Filipīnu Sadraudzība

Nosaukumi

Filipīnu Sadraudzība bija pazīstama arī kā Filipīnu Sadraudzība vai vienkārši kā Sadraudzība. Tās oficiālie nosaukumi bija Malasariling Pamahalan ng Pilipinas (pɪlɪˈpinɐs) un Mancomunidad Filipina (fɪlɪˈpinɐ). 1935. gada konstitūcijā Filipīnas ir norādītas kā valsts saīsinātais nosaukums, un Filipīnu salas tiek lietotas tikai attiecībā uz statusu un institūcijām pirms 1935. gada. Iepriekšējā režīmā, kas oficiāli bija pazīstams kā Filipīnu salu teritorija, abiem terminiem bija oficiāls statuss.

Struktūra

Filipīnu Sadraudzībai bija sava konstitūcija, kas bija spēkā līdz 1973. gadam, un pašpārvalde, lai gan par ārpolitiku un militārajām lietām bija atbildīgas ASV, un dažiem tiesību aktiem bija nepieciešams ASV prezidenta apstiprinājums.

Tajā bija ļoti spēcīgs prezidents, vienota Nacionālā asambleja un Augstākā tiesa, kuras sastāvā bija tikai filipīnieši, kā arī ievēlēts Amerikas Savienoto Valstu Pārstāvju palātas pastāvīgais komisārs (kā tas ir Puertoriko mūsdienās). Valdībā darbojās arī amerikāņu augstais komisārs un amerikāņu militārais padomnieks, bet Filipīnu armiju vadīja feldmaršals.

1939.-40. gadā pēc konstitūcijas grozījumiem Nacionālās asamblejas vietā tika atjaunots augšējais un apakšējais kongress, kas sastāvēja no Filipīnu Senāta un Pārstāvju palātas.

Vēsture

Sākt

Pirms 1935. gada ASV teritoriālo administrāciju jeb salu valdību vadīja ģenerālgubernators, kuru iecēla ASV prezidents. 1932. gada decembrī ASV Kongress pieņēma Hare-Hawes-Cutting Act (Pirmais Filipīnu neatkarības akts), kura mērķis bija piešķirt filipīniešiem neatkarību. Likumprojekta noteikumi ietvēra vairāku militāro un jūras spēku bāzu rezervēšanu ASV, kā arī tarifu un kvotu noteikšanu Filipīnu eksportam. Prezidents Herberts Hūvers likumu vetoēja, bet Amerikas Kongress 1933. gadā atcēla viņa veto un likumprojektu pieņēma. Tomēr pret likumprojektu iebilda toreizējais Filipīnu Senāta priekšsēdētājs Manuels L. Kezons, un Filipīnu Senāts to arī noraidīja.

Tā rezultātā tika izveidots un pieņemts jauns likumprojekts, kas pazīstams kā Tydings-McDuffie Act jeb Filipīnu neatkarības akts, kas ļāva izveidot Filipīnu Sadraudzības valsti ar 10 gadu ilgu miermīlīgas pārejas periodu uz pilnīgu neatkarību. Sadraudzības oficiālā atklāšana notika 1935. gada 15. novembrī.

1934. gada 30. jūlijā Manilā tika sasaukts Konstitucionālais konvents. Konvents 1935. gada 8. februārī ar 177 balsīm pret 1 apstiprināja Filipīnu Republikas 1935. gada konstitūciju. 1935. gada 23. martā konstitūciju apstiprināja prezidents Franklins D. Rūzvelts, bet 1935. gada 14. maijā to ratificēja tautas balsojumā.

1935. gada oktobrī notika Filipīnu prezidenta vēlēšanas. Kandidēja bijušais prezidents Emilio Aguinaldo, Filipīnu neatkarīgās baznīcas līderis Gregorio Aglipay un citi. Par uzvarētājiem tika pasludināti Manuels L. Kezons un Serhio Osmeņa no Nacionālistu partijas, kuri ieguva attiecīgi prezidenta un viceprezidenta amatus.

Sadraudzības valdība tika atklāta 1935. gada 15. novembra rītā svinīgās ceremonijās uz vecās Kongresa ēkas kāpnēm Manilā. Pasākumu apmeklēja aptuveni 300 000 cilvēku pūlis.

Pirms Otrā pasaules kara

Jaunā valdība uzsāka vērienīgu valsts veidošanas politiku, lai sagatavotos ekonomiskajai un politiskajai neatkarībai. Tās ietvēra valsts aizsardzību (piemēram, 1935. gada Valsts aizsardzības likums, kas organizēja iesaukšanu dienestam valstī), lielāku kontroli pār ekonomiku, demokrātisko institūciju pilnveidošanu, reformas izglītībā, transporta uzlabošanu, vietējā kapitāla veicināšanu, industrializāciju un Mindanao kolonizāciju.

