Indoeiropiešu valodas

Galvenās valodu grupas

Tās ir galvenās indoeiropiešu valodu grupas:

• Albāņu
• Anatoļu valoda: Anatoļu: luvijiešu; hetītu
• Armēņu
• Balto-slāvu
• Baltijas (latviešu un lietuviešu)
• slāvu (piemēram, poļu, krievu un serbu) valodas.
• ķeltu (piemēram, īru un velsiešu).
• ģermāņu (piemēram, angļu, vācu un zviedru).
• grieķu (un mūsdienu grieķu)
• Indo-irāņu
• Indoāru valodas (indiešu)
• Irānas
• latīņu valoda un romāņu valodas (piemēram, franču, itāļu un rumāņu valoda).

Lielākajā daļā indoeiropiešu valodu izmanto latīņu rakstību, bet citās valodās izmanto devanagari, kirilicas vai arābu rakstību.

indoeiropiešu valodu ģimene. Noklikšķiniet, lai apskatītu informāciju.

Kopsavilkums

Runātāju skaits iegūts no statistikas datiem vai aplēsēm (2019. gads) un ir noapaļots:

Numurs	Filiāle	Valodas	Dzimtās valodas runātāji	Galvenās rakstīšanas sistēmas	Atsauce:
1	Albāņu valoda	4	7,500,000	Latīņu
2	Armēņu valoda	2	7,000,000	Armēņu
3	Baltu-slāvu valodas	25	270,000,000	kirilica, latīņu
4	Ķeltu valodas	6	1,000,000	Latīņu
5	Ģermāņu valodas	47	550,000,000	Latīņu
6	Helēņu valodas	6	15,000,000	Grieķu
7	indoirāņu valodas	314	1,650,000,000	devanagari, persiešu-arābu valoda
8	Kursīvu valodas	44	800,000,000	Latīņu
Kopā	Indoeiropiešu valodas	448	3,300,000,000	- –

Indoeiropiešu valodniecības vēsture

Priekšlikumus par indiešu un eiropiešu valodu līdzību sāka izteikt 16. gadsimtā, kad Indiju apmeklēja eiropieši. 1583. gadā angļu jezuītu misionārs Tomass Stīvenss (Thomas Stephens S.J.) Goa, Indijā, pamanīja indiešu valodu līdzības ar grieķu un latīņu valodām un iekļāva tās vēstulē savam brālim, taču tā tika publicēta tikai 20. gadsimtā.

Pirmais sanskritu piemin Filipo Sasetti. Viņš dzimis 1540. gadā Florencē, Itālijā, un bija tirgotājs, kurš bija viens no pirmajiem eiropiešiem, kas sāka studēt sanskritu. Rakstot 1585. gadā, viņš pamanīja dažas vārdu līdzības starp sanskritu un itāļu valodu, piemēram, devaḥ/dio "Dievs", sarpaḥ/serpe "čūska", sapta/sette "septiņi", aṣṭa/otto "astoņi", nava/nove "deviņi"). Tomēr ne viens, ne otrs novērojums neveicināja tālāku zinātnisku izpēti.

1647. gadā holandiešu valodnieks un zinātnieks Markuss Zuerius van Bokshorns (Marcus Zuerius van Boxhorn) pamanīja indoeiropiešu valodu līdzību un izteica pieņēmumu, ka tās ir cēlušās no primitīvas kopīgas valodas. Savā hipotēzē viņš iekļāva holandiešu, grieķu, latīņu, persiešu un vācu valodas, bet vēlāk pievienoja arī slāvu, ķeltu un baltu valodas. Tomēr viņa ierosinājumi nekļuva plaši pazīstami un nestimulēja turpmākus pētījumus.

Gastons Kūrdū un citi bija izdarījuši līdzīgus novērojumus. G. Kūrdū 1760. gadu beigās veica rūpīgu sanskrita, latīņu un grieķu valodas konjugāciju salīdzinājumu, lai secinātu, ka starp šīm valodām pastāv sakarība. Līdzīgi arī Mihails Lomonosovs salīdzināja dažādas pasaules valodu grupas, tostarp slāvu, baltu, irāņu, somu, ķīniešu, hotentotu un citas.

Šī hipotēze atkal parādījās 1786. gadā, 20 gadus pēc Kūrdū, kad sers Viljams Džonss pirmo reizi nolasīja lekciju par pārsteidzošo līdzību starp trim senākajām viņa laikā zināmajām valodām: Latīņu, grieķu un sanskrita. Vēlāk viņš provizoriski pievienoja arī gotu, ķeltu un senās persiešu valodas, taču savā klasifikācijā pieļāva dažas kļūdas un izlaidumus.

1813. gadā Tomass Jangs (Thomas Young) pirmais lietoja terminu "indoeiropieši". Tas kļuva par standarta zinātnisko terminu, izņemot Vācijā, pateicoties Franča Boppa salīdzinošajai gramatikai. Tā parādījās laikā no 1833. līdz 1852. gadam, un ar to aizsākās indoeiropeistikas kā akadēmiskas disciplīnas attīstība.

Daži 20. gadsimta zinātnieki uzskatīja, ka indoeiropiešu valodas radās Armēnijā vai Indijā, bet lielākā daļa uzskata, ka tās radās Austrumeiropā vai Anatolijā. Jaunākie pētījumi liecina, ka to izcelsme meklējama Irānas ziemeļu daļā un Armēnijā.