Filipīnu Sadraudzība (spāņu: Commonwealth de Filipinas, tagalog: Komonwelt ng Pilipinas) bija Filipīnu nosaukums no 1935. līdz 1946. gadam, kad Filipīnas joprojām atradās ASV kontrolē. Filipīnu Sadraudzība tika izveidota ar Tydings-McDuffie aktu, ko ASV Kongress apstiprināja 1934. gadā. Kad 1935. gadā par prezidentu kļuva Manuels L. Kezons, viņš bija pirmais filipīnietis, kurš vadīja ievēlētu Filipīnu valdību.
Filipīnu Sadraudzības prezidentam bija stingra kontrole pār salām, un to vadīja Augstākā tiesa. Nacionālā asambleja jeb valdības likumdošanas daļa, kuras locekļi galvenokārt nāca no Nacionālistu partijas, sākumā bija tikai viena, bet vēlāk kļuva divas - zemākā un augstākā daļa. Valdība 1937. gadā par valsts valodu izvēlējās Manilas pilsētu tagalo valodu. Sievietēm tika atļauts balsot, un ekonomika bija spēcīga.
No 1942. līdz 1945. gadam, kad Filipīnas atradās Japānas kontrolē, Filipīnu Sadraudzības valdība bija spiesta pamest valsti. 1946. gadā Filipīnu Sadraudzības valdīšana beidzās, kad sākās Trešā Filipīnu Republika.
Veidošanās un juridiskais statuss
Tydings–McDuffie akts (Philippine Independence Act) no 1934. gada noteica desmitgades pārejas periodu uz pilnīgu neatkarību. 1935. gadā stājās spēkā jauna konstitūcija, kas izveidoja Sadraudzību ar savām izpildvaras, likumdošanas un tiesu institūcijām, taču ar ASV saglabātām ārpolitikas un aizsardzības tiesībām. Prezidentam pēc šīs konstitūcijas sākotnēji bija paredzēta viena sešu gadu pilnvaru termiņa sistēma.
Politiskais iekārtojums
Sadraudzības valdību vadīja prezidents, kura varas laiks un loma kļuva centrāla politiskajā dzīvē. Augstākā tiesa kalpoja kā augstākā tiesu instance. Likumdošana sākotnēji notika vienkamerājas Nacionālās asamblejas līmenī, tomēr 1940. gada grozījumi atjaunoja divkameru Kongresu (Sēnu un Pārstāvju palātu), kas stājās spēkā ar 1941. gada vēlēšanām.
Politiskās partijas — galvenokārt Nacionālistu partija — dominēja politiskajā skatuvē, tomēr Sadraudzības laikā pastāvēja arī citas politiskas grupas un opozīcija. Prezidents Manuels L. Kezons (Quezon) īstenoja reformas valsts pārvaldē, izglītībā un sabiedriskajā dzīvē, īpašu uzmanību pievēršot valodas jautājumiem, zemes reformām un sociālajai politkai.
Valodas un sabiedriskās reformas
1937. gadā Nacionālā valodas komisija iebraukusi lēmumu par valsts valodas izveidošanu, par pamatu izvēloties tagalog dialektu, kas bija Manilas reģiona valoda. Tas radīja pamatu mūsdienu filipīniešu "Pambansang Wika" attīstībai, ko vēlāk nostiprināja likumdošana 1940. gados.
Svara ziņā būtisks pavērsiens bija sieviešu vēlēšanu tiesību iegūšana — 1937. gada plebiscīts (aprīlī) deva sievietēm tiesības balsot un kandidēt. Sadraudzības varas iestādes arī paplašināja izglītības programmas, uzlaboja ceļus un publiskos darbus.
Ekonomika
Ekonomika 1930. gadu beigās un 1940. gados bija visai atkarīga no lauksaimniecības – galvenie eksporta produkti bija cukurs, kokosi (kopra), abaka un rīsi. Sadraudzība veicināja tirdzniecību ar ASV un saņēma investīcijas un preferenciālas tirdzniecības tiesības, kas stimulēja izaugsmi, taču tajā pašā laikā saglabāja ievērojamu atkarību no ASV tirgiem. Sadraudzības pārvaldība īstenoja arī publiskā sektora programmas un investēja infrastruktūrā.
Otrais pasaules karš, okupācija un valdība trimdā
Otrā pasaules kara laikā, 1941.–1942. gados, Japānas impēriskās spējas okupēja Filipīnas. Prezidenta Kezona vadītā Sadraudzības valdība devās trimdā uz ASV, kur tā darbojās kā valdība trimdā. 1943. gadā Japāna izveidoja okupācijas režīma pakļautu "Filipīnu Republiku" (bieži dēvēta par otro Filipīnu Republiku) ar Jose P. Laurel kā vadītāju, taču tai trūka starptautiskas leģitimitātes un to plaši noliedza filipīniešu pretošanās grupas un valdība trimdā.
Tajā pašā laikā Filipīnās attīstījās plašs pretestības kustību tīkls — partizānu un gerilju vienības, kas sadarbībā ar ASV bruņotajiem spēkiem sāka plašu atbrīvošanas operāciju 1944. gada beigās un 1945. gadā. Manuela Kezona nomira 1944. gada 1. augustā emigrācijā, un par prezidentu kļuva Sergio Osmeña, kurš vadīja pāreju līdz atgriešanai un atjaunošanai pēckara pārvaldē.
Pāreja uz neatkarību
Karš radīja lielus postījumus un ekonomisku atpalicību, taču pēc Japānas sakāves 1945. gadā tika uzsākta atjaunošana. Saskaņā ar Tydings–McDuffie akta noteikumiem pilnīga neatkarība tika pasludināta 1946. gada 4. jūlijā, kad iestājās Trešā Filipīnu Republika. Neatkarības sākumposmā Filipīnas joprojām saglabāja ciešas saites ar ASV — politiski, aizsardzības jomā (ASV bāzes) un ekonomiski (vēlāk par to runāja arī Bell Trade Act un citi līgumi), kas ietekmēja jaunās valsts attīstību.
Sejas pēcmantojums un nozīme
Filipīnu Sadraudzība bija pārejas periods, kurā tika veidota mūsdienu filipīniešu valsts institucionālā kabinets, tiesiskā sistēma un kultūras identitāte. Lai gan periods tika pārtraukts un traumēts ar Otrā pasaules kara notikumiem, daudz no Sadraudzības iestatījumiem, reformām un politiskajām tradīcijām turpināja ietekmēt valsti arī neatkarības laikmetā.
Galvenie fakti īsumā:
- Izveide: Tydings–McDuffie akts (1934) → Sadraudzība stājās spēkā 1935. gadā;
- Politiskā organizācija: prezidents, sākotnēji vienkamerīga Nacionālā asambleja (no 1941. — divkameru Kongress), Augstākā tiesa;
- Valodas politika: 1937. gadā izvēlēts tagalog kā valsts valodas pamats;
- Sieviešu vēlēšanu tiesības: piešķirtas pēc 1937. gada plebiscīta;
- Otrā pasaules kara periods: Japānas okupācija 1942–1945, valdība trimdā, pretošanās kustības aktivitāte;
- Neatkarība: 1946. gada 4. jūlijs — Trešā Filipīnu Republika.