Tomēr lielas problēmas radīja neskaidrības, jo īpaši diplomātiskajā un militārajā situācijā Dienvidaustrumāzijā, ASV saistībās ar topošo Filipīnu Republiku un ekonomikas jomā, ko izraisīja Lielā depresija. Situāciju vēl vairāk sarežģīja agrārie nemieri un cīņa par varu starp Osmeņu un Kezonu, jo īpaši pēc tam, kad Kezonam pēc viena sešu gadu pilnvaru termiņa tika atļauts tikt pārvēlētam.

Pareizi novērtēt šīs politikas efektivitāti vai neveiksmi ir grūti, jo Otrā pasaules kara laikā Japāna iebruka un okupēja šo valsti.

Otrais pasaules karš

1941. gada 8. decembrī Japāna uzsāka negaidītu uzbrukumu Filipīnām. Filipīnu Sadraudzības valdība iesaistīja Filipīnu armiju ASV armijas Tālajos Austrumos, kas pretojās Japānas okupācijai. Manila tika pasludināta par atklātu pilsētu, lai novērstu tās iznīcināšanu, un 1942. gada 2. janvārī to okupēja japāņi. Tikmēr turpinājās kaujas pret japāņiem Bataanas pussalā, Korregidorā un Leitē, līdz 1942. gada maijā ASV un Filipīnu spēki galīgi kapitulēja.

Kesonu un Osmeņu no Manilas uz Korregidoru pavadīja karaspēks, bet vēlāk viņi devās uz Austrāliju un pēc tam uz ASV, kur izveidoja trimdas valdību, kas piedalījās Klusā okeāna kara padomē, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas deklarācijā. Šīs trimdas laikā Kezons saslima ar tuberkulozi, no kuras vēlāk nomira. Viņa vietā prezidenta amatā stājās Osmeņa.

Tikmēr japāņu militārie spēki Filipīnās izveidoja jaunu valdību, tā dēvēto Otro Filipīnu Republiku, kuru vadīja prezidents Hosē P. Laurels. Šī valdība izrādījās ļoti nepopulāra.

Filipīnās turpinājās pretošanās japāņu okupācijai. Tās sastāvā bija Hukbalahap ("Tautas armija pret japāņiem"), kas sastāvēja no 30 000 bruņotu cilvēku un kontrolēja lielāko daļu Centrālās Lusonas. Arī Filipīnu armijas atliekas cīnījās pret japāņiem, izmantojot partizānu karu, un tā bija veiksmīga, jo tika atbrīvotas visas 48 provinces, izņemot 12 provinces.

Amerikāņu ģenerāļa Duglasa Makartūra (Douglas MacArthur) armija izsēdās Leitē 1944. gada 20. oktobrī, un viņus visus sagaidīja kā atbrīvotājus, tāpat kā Filipīnu Sadraudzības karaspēku, kad drīz pēc tam sekoja citi desantnieki. Cīņas turpinājās nomaļos Filipīnu nostūros līdz pat Japānas kapitulācijai 1945. gada augustā, kas tika parakstīta Tokijas līcī 2. septembrī. Filipīniešu upuru skaits tika lēsts līdz vienam miljonam, un Manila tika ievērojami izpostīta, kad atsevišķi japāņu spēki atteicās atstāt pilsētu (pretēji Japānas virspavēlniecības pavēlēm).

Pēc kara Filipīnās tika atjaunota Filipīnu Sadraudzība, un sākās vienu gadu ilgs pārejas periods, lai sagatavotos neatkarības iegūšanai. Pēc tam 1946. gada aprīlī notika vēlēšanas, kurās par pirmo neatkarīgās Filipīnu Republikas prezidentu kļuva Manuels Roksass, bet par viceprezidentu - Elpidio Kirino. Neraugoties uz Japānas okupācijas gadiem, Filipīnas kļuva neatkarīgas tieši tā, kā bija paredzēts pirms desmit gadiem, 1946. gada 4. jūlijā.

Neatkarība

Kopvalsts beidza pastāvēt, kad ASV 1946. gada 4. jūlijā, kā bija paredzēts, atzina Filipīnu neatkarību. Tomēr Filipīnu ekonomika joprojām bija atkarīga no ASV, jo tika pieņemts Bell Trade Act, kas pazīstams arī kā Filipīnu tirdzniecības likums, kurš bija priekšnoteikums, lai saņemtu kara rehabilitācijas dotācijas no ASV.

