Filipīnas

Vēsture

Pirmās zināmās hominīnu fosilijas no Filipīnām ir Homo luzonensis - izmirušas Homo ģints arhaisko cilvēku sugas. Tās ir aptuveni 67 000 gadu vecas.

Ir atrastas cilvēku fosilijas, kas pierāda, ka mūsdienu Homo sapiens Filipīnās ir apmetušies tūkstošiem gadu. Nēģeri šķērsoja aizvēsturisku zemi vai ledu, lai apmetinātos salu zemē. Pirmajā tūkstošgadē Filipīnās sāka ieceļot daudzas austronēziešu iedzīvotāju grupas, izspiežot pamatiedzīvotājus uz iekšzemi vai, iespējams, absorbējot tos savstarpējo laulību ceļā.

Ķīniešu tirgotāji ieradās 8. gadsimtā. Spēcīgu budistu karaļvalstiņu izveidošanās veicināja tirdzniecību ar Indonēzijas arhipelāgu, Indiju, Japānu un Dienvidaustrumāziju. Dienvidaustrumāzijas karaļvalstu savstarpējās cīņas vājināja to spēku. Pa to laiku, izplatoties islāmam ar tirdzniecības un prozelītisma palīdzību, līdzīgi kā kristietībai, reģionā ienāca tirgotāji un misionāri; 14. gadsimtā Mindanao ienāca arābi. Kad 1521. gadā Ferdinanda Magelāna vadībā ieradās pirmie eiropieši, uz ziemeļiem līdz pat Manilai bija radži, kas vēsturiski bija Dienvidaustrumāzijas karaļvalstu padotie. Tomēr salas būtībā bija pašpietiekamas un patstāvīgas.

16. gadsimtā spāņi konkistadora Miguela Lopesa de Legazpi vadībā pieprasīja un kolonizēja salas un nosauca tās par Filipīnām Spānijas karaļa Filipa II vārdā. Uzreiz tika ieviesta Romas katolicisms. Filipīnas tika pārvaldītas no Jaunās Spānijas (Meksikas), un 18. gadsimtā sākās tirdzniecība, izmantojot galeonus pāri Klusajam okeānam. Okeāna tuvumā esošajās pilsētās sākās dažas sacelšanās un vardarbība, un nākamo trīs gadsimtu laikā valdības netaisnīguma dēļ.

1781. gadā gubernators Hosē Basko i Vargass nodibināja Valsts draugu ekonomisko biedrību, lai padarītu Filipīnas neatkarīgas no Jaunās Spānijas.

19. gadsimtā valsts atvērās. Vērienīgas, nacionālistiski noskaņotas filipīniešu vidusšķiras un ķīniešu mestīzu kopienas pieaugums liecināja par spāņu koloniālisma galu salās. Propagandas kustības pamācīti par Spānijas koloniālās valdības netaisnībām, viņi pieprasīja neatkarību. Slavenākais propagandists Hosē Rizals tika arestēts un 1896. gadā sodīts ar nāvi par apvērsuma darbību. Drīz pēc tam sākās Filipīnu revolūcija, kuru vadīja Katipunāns - slepena revolucionāra biedrība, ko dibināja Andress Bonifacio un vēlāk vadīja Emilio Aguinaldo. Līdz 1898. gadam revolūcijai gandrīz izdevās gāzt spāņus.

Tajā pašā gadā starp Spāniju un Amerikas Savienotajām Valstīm sākās Spānijas un Amerikas karš, pēc kura Spānija atdeva Filipīnas ASV par 20 miljoniem ASV dolāru. Filipīnieši līdz tam laikam bija pasludinājuši neatkarību, un amerikāņu kontroles nostiprināšana noveda pie Filipīnu-Amerikas kara, kas oficiāli beidzās 1901. gadā, bet kaujas turpinājās vēl 1913. gadā. No 1899. līdz 1913. gadam norisinājās Amerikas un Filipīnu karš, kurā dzīvību zaudēja aptuveni miljons filipīniešu un krietni vairāk nekā 5500 amerikāņu karavīru (tostarp misionāri un privātie darbuzņēmēji, karavīru ģimenes), vēl desmitiem tūkstošu tika ievainoti. Lielākā daļa Filipīnu upuru gāja bojā no bada, ievainojumiem, slimībām, tīrās dzīves trūkuma. Karadarbība turpinājās līdz 1914. gadam, kad Filipīnām tika apsolīta neatkarība nākotnē.

