Spāņu-amerikāņu karš bija karš starp Spāniju un Amerikas Savienotajām Valstīm 1898. gadā. Šis karš tika izcīnīts daļēji tāpēc, ka daudzi cilvēki vēlējās, lai Kuba - viena no pēdējām bijušās Spānijas impērijas daļām - kļūtu neatkarīga. Arī daudzi amerikāņi vēlējās, lai viņu valsts iegūtu koloniālo impēriju. Spānija zaudēja jūras karu un bija spiesta atteikties no savām kolonijām Kubā, Filipīnās, Puertoriko un daļas Guamas. Visas šīs kolonijas, izņemot Kubu, kara beigās kļuva par ASV kolonijām.

Cēloņi

Karš izcēlās vairāku faktoru ietekmē:

  • Kubanā notiekošā sacelšanās pret Spānijas pārvaldi — Kuba ilgi centās atgūt neatkarību, un konflikts pievērsa plašu ASV sabiedrības uzmanību;
  • Ekonomiski un stratēģiski interesi — ASV uzņēmējiem un politiskajiem spēkiem bija intereses Kubā un Klusā okeāna reģionā (piem., Filipīnās);
  • Mediālā kampaņa — tā dēvētais "yellow journalism" (sensacionāls preses stils) pastiprināja sabiedrības noskaņojumu pret Spāniju;
  • USS Maine eksplozija Havanā (1898. gada 15. februārī) — šī notikuma rezultātā daudzi ASV iedzīvotāji uzskatīja, ka Sprādziens ir Spānijas uzbrukums, kas kļuva par tūlītēju katalizatoru kara izsludināšanai.

Kara gaita un galvenās kaujas

Kara galvenā iezīme bija ASV jūras spēku pārsvars un ātra ofensīva gan Karību jūras, gan Klusā okeāna reģionos. Svarīgākie notikumi:

  • Manilas līča kauja (1. maijs 1898) — ASV jūras spēku komandieris ģenerālkapitāns Džordžs D. Diūijs (George Dewey) iznīcināja Spānijas Klusā okeāna floti pie Filipīnām, nodrošinot ASV kontroli pār salas jūras ceļiem;
  • Santiago de Cuba jūras kauja (3. jūlijs 1898) — Spānijas flote tika sakauta, kas noveda pie kara beigām Karību jūras reģionā;
  • Zemes kaujas Kubā — piemēram, kaujas pie San Juan Hill (1. jūlijā), kur par slavenām kļuva amerikāņu brīvprātīgo vienības "Rough Riders" un T. Rūzvelta (Theodore Roosevelt) darbība;
  • Īss ilgums — atklāto kauju posms bija salīdzinoši īss: ASV Kongress oficiāli pasludināja karu 1898. gada aprīlī, un ieroču pārtraukšana panākta vasarā (armistīciju parakstīja 1898. gada 12. augustā), bet miera līgums (Parīzes līgums) — 1898. gada 10. decembrī.

Sekas

Kara iznākums radīja būtiskas izmaiņas pasaules politikā un konkrēto teritoriju statusā:

  • Teritoriālās izmaiņas — pēc Parīzes līguma (1898) Spānija atteicās no Kubas, Filipīnām, Puertoriko un Guamas. ASV ieguva Puertoriko un Guamas, bet Filipīnas tika nodotas ASV par atlīdzību 20 miljonu dolāru apmērā;
  • Kubas statuss — Kuba tehniski kļuva par neatkarīgu valsti, bet ASV noteica stingrus nosacījumus (Platt amendments 1901), kas ierobežoja Kubas suverenitāti un ļāva ASV izveidot bāzi Guantánamo līcī;
  • Filipīnu turpmākā vēsture — filipīniešu neatkarības aktīvisti, kuri sagaidīja brīvību pēc Spānijas pazušanas, saskārās ar ASV pārvaldi, kas noveda pie Filipīnu–Amerikas kara (1899–1902) ar smagām sekām vietējai iedzīvotāju daļai;
  • ASV starptautiskais statuss — ASV strauji kļuva par pasaules lielvaru ar teritoriālām interesēm ārpus Ziemeļamerikas, ko atbalstīja jūras spēku pastiprināšana un koloniju iegūšana;
  • Sociālekonomiskas un politiskas sekas Spānijā — zaudējums impērijai radīja politisku un identitātes krīzi, izraisot reformas un diskusijas par valsts modernizāciju.

Upuri un ietekme uz sabiedrību

ASV militārie zaudējumi kaujās bija salīdzinoši nelieli, tomēr slimības (piemēram, dzeltenais drudzis un tārpu izraisītas infekcijas) izraisīja lielāku nāvju skaitu nekā kaujas secinājumos. Spānija cieta ievērojamus materiālos un morālos zaudējumus, zaudējot pēdējās lielākās kolonijas.

Kopsavilkums

Spāņu–ASV karš 1898. gadā bija īss, bet sekmēja ASV transformāciju par starptautisku imperiālu spēku un mainīja koloniālās kartes Karību jūras un Klusā okeāna reģionā. Kara izraisītās politiskās, militārās un morālās sekas ilgu laiku ietekmēja gan ASV, gan Spāniju, kā arī iedzīvotājus Kubā, Filipīnās, Puertoriko un Guamas.