1935. gada 23. marts : Konstitucionālais konvents. Sēdi no kreisās uz labo: Džordžs H. Derns, prezidents Franklins D. Rūzvelts un Manuels L. Kezo.


Manuels L. Kezons apmeklē Franklinu D. Rūzveltu Vašingtonā trimdas laikā


Ģenerālis Makarturs un prezidents Osmeņa atgriežas Filipīnās

Politikas

Sacelšanās un agrārā reforma

Tajā laikā nomnieku lauksaimnieku sūdzības bieži vien bija saistītas ar parādiem, ko radīja zemes kopšanas sistēma, kā arī straujais iedzīvotāju skaita pieaugums, kas radīja papildu ekonomisko spiedienu uz nomnieku ģimenēm. Tā rezultātā Kopiena uzsāka agrārās reformas programmu. Tomēr programmas panākumus kavēja pastāvīgās sadursmes starp nomniekiem un zemes īpašniekiem.

Kā piemēru var minēt Beninjo Ramosa (Benigno Ramos) ierosināto sadursmi ar Sakdalistu kustību, kas iestājās par nodokļu samazināšanu, zemes reformām, lielo muižu jeb haciendu sadalīšanu un amerikāņu sakaru pārtraukšanu. Sacelšanās, kas notika 1935. gada maijā Centrālajā Lusonā, prasīja aptuveni simts cilvēku dzīvības.

Valsts valoda

Ņemot vērā Filipīnu valodu daudzveidību, 1935. gada Filipīnu konstitūcijā tika izstrādāta programma "kopējas valsts valodas izveidei un pieņemšanai, pamatojoties uz esošajiem vietējiem dialektiem". Kopiena izveidoja Surian ng Wikang Pambansa (Valsts valodas institūtu), kurā darbojās Kezons un vēl seši locekļi no dažādām etniskajām grupām. Notika apspriedes, un par pamatu "nacionālajai valodai", ko nosauca par "filipīniešu valodu", tika izvēlēta tagalo valoda (tās plašo literāro tradīciju dēļ).

1940. gadā Sadraudzība atļāva izveidot šīs valodas vārdnīcu un gramatikas grāmatu. Tajā pašā gadā tika pieņemts Sadraudzības likums Nr. 570, kas ļāva pilipīniešu valodai pēc neatkarības iegūšanas kļūt par oficiālo valodu.

Ekonomika

Sadraudzības ekonomika galvenokārt balstījās uz lauksaimniecību, jo tās pamatā bija lauksaimniecība. Lauksaimnieki audzēja abaku, kokosriekstus un kokosriekstu eļļu, cukuru un kokmateriālus. Citi ārvalstu ienākumi nāca no naudas, ko tērēja amerikāņu armijas, flotes un gaisa spēku bāzēs Filipīnās, piemēram, jūras spēku bāzē Subic Bay un Klārkas gaisa spēku bāzē. Ekonomika bija laba, līdz Otrais pasaules karš apturēja izaugsmi.

Demogrāfiskie dati

1941. gadā Filipīnu iedzīvotāju skaits tika lēsts 17 000 000, bet Manilas iedzīvotāju skaits bija 684 000. Ķīnas iedzīvotāju skaits pieauga līdz 117 000. Bija arī 30 000 japāņu, no kuriem 20 000 dzīvoja Davao, un 9 000 ASV meksikāņu. Angļu valodu lietoja 27 % iedzīvotāju. Spāņu valodā runāja tikai 3 % iedzīvotāju.

Turpmāk ir norādīts aplēstais dominējošo valodu runātāju skaits:

• Cebuano: 4,620,685
• Tagalo valodā: 3,068,565
• ilocano: 2 353 518
• Hiligainonas: 1 951 005
• Waray-Waray: 920,009
• Kapampangiešu valodā: 621,455
• Pangasinana: 573 752 cilvēki

Prezidentu saraksts

Krāsas norāda katra prezidenta politisko partiju vai partiju grupas vēlēšanu dienā.

#	Prezidents		Stājās amatā	Atstājis biroju	Puse	Priekšsēdētāja vietnieks	Termiņš
1		Manuel L. Quezon	1935. gada 15. novembrī	1944. gada 1. augusts1	Nacionalista	Sergio Osmeña	1
							2
2		Sergio Osmeña	1944. gada 1. augusts	1946. gada 28. maijs	Nacionalista	brīvs
3		Manuel Roxas	1946. gada 28. maijs	1946. gada 4. jūlijā²	Liberālā	Elpidio Kvirino	3

¹ Miris no tuberkulozes Saranac Lake, Ņujorkā.
² Beidzas Sadraudzības valdība, sākās neatkarīga republika.