Potsdama konference 1945: sabiedroto lēmumi par Vāciju un pasauli

Potsdamas konference bija Padomju Savienības, Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu tikšanās Potsdamā, Vācijā, no 1945. gada 17. jūlija līdz 2. augustam. Apvienotās Karalistes premjerministrs (Klements Atlijs), ASV prezidents (Harijs S. Trumans) un PSRS līderis (Josifs Staļins) 1945. gada jūlijā tikās, lai runātu par Vāciju, un plānoja apspriest, kas ar to būtu jādara tagad, kad Otrais pasaules karš ir beidzies. Konference bija viens no pēckara galvenajiem lēmumu pieņemšanas punktiem, kur sabiedrotie mēģināja atrisināt politiskās, teritoriālās un ekonomiskās problēmas pēc kara.

Pirmā konference notika Jaltā, taču sabiedrotie nevienojās par neko ļoti svarīgu. Tomēr kopš Jaltas konferences daudz kas bija noticis. Pirmkārt, ASV bija jauns prezidents Harijs Trumans. Viņš bija daudz stingrāks pret komunismu nekā iepriekšējais prezidents Rūzvelts. Staļinam tas sagādāja problēmas. Turklāt Čērčils tika izslēgts no amata, un viņa vietā stājās Klemens Attlee. Staļins uzskatīja sevi par daudz pieredzējušāku nekā šie jaunie vadītāji. Problēmas radīja arī Staļins, jo daļa no tā, par ko sabiedrotie vienojās Jaltā, bija, ka Polijā jābūt neitrālai valdībai. Staļins bija nogalinājis neitrālās valdības vadītājus un nomainījis tos ar tādiem, kas viņu klausīja. Tas nozīmēja, ka Potsdamā radās daudz problēmu.

Galvenie lēmumi un nolīgumi

Potsdamā pieņemtie lēmumi ietekmēja Vācijas nākotni un visa Eiropas kārtību. Svarīgākie punkti bija šādi:

• Vācijas sadalīšana un okupācija: Vācija tika sadalīta četrās okupācijas zonās — padomju, amerikāņu, britu un franču (par Francijas zonu tika panākta atsevišķa vienošanās). Berlīne, lai gan atrodas Padomju zonā, tika sadalīta tāpat četrās daļās un tur bija kopīga sabiedroto pārraudzība.
• Demilitarizācija un denacifikācija: Vācija tika jādemilitarizē, jālikvidē nacistu organizācijas un jātrauca nacistiskā ideoloģija. Tika plānota arī reģionāla un politiska pārstrukturēšana, lai novērstu atkārtotu agresiju.
• Reparācijas: Sabiedrotie vienojās par reparāciju izmantošanu — PSRS saņēma lielu daļu savai zonai paredzēto ražošanas iekārtu un arī no rietumu zonām tika paredzētas dažas kompensācijas, jo PSRS ciešanas kara laikā bija milzīgas.
• Teritoriālās izmaiņas un iedzīvotāju pārvietošanas: tika atbalstīta Polijas rietumu robežas pārvietošana uz Oderes–Neises līniju (vairākas detaļas pēc tam izstrādāja) un principā apstiprināta lielu vācu iedzīvotāju saukšana uz pārvietošanu no Polijas, Čehoslovākijas un Ungārijas teritorijām uz Vāciju.
• Karadarbības pret kara noziedzniekiem: sabiedrotie apstiprināja principus, kas bija pamats vēlākajām tiesāšanām par kara noziegumiem (norādot, ka vadoņi un atbildīgie par kara noziegumiem būs tiesājami).
• Potsdamas deklarācija par Japānu: 1945. gada 26. jūlijā sabiedrotie izdeva deklarāciju, kas prasīja Japānas bezierunu kapitulāciju un izklāstīja nosacījumus tās okupācijai un demilitarizācijai — tas bija svarīgs solis pret Japānu, pirms tās kapitulācijas augusta beigās.

Konferences gaitas un domstarpības

Sanāksmju laikā radās atšķirīgas interpretācijas un neuzticība starp Rietumiem un Padomju Savienību. Staļins vēlējās nodrošināt ietekmi Austrumeiropā un garantijas drošībai pēc kara, savukārt Trumans un Attlee centās ierobežot padomju ekspansiju un nodrošināt demokrātiskas pārvaldības principus atbrīvotajās valstīs. Strīdi par Poliju, reparācijām, robežām un ietekmes zonām parādīja, ka sabiedrotajiem ir atšķirīgi mērķi un uztveres, — tas faktiski norādīja uz aukstā kara sākumu.

Konferences nozīme un ilgtermiņa sekas

Potsdamas konference nostiprināja daudzus pēckara risinājumus, bet arī uzsvēra sabiedroto nesaskaņas. Sekas bija šādas:

• Sadalīta Vācija un Berlīne: tas lika pamatus gadu desmitiem ilgušai Berlīnes dalījumam un Vācijas padalīšanai uz Austrumvāciju un Rietumvāciju.
• Masveida iedzīvotāju pārvietošanās: lēmumi par vācu iedzīvotāju pārvietošanu izraisīja milzīgas cilvēku ciešanas un demogrāfiskas izmaiņas Centrālajā un Austrumeiropā.
• Aukstā kara sākums: konferences laikā nostiprinājās savstarpējā aizdomība, kas vēlāk pārauga ilgstošā politiskā, ideoloģiskā un militārā pretstāvē.
• Starptautiskās kārtības pārveide: tika veidotas jaunas drošības un tiesiskās normas, kā arī praktiski rīcības principi attiecībā uz okupācijas administrēšanu un kara noziedznieku sodīšanu.

Kopumā Potsdamas konference bija nozīmīgs posms pēckara sakārtošanā: tajā tika pieņemti svarīgi lēmumi par Vācijas likteni un plašām Eiropas pārkārtošanām, vienlaikus parādot sabiedroto savstarpējās domstarpības, kas drīz pārtapa par plašāku starptautisku konfliktu — Auksto karu.

Līgumi

Sabiedrotie par to runāja un vienojās:

• Vācija uz laiku tiktu sadalīta četrās daļās (okupācijas zonās), no kurām vienu okupētu Francija, otru - PSRS, trešo - ASV un trešo - Lielbritānija.
• Liela daļa Austrumvācijas kļūtu par Poliju, un vācieši tiktu izraidīti.
• Nacistu noziedznieki tiks tiesāti un notiesāti.
• Vācijas demilitarizācija.

Sabiedroto okupācijas zonas Vācijā

Jautājumi un atbildes

J: Kāds bija Potsdamas konferences mērķis?

J: Kas piedalījās Potsdamas konferencē?

J: Kas bija Jaltas konference?

J: Kāpēc Potsdamas konferencē ASV bija stingrākas pret komunismu?

Jautājums: Kas nomainīja Vinstonu Čērčilu Apvienotās Karalistes vadītāja amatā?

J: Par ko sabiedrotie vienojās Jaltas konferencē?

J: Kāpēc Staļins Potsdamas konferencē radīja nepatikšanas?

Meklēt pēc burta