Prezidentu Viljamu Makkinliju nogalināja anarhists Leons Čolgošs, jo Čolgošs uzskatīja, ka prezidents Makkinlijs ir pret labiem darbaļaudīm, viņš uzskatīja, ka Makkinlijs ir atbildīgs par kara iemeslu viltošanu, kā arī par nelikumīga, postoša Filipīnu kara apstiprināšanu un vadīšanu.

Amerikāņu režīms uzspieda angļu valodu kā lingua franca salās, izmantojot bezmaksas valsts izglītību. Valsts statuss 1935. gadā tika pārveidots par ASV sadraudzības valsti, kas nodrošināja lielāku pašpārvaldi.

Neatkarību beidzot ieguva 1946. gadā pēc Otrā pasaules kara. Turpmākajos pēckara gados bija daudz pēckara problēmu. Iedzīvotāji nebija apmierināti arī Ferdinanda Markosa nepopulārās diktatūras laikā, kurš 1986. gadā bija spiests atstāt prezidenta amatu. Vēlāk turpinājās komunistu sacelšanās un maro separātisma problēmas.

Politika

Filipīnu valdība ir līdzīga Amerikas Savienoto Valstu valdībai. Filipīnu prezidents darbojas kā valsts vadītājs, valdības vadītājs un Filipīnu armijas un bruņoto spēku virspavēlnieks. Prezidentu ievēl, balsojot tāpat kā Amerikā, izņemot tautas nobalsošanu, jo tur nav vēlēšanu. Viņš prezidenta amatā ir 6 gadus. Viņš ir valdības vadītājs.

Filipīnu likumdevēju sapulce - Filipīnu Kongress - sastāv no Filipīnu Senāta un Filipīnu Pārstāvju palātas; abu palātu locekļus ievēl tautas vēlēšanās. Senātā ir 24 senatori, kuru pilnvaru termiņš ir 6 gadi, savukārt Pārstāvju palātā ir ne vairāk kā 250 kongresmeņi, no kuriem katrs darbojas 3 gadus.

Valdības tiesu varu vada Filipīnu Augstākā tiesa, kuras priekšsēdētājs ir priekšsēdētājs un 14 asociētie tiesneši, kurus visus ieceļ prezidents.

Filipīnas ir Dienvidaustrumu Āzijas valstu asociācijas (ASEAN) dibinātāja un nozīmīga dalībniece. Tā ir arī aktīva Āzijas un Klusā okeāna valstu ekonomiskās sadarbības (APEC) dalībniece, 24 valstu grupas locekle un viena no 51 Apvienoto Nāciju Organizācijas dibinātājām 1945. gada 24. oktobrī.

Reģioni un provinces

Pašvaldība. Filipīnu daļas ir "vietējās pašvaldības vienības" (VMV). Augstākā vienība ir province. Valstī ir 79 provinces (2002. gadā). Provincēs ir pilsētas un pašvaldības (pilsētas). Pašvaldībās ir mazāki ciemati (barangays). Barangay ir mazākā pašvaldības vienība.

Visas provinces ir sadalītas 17 administrācijas (organizācijas) reģionos. Lielākajai daļai valsts iestāžu ir provinču reģionālie biroji. Reģioniem nav atsevišķas pašvaldības, izņemot musulmaņu Mindanao un Kordiljeras reģionus, kuriem ir sava vara (autonomā valdība).

Reģioni

Reģions	Apzīmējums	Reģionālais centrs
Iloko reģions	I reģions	San Fernando, La Union
Kagajanas ieleja	II reģions	Tuguegarao, Kagajana
Centrālā Lusona	III reģions	San Fernando, Pampanga
CALABARZON ¹	IV-A reģions	Laguna, Quezon
MIMAROPA ¹	IV-B reģions	Calapan, Oriental Mindoro
Bicol reģions	V reģions	Legazpi, Albay
Rietumu Visajasas	VI reģions	Iloilo pilsēta
Centrālā Visaja	VII reģions	Cebu pilsēta
Austrumu Visajasas	VIII reģions	Tacloban
Zamboanga pussala	IX reģions	Pagadian, Zamboanga del Sur
Ziemeļu Mindanao	X reģions	Kagajana de Oro
Davao reģions	XI reģions	Davao pilsēta
SOCCSKSARGEN ¹	XII reģions	Koronadala, Dienvidkokabato
Caraga	XIII reģions	Butuan
Bangsamoro	BARMM	Kotabato pilsēta
Kordiljeras administratīvais reģions	CAR	Baguio
Valsts galvaspilsētas reģions	NCR	Manila

¹ Nosaukumi ir rakstīti ar lielo sākumburtu, jo tie ir akronīmi, kas satur provinču vai pilsētu nosaukumus.

