Lielā depresija bija dziļa ekonomiskā krīze, kas sākās pēc ASV akciju tirgus sabrukuma 1929. gadā. No 1929. gada 24. oktobra līdz 29. oktobrim cenas Volstrītas akciju tirgū ievērojami kritās. Daudzi cilvēki zaudēja darbu; bezdarbs ASV pieauga no aptuveni 3 % 1929. gadā līdz aptuveni 25 % 1933. gadā, arī rūpniecības ražošana un reālais IKP kritās ļoti būtiski. Cilvēki palika bez pajumtes un nabadzībā, izveidojot pagaidu mājokļus un izsmieklu nosaukumus, piemēram, "Hoovervilles". Tā beidzās plaukstošo divdesmito gadu labklājība. Daudzi cilvēki uzskata, ka Lielā depresija sākās otrdien, 29. oktobrī, taču ekonomisti uzsver, ka Melnā otrdiena bija tikai viens no vairākiem cēloņiem un katalizatoriem.

Cēloņi

Depresijas rašanās bija sarežģīts process, kam bija vairāki savstarpēji saistīti iemesli:

  • pārmērīga spekulācija akciju tirgos un kredītu pieaugums;
  • banka krahi un finanšu sistēmas vājums — daudzas bankas zaudēja likviditāti un slēdza durvis;
  • monetārā stingrība: ekonomisti, tostarp Miltons Frīdmens, norāda, ka Federālo rezervju sistēma (centrālā banka) sarāva naudas piedāvājumu, kas pasliktināja deflāciju un krīzi;
  • tirdzniecības aizsargpolitika — piemēram, 1930. gadā ieviestie paaugstinātie tarifi, kas samazināja starptautisko tirdzniecību;
  • globāla pārprodukcija lauksaimniecībā un rūpniecībā, kas izraisīja cenu krišanos un uzņēmumu slēgšanu.

Gatavās ekonomiskās sekas

Krīze izpaudās kā straujš rūpniecības apjoma, nodarbinātības un starptautiskās tirdzniecības kritums. ASV rūpnieciskā ražošana samazinājās par desmitiem procentu, reālais IKP kritās, desmitiem tūkstošu uzņēmumu bankrotēja, un aptuveni 9 000 banku slēdza durvis 1929.–1933. gados. Pasaules tirdzniecība saruka aptuveni divas trešdaļas, kas ietekmēja eksportorientētas ekonomikas Eiropā, Latīņamerikā un citur.

Valstu politiskā un sociālā atbilde

ASV prezidenta HerbertsHūvers, politika tika kritizēta par nepietiekamu iejaukšanos, tāpēc 1932. gadā vēlētāji izvēlējās Franklina D. Rūzvelta. Rūzvelts 1933. gadā sāka plašu reformu un atbalsta programmu kopumu, ko sauca par Jauno kursu. Jaunais kurss ietvēra gan tūlītēju palīdzību bezpajumtniekiem un bezdarbniekiem, gan ilgtermiņa reformas, lai nostiprinātu finanšu sistēmu un atjaunotu ekonomisku aktivitāti.

Dažas nozīmīgākās atbildes un programmas:

  • banku glābšanas un regulācijas pasākumi (piem., Emergency Banking Act, vēlāk Glass–Steagall normas) un jaunas iestādes, kas atjaunoja uzticību finanšu sistēmai;
  • valsts nodarbinātības projekti un infrastruktūras programmas, kas radīja darba vietas (piem., Civilās saglabāšanas korpuss — CCC, un vēlāk lielāka mēroga darbu programmas);
  • sociālās aizsardzības ieviešana — Sociālā nodrošināšana, kas deva veciem un trūcīgiem cilvēkiem regulārus pabalstus;
  • skaidru tirdzniecības un lauksaimniecības atbalsta mehānismi, lai stabilizētu cenas un ienākumus lauksaimniekiem.

Konkrēti CCC bija programma, kurā iesaistīja daudzus jauniešus darbā dabā: vīriešiem maksāja trīsdesmit dolārus mēnesī, no kuriem divdesmit piecus dolārus bieži sūtīja uz mājām, lai atbalstītu ģimenes; viņi saņēma arī pārtiku un pajumti. Sociālā nodrošināšana nodrošināja veciem cilvēkiem pamata ienākumus un kļuva par vienu no pastāvīgajiem sociālās labklājības stūrakmeņiem ASV.

Ekonomiskā teorija un vērtējumi

Ekonomisti joprojām diskutē par galveno krīzes iemeslu. Monetāristi, kā Miltons Frīdmens, uzsver, ka monetārā politika kļūdījās, saraujot naudas apjomu. Keinsisti norāda uz nepietiekamu kopējo pieprasījumu un uzsver valdības fiskālās stimulācijas nozīmi. Citas analīzes izceļ starptautisko tirdzniecības sabrukumu un finanšu sistemu trūkumus.

Globālās sekas un beigas

Lielā depresija ietekmēja visu pasauli: rūpniecības ražošana krita, bezdarbs pieauga, sociālās problēmas pastiprinājās un politiskā nestabilitāte — tā bija viena no faktoru kopām, kas 1930. gados veicināja autoritāro režīmu pieaugumu dažās valstīs. Daudzās ekonomikās atveseļošanās bija lēna; pilnīga ekonomiskā aktivitāte atgriezās tikai, kad pieauga militārie izdevumi un rūpnieciskā mobilizācija Otrā pasaules kara laikā. No 1939. līdz 1944. gadam, kara dēļ, darbavietu skaits strauji palielinājās un ekonomika atgriezās pie pilnas nodarbinātības.

Latvijas un reģiona pieredze

Latvijā, tāpat kā daudzās citās mazajās, eksportorientētajās ekonomikās, krita lauksaimniecības un rūpniecības eksports, samazinājās cenas un valsts ienākumi, pieauga bezdarbs un sociālās grūtības. Šāda ekonomiskā spiediena apstākļos palielinājās politiskā spriedze un pieauga vēlme pēc spēcīgākas valsts vadības; tas ietekmēja politisko attīstību 1930. gadu vidū. Ekonomiskā atveseļošanās Latvijā notika lēnām, daļēji pateicoties iekšpolitiskām reformām un ārējiem tirgiem.

Noslēgums

Lielā depresija bija sarežģīta, globāla un sāpīga krīze ar ilgtermiņa sekām uz ekonomikas politiku, sociālajām programmām un starptautisko attiecību jomu. Tā parādīja finanšu sistēmas un starptautiskās sadarbības vājumus, kā arī veicināja jaunu regulējumu un sociālās drošības tīklu radīšanu, kuru mantojums saglabājās daudzu valstu politikā gadu desmitiem.