ar lauksaimniecību, kas der neolīta laikmetam.
  • Anatolijas valodu agrīna atšķiršanās: Anatolijas valodu (piem., hetītu, luviešu) atsevišķības iezīmes tiek interpretētas kā agrīna atzarojuma pazīme no kopējā indoeiropiešu koka, kas saskan ar ideju, ka anatolieši palika reģionā, kamēr citas grupas migrēja tālāk.

Kritika un salīdzinājums ar kurgānu hipotēzi

  • Kurgānu hipotēze: pretstatā Anatolijas modelim, kurgānu hipotēze (saistīta ar Mariju Gimbutu u. c.) atribūta indoeiropiešu izcelsmi Pontiķo–Kaspijas stepēm (ziemeļi no Melnās jūras), un uzsver bronzas laikmeta karotāju/pastāvās mobilitātes lomu valodu izplatībā. Šī hipotēze datē valodu ekspansiju vēlākā periodā — ap 4000–2500 g. p. m. ē.
  • Lingvistiskie šķēršļi: kritiķi apgalvo, ka rekonstrukcijās parādās termini saistībā ar riteņiem, ratiem un dažām dzīvesziņām, kas visdrīzāk radušies tikai pēc neolīta, kas labāk saskan ar stepju laikmeta datējumu nekā agrīno neolītisko izplatību.
  • Genētiskie dati: pēdējās desmitgades senās DNS (ancient DNA) pētījumi parāda ievērojamu demogrāfisku iespiešanos no stepiem Eiropā ap 3. tūkstošgadi pirms mūsu ēras (piem., Yamnaya un ar tiem saistītie migrācijas viļņi). Šie rezultāti bieži tiek interpretēti kā spēcīgs atbalsts kurgānu/stepju hipotēzei attiecībā uz lielās daļas indoeiropiešu valodu ienākšanu Eiropā.

Mūsdienu vērtējums un secinājumi

Mūsdienu lingvisti, arheologi un ģenētiķi nereti nonāk pie niansēta secinājuma: Anatolijas hipotēze labi izskaidro, kā indoeiropiešu valodu zars varēja palikt un attīstīties Anatolijā, taču liela mēroga izplatība, kas radīja lielāko daļu mūsdienu Eiropas indoeiropiešu valodu, visticamāk saistīta ar vēlām stepju migrācijām. Citiem vārdiem, nav obligāti viena vienota stāsta — ir iespējams, ka Anatolija bija svarīgs reģions valodu variāciju agrīnajā fāzē, bet vēlākas hercīgas migrācijas no stepēm mainīja valodu karti tālāk uz ziemeļiem un rietumiem (un uz dienvidiem/Azijas virzienā).

Galu galā Anatolijas hipotēze joprojām ir nozīmīgs teorētisks modelis indoeiropiešu izcelsmes pētījumos, tomēr mūsdienu starpdisciplinārie pierādījumi (it īpaši senās DNS rezultāti) liecina, ka pilnīgi skaidrs un vienpusējs skaidrojums vēl nav panākts. Diskusija turpinās, un jaunie arheoloģiskie un ģenētiskie atradumi var mainīt pašreizējo izpratni par to, kur un kad tieši formējās protoindoeiropiešu valodu pirmceltne.