Ģeogrāfija

Filipīnās ir 7 641 sala. To kopējā sauszemes platība ir aptuveni 300 000 kvadrātkilometru. Salām ir trīs grupas: Lusona, Visajas un Mindanao. Lusona ir lielākā sala, bet Mindanao ir otrā lielākā sala. Visajasas ir salu grupa Filipīnu centrālajā daļā. Aizņemtā Manilas osta, kas atrodas Lusonā, ir valsts galvaspilsēta, un tā ir otrā lielākā pilsēta pēc Kezonas pilsētas. Visaju salās lielākā pilsēta ir Cebu pilsēta. Mindanao lielākā pilsēta ir Davao pilsēta.

Klimats ir karsts, mitrs (gaisā ir daudz ūdens) un tropisks. Vidējā temperatūra visu gadu ir aptuveni 26,5 °Celsija. Filipīnieši parasti saka, ka ir trīs gadalaiki: Tag-init vai Tag-araw (karstā sezona jeb vasara no marta līdz maijam), Tag-ulan (lietus sezona no jūnija līdz novembrim) un Tag-lamig (aukstā sezona no decembra līdz februārim).

Filipīnas atrodas Klusā okeāna ugunsgrēka lokā (biežu zemestrīču un vulkānu izvirdumu zonā). Lielākajā daļā kalnaino salu pirms daudziem laikiem bija daudz tropisko lietus mežu. Tās sākās kā vulkāni. Augstākā vieta ir Apo kalns Mindanao salā 2954 m. Daudzi vulkāni valstī, piemēram, Majona kalns, ir aktīvi. Valstī ir arī aptuveni 19 taifūni gadā.

Taala vulkāns ir Taala ezera sala. Tas atrodas senā kalderā Batangasas provincē. No Manilas uz dienvidiem tā ir aptuveni 2 stundas brauciena ar autobusu. Izkāpšanas punkts Talisay ir piemērots gan vienas dienas, gan nakšņošanas ceļojumiem.

Problēmas

Filipīnās ir daudz vides problēmu. Viena no tām ir pārzveja daudzos apgabalos, kas rada nožēlojamu nozveju. Vēl viena problēma ir tā, ka tikai desmit procenti notekūdeņu tiek attīrīti un iztīrīti, bet pārējie 90 procenti tiek izmesti atpakaļ dabā un okeānā, kas rada piesārņojumu. Nopietna problēma ir mežu izciršana, un pēc gadu desmitiem ilgas mežu izciršanas, nelikumīgas mežizstrādes un mežu ugunsgrēkiem no sākotnējās mežu platības ir palikuši tikai 3%. Mežu izzušana ir skārusi arī Filipīnas, izraisot nopietnu augsnes eroziju, kas apdraud Filipīnu bioloģisko daudzveidību.

Ekonomika

Filipīnas ir jaunattīstības valsts. 1998. gadā Filipīnu ekonomika, kas ir lauksaimniecības, vieglās rūpniecības un palīgpakalpojumu apvienojums, pasliktinājās Āzijas finanšu krīzes un slikto laikapstākļu dēļ. Tautsaimniecības izaugsme 1998. gadā samazinājās no 5% 1997. gadā līdz 0,6%, bet 1999. gadā atjaunojās līdz aptuveni 3% un 2000. gadā - līdz 4%. Kopš 2012. gada tā tiek lēsta 6,6 % apmērā.

Valdība ir apsolījusi turpināt ekonomikas reformas, lai palīdzētu Filipīnām sasniegt jauno industrializēto Dienvidaustrumāzijas valstu attīstības tempu. Stratēģijas ir infrastruktūras uzlabošana, nodokļu sistēmas sakārtošana, lai palīdzētu valsts ienākumiem, atbalsts ierobežojumu atcelšanai (lai likvidētu valdības kontroli) un ekonomikas privatizācijai, kā arī tirdzniecības palielināšana reģiona ietvaros. Nākotnes perspektīvas lielā mērā ir atkarīgas no trīs galveno tirdzniecības partnervalstu - Ķīnas, ASV un Japānas - ekonomiskajiem rādītājiem.

Cilvēki

2010. gadā Filipīnās dzīvoja aptuveni 94 miljoni cilvēku. Lielākā daļa Filipīnu iedzīvotāju ir austronēziešu izcelsmes. Valstī dzīvo arī etniskie ķīnieši, kas kopš 9. gadsimta palīdzējuši vadīt uzņēmējdarbību. Šobrīd tur dzīvo 105 miljoni cilvēku. Negrīti dzīvo Lusonas un Visaju kalnos. Lusonā ir daudz mestīzu, kas ir spāņu termins, ar kuru apzīmē cilvēku ar jauktām spāņu un vietējām asinīm.

