Sabiedrotās lielvalstis (jeb Otrā pasaules kara sabiedrotie) bija valstu grupa, kas Otrā pasaules kara laikā cīnījās pret Osi valstīm. Sabiedrotie galu galā izcīnīja uzvaru pār Osi valstīm; karš Eiropā beidzās 1945. gada maijā, bet ar Japānu — 1945. gada augustā/septembrī. ASV prezidents Franklins Rūzvelts jau kara laikā lietoja nosaukumu Apvienotās Nācijas (United Nations), un pēc kara lielākā daļa sabiedroto valstu piedalījās Apvienoto Nāciju Organizācijas dibināšanā.

Lielais trijnieks

Galvenās lielvalstis, kuras bieži dēvē par "lielo trijnieku", bija Apvienotā Karaliste, Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība. Šo valstu līderi — Vinstons Čērčils, Frenklins Rūzvelts un Josifs Staļins — koordinēja militārās un politiskās stratēģijas, pieņēma svarīgus lēmumus un rīkoja vairākas virkne starptautisku konferences (piemēram, Teherāna 1943., Jaltas 1945. un Potsdama 1945. gada konferences). Lielā trijnieka sarunas noteica daudzas karu beigu pozīcijas, kara okupācijas kārtību un ietekmēja pēckara Eiropas robežu un politiskās ietekmes sadalījumu.

Galvenās frontes un ieguldījums

Sabiedroto uzvara bija rezultāts plašas, daudzpusīgas sadarbības:

  • Liela daļa kauju notika Austrumu frontē starp Padomju Savienību un Vāciju — šī frontes līnija izšķīra karu Eiropā, un PSRS piedzīvoja milzīgus zaudējumus, bet arī nodrošināja vācu armiju novēršanu no rietumu frontes.
  • Rietumu frontē sabiedrotie (galvenokārt ASV, Apvienotā Karaliste un Kanāda) atvēra Otro fronti 1944. gada Diena D izsūtīšanas operācijā Normandijā, kas veicināja Vācijas atraidīšanu Rietumeiropā.
  • Pacifika teātrī galvenais pretinieks bija Japāna; tur sabiedrotie — galvenokārt ASV ar kolēģiem — izpildīja „island-hopping” stratēģiju, kas beidzās ar Hirošimas un Nagasaki atombumbu bombardēšanu un Japānas kapitulāciju.
  • Ekonomiskais un rūpnieciskais atbalsts, īpaši ASV sniegtais Lend-līzes programmas atbalsts, bija kritiski svarīgs, piegādājot ieročus, pārtiku un citus resursus Apvienotajai Karalistei, Padomju Savienībai, Ķīnai un citām sabiedroto valstīm.
  • Kolonijas un dominjoni (piem., Austrālija, Jaunzēlande, Kanāda, Indija u. c.) deva karaspēku un materiālu atbalstu, tādējādi paplašinot sabiedroto resursus.

Dalībvalstu saraksts

Starptautiskais sabiedroto pulks bija plašs — tajā ietilpa gan lielvalstis ar plašu militāru klātbūtni, gan mazākas valstis, kas pieteica karu, sniedza politisku atbalstu, vai piedalījās kara gaitā vēlāk. Šīs valstis bija:

Valstu pozīciju maiņa un sarežģītības

Karš bija dinamiskāks nekā vienkāršs "sabiedrotie pret asīm" attēlojums. Dažas valstis sākotnēji bija ass pusē vai bija politiski tuvāk tai, bet vēlāk pārgāja uz sabiedroto pusi vai pieteica karu, nemaz nepiedaloties aktīvās kaujās. Piemēram, Rumānija, Bulgārija un Somija 1944.—1945. gadā mainīja savu nostāju; pirms tam daļa no tām bija saistītas ar Ass valstīm. Arī Itālija 1943. gadā parakstīja pamieru un praktiski pārgāja uz sabiedroto pusi pret Vāciju, lai gan Itālijas situācija bija komplicēta un valsts sadalījās starp okupētajiem reģioniem un itāļu partizāniem.

Pēckara sekas un nozīme

Sabiedroto uzvara izmainīja pasaules politisko karti: izveidojās jaunas starptautiskas institūcijas (piem., ANO), radās divu supervaru — ASV un Padomju Savienības — dominances periods un sāka veidoties Aukstā kara pretstati. Karš arī paātrināja dekolonizācijas procesu un radīja lielas demogrāfiskas, ekonomiskas un kulturālas pārmaiņas visā pasaulē. Tika rīkotas arī tiesvedības pret kara noziegumiem (piem., Nirnbergas procesi), un tikpat nozīmīgas bija atjaunošanas programmas un starptautiskā sadarbība, kas sekmēja ilgtermiņa politiskos un ekonomiskos lēmumus.

Kopumā sabiedroto koalīcija bija daudzveidīga un dinamiska — tā apvienoja dažādas valstu intereses pret kopēju pretinieku, bet kara gaitā radušās politiskās izvēles ietekmēja pasauli ilgstoši arī pēc 1945. gada.