Filipīnu iedzīvotājus sauc par filipīniešiem. Filipīnieši ir iedalīti daudzās grupās, trīs lielākās ir tagalogi, čebuāņi un ilokāņi. Kad Filipīnas bija kolonija, ar terminu "filipīnieši" apzīmēja spāņu un ar spāņiem sajaukto minoritāti. Taču tagad par filipīnieti sauc ikvienu, kas ir Filipīnu pilsonis/valsts pilsonis. Pat tad Filipīnās joprojām ir visdažādākās etniskās grupas Āzijā, otra lielākā ir Indonēzija. Cilvēki filipīniešus saīsināti sauc arī par "Pinoy".

Valodas

Oficiālās valodas ir filipīniešu un angļu. Filipīniešu valodas pamatā galvenokārt ir tagalogu valoda, kas ir dzimtā valoda, kurā runā Manilā un blakus esošajās provincēs. Filipīniešu valoda ir malajiešu valodas radiniece. Citas vietējās valodas un dialekti ir čebuano un ilokuano un daudzas citas. Angļu valoda tiek lietota valsts pārvaldē, skolās un uzņēmējdarbībā. Citas valodas ir ķīniešu valoda, kurā runā etniskie ķīnieši un ķīniešu-filipīnieši. Lielākā daļa musulmaņu dzīvo dziļi Mindanao dienvidos un mazākās salās, kas atrodas Filipīnu kontinentālās daļas dienvidos, netālu no Malaizijas ziemeļaustrumu gala. Viņi runā arī arābu valodā, taču ļoti nelielā apjomā. Spāņu valodu, kas savulaik, 20. gadsimta 70. gados, bija Filipīnu oficiālā valoda, pārvalda arī ievērojams filipīniešu mazākums.

Kultūra

Pirms spāņu ierašanās filipīnieši neuzskatīja sevi par vienu kultūru. Lielākā daļa Filipīnu bija budistu, musulmaņu un hinduistu impērijas. Spāņi ieradās 1565. gadā un atveda līdzi spāņu kultūru. Viņi drīz vien izplatījās salās, veidojot cietokšņus un skolas, sludinot kristietību un pievēršot lielāko daļu vietējo iedzīvotāju katoļu reliģijai. Kad 1898. gadā salas kolonizēja Amerikas Savienotās Valstis, amerikāņi atveda līdzi savu kultūru, kurai līdz šim ir vislielākā ietekme. Tas padara Filipīnas par visvairāk rietumniecisko valsti Austrumāzijā. Tomēr spāņu kultūra Filipīnās nav tieši no Spānijas, bet gan no Meksikas, jo Filipīnas caur Meksiku pārvaldīja Spānija. Tā tika pārvaldīta no Mehiko, kas izskaidro spāņu ietekmi Filipīnās, ko varēja atrast tikai Meksikā, nevis Spānijā. Turklāt Filipīnās tika runāts meksikāņu spāņu, nevis Eiropas spāņu valodā. Daudzus Filipīnās ražotus pārtikas produktus var atrast arī Meksikā. Filipīnieši parasti ēd ar rokām, līdzīgi kā malajiešu tradīcijās. Arī lielākā daļa filipīniešu virtuves ēdienu lielākoties ir malajiešu ietekmē.

Katru gadu tiek rīkoti lieli svētki, ko sauc par barrio fiestām. Tie tiek rīkoti par godu pilsētu, ciematu un reģionālo rajonu aizbildņiem. Svētku laikā notiek dievkalpojumi, ielu gājieni, uguņošanas šovi, mielasti, deju un mūzikas konkursi, kā arī gaiļu cīņas.

Reliģija

Lielākā daļa Filipīnu iedzīvotāju ir kristieši. Aptuveni 92 % iedzīvotāju ir kristieši. Lielākā daļa Filipīnu iedzīvotāju pieder Romas katoļu ticībai (70 %). Ievērojama daļa iedzīvotāju ir protestanti (daudzas dažādas kristiešu konfesijas) (17%), Iglesia ni Cristo (2%), musulmaņi (5-10%), budisti (2%). Ir arī daži hinduisti un dažas citas mazākas reliģijas ar mazāku skaitu piekritēju (6,6 %).

Saistītās lapas

• Filipīnu upju saraksts
• Filipīnas olimpiskajās spēlēs
• Filipīnu nacionālā futbola izlase